Gadsimtu hakeri jeb Literārā rasola recepte iesācējiem

Regulāri grāmatnīcu apmeklētāji noteikti ievērojuši, ka jaunumu stendos pēdējā laikā arvien biežāk varam aplūkot izdevumus, kas vizuāli šķiet cits citam līdzīgi kā ozolzīles. Kaut gan tie ir dažādu autoru darbi, visus vieno jau ārējais veidols – biezi romāni, kuru vākus grezno mistiski, senatnīgi simboli un kuru nosaukumos noteikti ietilpst kāds „noslēpums”, kāda „sazvērestība”, kāds „ordeņa bruņinieks”, kāds „kods” un tā joprojām. Šo darbu, ko nosacīti varētu saukt par „sazvērestības teoriju romānu”, pēkšņo popularitāti visā pasaulē neapšaubāmi iespaidojis jau vairākkārt izdotais Dena Brauna darbs „Da Vinči kods” – autori (un izdevēji), konstatējuši lasītāju badīgo interesi par šo tematiku, nu dara, ko var, lai izspiestu no tās visu iespējamo. Nebūtu pareizi apgalvot, ka „Da Vinči kods” ir pirmais latviski tulkotais šāda veida romāns, taču „noslēpumu bestselleru” lielās tirāžas Latvijā ir sākušās tieši ar šo darbu. Tāpēc, pētot sazvērestību literatūras fenomenu, nepieciešams īss ieskats tās „pirmkustinātāja” pamata nostādnēs.

Pats Brauns savu darbu dēvē par vēsturisku fikciju, taču to iespējams dēvēt arī par fantāziju mūsdienu pasaules ietvaros. Atšķirībā no fantastiem, Brauns savus varoņus tomēr nenovieto pilnīgi paralēlā pasaulē, drīzāk ezoteriskā dimensijā, kas ir tikai esošās realitātes turpinājums. To apliecina arī romāna tekstā uzkrītoši blīvi lietotā citpasaules semantika. Jau pirmajās epizodēs lasām: “Tuvojoties [Luvras] strūklaku radītajai migliņai, Lengdonu pārņēma neomulīga sajūta: bija tā, it kā viņš pārkāptu reālās pasaules slieksni.” Ieejot Luvrā, visu noslēpumu centrā, varonis “atradās pavisam citā pasaulē.” Nedaudz vēlāk “viņš jutās kā pasaku valstībā… vidē, kur reālā pasaule viņu nevarēja aizsniegt.” Patiešām, Brauna tēlotā pasaule ir citpasaule tai nozīmē, ka tajā atšķirībā no realitātes viss strukturēts mītiskā kārtībā – skaidri iezīmētas binārās opozīcijas, proti, robežas starp gaismas un tumsas spēkiem, karaliskas (dievišķas) izcelsmes varoņi cīnās pret neliešiem, sižeta pamatā ir meklējuma tēma, pastāv maģisks priekšmets (simboliskais Svētais Grāls), kura atrašana glābs pasauli, bet ceļš pie tā ved līkumu līkumiem – no viena pārbaudījuma (mīklas) pie otra.

