Viņi – tur, mēs – te

Pie tā, ka romānu sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts autori savos darbos pret Latvijas XX gadsimta vēstures ainavu pavērš visneparastākos fotoobjektīvus, jau laikam esam pieraduši. Šķiet, no šī projekta neviens vairs negaida klasiski ilustratīvu vēsturisko romānu vai pat vēsturiskumu tradicionālajā izpratnē – gadskaitļu, uzvārdu un faktu virknes, kas vairāk vai mazāk veikli apaustas sižetam, kāds, […]

Par matiem, maģiju un metaforām*

Angļu valodā ir faktiski nepārtulkojama frāze “bad hair day”. Slikto matu diena. Diena, kad mati ne pēc kā neizskatās vai, vēl ļaunāk, cenšas dzīvot paši savu dzīvi neatkarīgi no īpašnieka vēlmēm. Katra sieviete un, domājams, lielākā daļa vīriešu zina, ka tas spēj sabojāt noskaņojumu kā reti kas cits. Mati galu galā ir tas, ko, skatoties […]

Par ziediem un kalnu kustināšanu

No vienas puses, šķiet savdabīgi recenzijā vērtēt grāmatu, kas ir nevis jauns darbs, bet triju agrāk izdotu romānu apkopojums, lai gan divi no tiem iekļauti “jaunā redakcijā”. No otras puses, saskaitāmo summa dzīvē ne vienmēr atbilst matemātiskai vienādībai. Tāpēc Noras Ikstenas grāmata Trīs tomēr uzskatāma par jaunu darbu – sākotnēji šādā veidolā diez vai iecerētu […]

Gūtenmorgens lido atkal

Rakstnieku Māri Bērziņu piemeklējis sūrs liktenis – viņa vārdu bezkaunīgi aizēnojis paša dzemdinātais personāžs, jo Bērziņu mums daudz, bet diez vai kāds cītīgs latviešu lasītājs vēl būtu kā īpaši jāiepazīstina ar Gūtenmorgenu. Interesanti atzīmēt, ka šis tipāžs, kas literatūrteorētiķu apcerēs jau paspējis iemantot apzīmējumu «vidējais latvietis», virknei lasītāju asociējas vairs ne tikai ar rakstnieka iztēlē […]

Rokpelnis strādā muzejā

Kaut gan Jāni Rokpelni pazīstam primāri kā dzelksnīgu liriķi, kura poēzijā reizumis nākas vizināties kā amerikāņu kalniņu vagoniņos, elpai aizsitoties lēcienos starp smeldzi un ironiju, tomēr reizumis autors krīt arī prozas kārdinājumā. No iepriekšējās kārdināšanas, kas iznākumā deva romānu Virtuālais Fausts, pagājuši desmit gadi, un nu laiks jaunam grēkam – pelēkvāku grāmatai ar lakoniskāko noformējumu […]

Mēs esam pilsētas

Italo Kalvīno ir viens no tiem rakstniekiem, kuru darbus vēstures – politiskās, nevis literatūras vēstures, protams, – pavērsienu dēļ sākam iepazīt ar krietnu novēlošanos. Viens no itāļu autora ievērojamākajiem darbiem Neredzamās pilsētas pirmo reizi publicēts 1972. gadā, bet pie latviešu lasītāja Daces Meieres tulkojumā nonāk tikai tagad, 45 gadus vēlāk. Lasot ir vērts paturēt prātā […]

Latviešu prozas groteskā gotika

Jau iepriekš atvainojos par sliktas gaumes pazīmi – iestarpināt recenzijā personiskus faktus –, bet, sākot šo apskatu, nevaru neatcerēties, ka savulaik vidusskolas literatūras papildkursā ieteiktajā Latviešu jaunākās prozas izlasē ievietotais Jāņa Einfelda stāsts Meža sirds saspridzināja gabalos teorētiski diezgan labi apkaltas vidusskolnieces priekšstatus par to, kas tā latviešu jaunākā proza tāda ir, un, nav izslēgts, […]

Saulainais padomju stūrītis

Pieauguša cilvēka dzīvē, šķiet, neatliek daudz brīvu laiksprīžu, kad gremdēties bērnības atmiņās. Taču ir mirkļi, kad tās sevi piesaka kādā skaņā, smaržā vai garšā. Vai jūsu bērnība garšoja pēc rupjmaizes ar krējumu un lociņiem vai ilgotas ārzemju košļenes? Vai smaržoja pēc gludekļa sakarsētas veļas, vai skanēja kā kedu zoles pret pusdienlaikā sakarsušu pagalma asfaltu, cītīgi […]

Sakrālo laiku bružājot

Diez vai kāds ņemsies apstrīdēt, ka ikvienas valsts vēsturē eksistē savi “sakrālie periodi” – laikposmi, kurus pietāte šķietami liedz preparēt ar ārsta profesionāli nežēlīgajiem pirkstiem. Tomēr agrāk vai vēlāk tiem jānonāk zem lupas. Latvijā kā šāds neaizskaramais periods tautas atmiņā ilgi glabājās ulmaņlaiki, kuru sviestzeltaino glanci ieskrāpēt sāka atļauties tikai samērā nesen. Neapšaubāmi visiem baltiešiem […]

Kam no Riharda Bargā bail

Nu jau viņš sen vairs nav redzēts. Bet kādreiz viņu pazina visa Rīga. Liela auguma sirms vīrs ar Lielvārdes jostu un pamatīgu kūju. Pie Brīvības pieminekļa viņš rītos izpildīja valsts himnu, pie Saeimas skandēja uzsaukumus, bet uz Rīgas domi nāca lūgt deputātiem naudiņu. Īvāns naudu nedeva nekad, Kurdjumovs deva vienmēr (re, gandrīz tenka sanāca). Mīlēja […]