Romāna priekšplānā izvirzīti izcili abu dzimumu pārstāvji, simbologs Roberts Lengdons un kriptogrāfe Sofija Nevē – jaunās Ādama un Ievas (Nevē – New Eve) figūras, kuriem jāsagrauj vecā, tiranizējošā pasaules kārtība un uz tās drupām jāceļ jauna. Sižeta pamatlīnija balstīta uz cīņu starp šī pāra pārstāvētiem “gaismas spēkiem” – noslēpumaino Sionas priorijas brālību – un “tumsas spēkiem” – katoļu Baznīcas organizāciju Opus Dei, kas pūlas noslēpt kristietības pirmsākumus. Viedie varoņi (zīmīgas ir arī to profesijas – senu un jaunu “zīmju tulki”, tātad – patiesības atklājēji) pūlas atjaunot izjaukto pasaules kārtību. Šo kārtību autors galvenokārt saskata pasaules duālā skatījuma atjaunošanā: “Senās tautas uzskatīja, ka pasaule sastāv no divām daļām – vīrišķās un sievišķās. Viņu dievi un dievietes darbojās, uzturot spēku līdzsvaru. (..) Pirmsākumos reliģija balstījās uz Dabas dievišķo kārtību.” Brauns pastāv uz to, ka neatņemama garīgās apgaismības sastāvdaļa ir „svētā sievišķība”, bet dzimumtuvība – absolūti nepieciešama, lai “garīgi vienotos ar Dievu”; tādējādi darbā vērojamas gan dievietes kulta iezīmes, gan atbalsts rituālajiem dzimumsakariem. Romāna intriga – leģendārā Svētā Grāla meklējumi – koncentrējas tieši uz šo zaudēto sievietes dievišķuma aspektu: “Grālu dēvējot par kausu, īstenībā tiek lietota alegorija. (..) Grāls burtiskā nozīmē ir sens sievietības simbols.” Visbeidzot Brauns atklāj lielāko noslēpumu – Kristus cilvēciskumu: “Kad Grāla leģendā piemin “kausu, kas glabāja Kristus asinis” (..) runa īstenībā ir par Mariju Magdalēnu – sievietes klēpi, kas iznēsājis Jēzus, valdnieku, asinslīniju” – tā Brauns cenšas Dievu cilvēciskot, ietērpjot to mirstīgas būtnes veidolā. Citā darbā “Eņģeļi un dēmoni” rakstnieks deklarē vēl atklātāk: “Dievs nav visspēcīga vara, kas nolūkojas no augšas, draudot iemest mūs uguns bedrē, ja mēs nepaklausīsim. Dievs ir enerģija, kas plūst pa mūsu nervu sinapsēm un siržu kambariem. Dievs ir visā!” Tādējādi Brauna romāni faktiski ir augstā dziesma humānismam, kas glaimo mūsu pašapziņai – redz, kā, esam paši nozīmīgākie Visumā!

Kā jau teikts, “Da Vinči kods” nav pirmais šāda veida romāns mūsdienu literatūrā, taču tā popularitāte ir atrāvusi vaļā komercijas maisu, un pār lasītājiem nu birst dāsna tipveida romānu produkcija (“Ģenēzes kods”, “Uguns derība”, „Tempļa ordeņa sargs”, „Lucifera kods”, „Tempļa ordeņa sazvērestība”, u.c.), kuros aktualizētas tās pašas shēmas. Pietiks ar ieskatu kaut vai dažos.

Viens no preses visvairāk cildinātajiem sazvērestības romāna paraugiem – Reimonda Khuri „Tempļa ordeņa sargs” izmanto shēmu, kas gandrīz burtiski kopē „Da Vinči koda” aizsākto – galvenā varone ir jauna, daiļa sieviete, kas pat bez īpašām zināšanām kriptogrāfijā spēj atminēt gadsimtiem senas mīklas Baznīcas slēpta atklājuma (šai gadījumā – Jēzus personiski sarakstītas dienasgrāmatas) meklējumos, kuros ņem dalību arī možs specdienestu aģents, slepkavniecisks Vatikāna sūtnis un maniakāls zinātnieks, kas šī atklājuma gaismā celšanai gatavs ziedot ne tikai sevi, bet arī citus. Romānā nemitīgi skan garumgari monologi par kristietības „patieso vēsturi”, Jauno Derību, vareno Tempļa ordeni, Jēzus „īsteno būtību” un gūzmu graujošu „pierādījumu”, kas pretendē atmaskot „globālos reliģiskos melus” un uz visiem laikiem mainīt planētas vēsturi. Saturu sīkāk atstāstīt nav nepieciešams, jo romāna galvenā vērtība slēpjas tieši intrigu samezglojumos, nevis to atrisinājumā, kas, tāpat kā Brauna romānos, izčūkst neveiklos attaisnojumos – nu jā, Grāls ir tik vien kā sievietes kaps, nu jā, Jēzus dienasgrāmata nejauši iekrita ūdenī un izšķīda…

Citā darbā – Džona Keisa “Ģenēzes kodā” risinās diskusija par mūsdienu eksperimentiem ar ģenētisko materiālu (DNS), kas iegūts no reliģiskām relikvijām, proti – kārtējā ģeniālā zinātnieka mēģinājumiem klonēt Jēzu Kristu, kas viņam beigu beigās arī izdodas, par šausmām katoļu Baznīcai – galvenokārt izdomātai „ultraradikālā katolicisma” organizācijai Umbra Domini („Tā Kunga ēna”), kas piekopj pašmocības, ievēro striktas reliģiskās dogmas, plāno „Desmito Krusta karu” pret Eiropas citticībniekiem un atkārtoti salīdzināta ar radikālā islāma organizācijām. Ķecerīgo dēmonu (svēto klonu) meklējumos organizācijas biedri pārmeklē visu Eiropu, iznīcinot jaunradītās Kristus un svēto versijas „ar uguni un zobenu”, kamēr beidzot tos aptur intelektuālā izmeklētāja Džozefa (Jāzepa) un slavenās aktrises Marijas cīņa par dēla Džesija (Kristus klonētā dubultnieka) dzīvību. (Vērts atzīmēt, ka varoņi līdztekus jau tā zīmīgajiem īpašvārdiem finālā pieņem uzvārdu Šeperdi (angļu val. shepherd – gans) – kur nu vēl simboliskāk!)

Savukārt Deivida Morela romānā “Uguns derība” uz “ekoloģiskā terorisma” fona autors ceļ gaismā neskaitāmus kristietības aizguvumus no Mitras kulta, detalizēti apstāsta Baznīcas pārstāvju izmisīgos centienus slēpt šo „aizņemšanos” un noslēgumā konstatē, ka jebkāda ideoloģiska (lasi – reliģiska) virsvadība ir postoša. Citiem vārdiem – visur tā pati dziesma citā aranžējumā. Pastāvīgi atkārtotās teorijas rada iespaidu, ka autori cenšas iekalt lasītāja prātā kādu duci no ezoterisma mācībām, gnostiskajiem tekstiem un humānisma manifestiem kombinētu apgalvojumu, kas pasniegti kā satriecošs jaunums, bet pasaules filozofiskajā domā nebūt tādi nav. Arī Dens Brauns, citējot un modificējot senus un ne tik senus apokrifu tekstus, atbalso teoriju kompilāciju, kas jau 1980. gados tika „nodota atklātībai” populārzinātniskajā bestsellerā „Svētās asinis, Svētais Grāls”.

Paliek jautājums – kur slēpjas šo romānu pievilcība, ja jau, izlasījuši divus vai trīs, skaidri zinām, ka sižets risināsies saskaņā ar vienotu shēmu – ar ultramodernas tehnoloģijas un spoža intelekta palīdzību izsekojot globālas teoloģiskas sazvērestības pēdām, uzejot gadsimtiem noklusētus faktus un šifrētus dokumentus, sastopoties ar baisām (un pārsvarā sīki un naturāli aprakstītām) rituālām slepkavībām, varoņu pāris (visbiežāk – divi izcili apdāvināti un, vēlams, arī vizuāli pievilcīgi pretējā dzimuma pārstāvji) pakāpeniski satuvināsies un finālā, atklājot šaušalīgo noslēpumu, atzīsies arī jaundzimušajās romantiskajās jūtās vienam pret otru.

Pretendējot uz fakta statusu – apgalvojot, ka “visi aprakstītie notikumi un fakti atbilst patiesībai”, šie romāni glaimo lasītāja pašapziņai, vēstot, ka spēs tam atklāt izredzēto noslēpumus. Romāni sola apgāzt iesīkstējušas vērtības – morāli, stereotipus un reliģijas dogmas, šīs pretenzijas gan piepildot tikai daļēji. Jaunas filozofijas un reliģijas meklējumi ir fragmentāri – visbiežāk izvēlēta izdevīga kompilācija no dažādām uzskatu sistēmām. Vairāki autori apgalvo, ka balstās gnosticisma principos, taču galvenokārt aizgūta vien ideja, ka dvēseles glābšana sasniedzama ar zināšanu palīdzību, kā nemodernu atmetot gnostisko nostāju par miesas ļaunumu, tieši otrādi – ķermeniskums tiek glorificēts, pretstatot to kristīgās baznīcas it kā propagandētajam puritānismam.

Pasaules literatūrkritika nereti pielīdzina Dena Brauna popularitāti citam masveida interesi izraisījušam darbam – Dž. K. Roulingas grāmatu sērijai par burvju zēna Harija Potera piedzīvojumiem. Nav izslēgts, ka šim salīdzinājumam ir dziļāks pamatojums par izpārdoto eksemplāru skaitu. Fantāzijas žanra pamatos iestrādātās arhetipiskās mīta pazīmes – mesiāniskā, dievišķotā varoņa tēls, meklējuma sižeta līnija, kuras nolūks ir atklāt patiesību un / vai iegūt globāli nozīmīgu kultūras priekšmetu, ir piemērojamas arī Brauna un kompānijas ražojumiem, kas piedāvā alternatīvas vēstures un fantāzijas apvienojumu. Lasītāju valdzina arhetipu atpazīstamība, ko vēl papildina sajūsma, konstatējot, no vienas puses, zināmo – faktus (no studiju gadiem preses, televīzijas un Interneta sagrābstītas informācijas drusciņas), no otras puses, nezināmo – pārdrošas šo faktu interpretācijas, kas rada sajūtu, ka tev kā izredzētajam pieejami slepenas informācijas slāņi, kam mūsdienu sabiedrībā, kā zināms, ir zelta vērtība. Rakstnieku iecienītā slepeno ienaidnieku un brālību tematika, kas piekopj drastiskus pasākumus, lai nepieļautu slēpto faktu izplatīšanos, romānos izmantota, lai pārliecinātu lasītāju, ka šī informācija ir izcili vērtīga. Tam kalpo arī daudzpakāpju sižeta līnija, kur atrisinājums nekad netiek sasniegts ar pirmo piegājienu, bet tikai, virzoties no viena uzdevuma pie nākamā – kā citu pēc citas atverot vienu otrā savietotās krievu lellītes matrjoškas. Vēsture, kultūras vēsture un reliģija ir tās jomas, kurās sevi par speciālistu vēlas uzskatīt teju katrs otrais – un, ja to ir iespējams panākt, izlasot vieglu romānu, nevis daudzas tonnas pētījumu, kārdinājums kļūst vēl lielāks. Un, ja vēl baznīca protestē, tad lasīšana kļūst gandrīz obligāta – kas var būt vilinošāks par aizliegto augli, kura vāku anotācijas piebārstītas tādiem epitetiem kā „stindzinošs”, „nešķīsts” un „skandalozs”? Fakts, ka šādi darbi tiek ne tikai paātrinātā tempā sarakstīti un izdoti, bet arī pirkti un lasīti, apliecina, ka vismaz pagaidām reliģiskais sinkrētisms mūsu sabiedrībā nav spējis aizpildīt tukšumu, ko racionālisma laikmets atstājis garīgajā jomā – joprojām tiek meklētas citas realitātes, joprojām nerimst alkas pēc atklāsmes, lai vai kādas.

Un tomēr, lai cik lielas arī nebūtu šīs alkas, lasot jau par padsmito satriecošo atklājumu, kas uz visiem laikiem izmainīs cilvēces tālāko likteni, tiek zaudēts kaut kas ļoti būtisks – ticamības un mēra sajūta. Fantāzijas literatūrā, kur sasaiste ar zināmo pasauli atkarīga tikai no lasītāja identificēšanās spējām, šāda problēma nerodas, jo neviens elfu un pūķu radītājs neapgalvo, ka mītiskie radījumi rosās arī pa mūsu planētu – tikai stingrā valdības vai Vatikāna pārraudzībā. Ja vienlaikus jāpieņem vismaz divdesmit dažādu senu, šifrētu manuskriptu un citu artefaktu vienlaicīgā atrašana un atkodēšana, neskaitāmi detektīvi autodidakti, kas klīst pa muzejiem un baznīcām tūkstošgadīgu noslēpumu meklējumos un vismaz desmit dažādas versijas par to, kas īsti atrodams Svētajos Rakstos un ko īsti pastrādājis Mozus, pusducis pāvestu, masoni un Tempļa ordeņa bruņinieki – paradoksāli, bet tad jau vieglāk ir pieņemt elfu, rūķu, telepātisku robotu un lāzerzobenu eksistenci, jo tie vismaz nav sablīvēti vienas pasaules ļoti ierobežotās teritorijās. Tomēr, kā izsakās poļu fantasts Andžejs Sapkovskis, katram ir tāda Nekurzeme, kādu tas pelnījis.

1/4 Satori, 13.01.2007.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s