Mūsdienu Pelnrušķītes jeb Happy ever after

Ja ir kāda ļaužu kategorija, kam vajadzētu sieviešu romānus nīst kā sugu, tad tie nav vis literatūrkritiķi, bet gan psihoterapeiti. Kurš gan cits nolaupa cienījamajiem dvēseles ārstiem to labāko klientūru, populārā veidā apskaidrojot, kā tikt galā ar dažāda veida dvēseliskiem samezglojumiem un nebūšanām, otrās sievas vai ragneses statusu, vīra pārāk izskatīgo kolēģi vai neiedomājami kašķīgu vīramāti? Taču jau romāni, kas ar apbrīnojamu cītību jau gadiem piepilda grāmatnīcu plauktus un kuru cietie pirmie vāciņi dižojas ar glītu jaunu dāmu (nereti fonā – arī kungu) vaidziņiem un tādiem daudzsološiem un katras sievietes leksikā automātiski atpazīstamiem frazeoloģismiem kā „Otro sievu klubiņš”, „Bijusī draudzene” vai „Es, tu un vīramāte”, bet beigu vāciņu anotācijas skandina „sirds siltumu un dzīves gudrību”, kas iekodēta šo romānu pamatos kā augstākā vērtība. Taču šo tā dēvēto izklaides romānu tipveida sacepuma pamatā ir nereti tik biezā slānī ieklātas visas iespējamās minēto dvēseļu ārstu risinātās „tipiskās sievietes” pamatproblēmas, ka pat no sievietes, tātad – mērķauditorijas skatījuma izklaides tajos paliek gauži maz, vien stāsts, kurā autore visiem spēkiem cenšas kaut cik ticami risināt pašas samudžināto varones dzīves ceļu un pie viena piedāvāt līdzīgu risinājumu recepti arī lasītājai. Vai tas viņai izdodas un kā?

Kāda shēma tad ir tipiska sieviešu romāna pamatos? Protams, centrālā varone – Viņa. Nekādā ziņā ne klasiska skaistule, tomēr „ar odziņu” („izskatījos kā zelta retrīvers ar pinkainiem, gaišiem matiem un platiem pleciem”[1]), nekādā ziņā ne vispusīga veiksminiece, jo kur tad paliktu visvarenā kritiķu piesauktā Lasītāja Identifikācija? – vai daudzas no mums vieglu roku identificēsies ar slaiku garkājainu fotomodeli, lielas firmas vadītāju, daudzbērnu māmiņu un vēl piedevām karsti mīļotu uzticama vīra sievu? Nē, tik augstas ambīcijas ne latviešu, ne amerikāņu vidusmēra sieviešu romāna fanei nepiemīt. Tomēr Viņa ir jauna, uzņēmīga, pieklājības robežās kopta („vienmēr akurāti un konservatīvi ģērbta, ar gaumīgu kosmētiku, augstpapēžu, bet ne pārāk augstās, elegantās kurpēs – tādu mani redzot, viņi nespēj noticēt, ka reiz es biju īsta dumpiniece…”), nereti – šķirtene vai ar nelāgu Savstarpējo Attiecību mākslas pieredzi, jebkurā gadījumā bez Īstā Vīrieša pie sāniem, toties sapņo par paraugģimeni, „bērniem pilnu māju, smiekliem un jezgu ap sevi, par ģimeni, kas būtu pilnīgs pretstats manu vecāku ģimenei”, turklāt varone noteikti ir „kaut kādā ziņā neparasta”, proti, tāda, par kādu slepus sevi iztēlojas katra lasītāja. Jāpiezīmē, ka šais romānos pastāv arī gluži šovinistiska amatu gradācija – varones profesija nekad nebūs operdziedātāja, vai, teiksim, kabarē dejotāja – nē, viņa ir profesionāle kādā gluži ikdienišķā jomā, kaut gan noteikti ar radošu piesitienu – žurnāliste, advokāte vai mazu, dārgu viesnīciņu tīkla administratore būs pašā laikā – tas, protams, neattiecas uz tiem romāniem, kur abu dzimumu varoņus saved kopā tieši apbrīnojami sakritīgās profesionālās intereses, a’la senvietu pētnieks un kriptoloģe vai uzņēmēja un privātdetektīvs. Un šo neparastību, ārkārtējo spēju vienā vai otrā smalki dvēseliskā vai tīri amatieriskā prasmē vai gluži vienkārši ārkārtējo vitalitāti un dvēseles gaišumu (tiesa, ne gluži vairs 19. gadsimta morāles kodeksa stilā – būt, piemēram, bez jebkādas, arī fizisko, attiecību pieredzes mūsdienu romāna varonei vairs neskaitās labs tonis), kas šai dāmai piemīt, neraugoties uz bieži visai vētraino jaunību, kas, kā likums, Viņai jau dažus gadus aiz muguras (tomēr ne pārāk tālu) noteikti pamanīs Viņš – kontrastā ar varones netipisko piemīlību augstākajā mērā tipizēts sievišķā sapņa objekts – noteikti garš, vīrišķīgi daiļš, inteliģents un visādā ziņā ar nelaimīgu pagātni, kas bieži kā netīra ļerpata Liktenīgās Sievietes izskatā (satriecoša būtne, kurai ir viss, kā pietrūkst Varonei, piemēram, dizaineru drēbes, perfekts ziemas vidus iedegums un silikona krūšu implanti) velkas visādi citādi apburošajam vīrišķajam pievilcīgumam aizmugurē un vismaz reizi romāna gaitā par sevi atgādinās, kas savukārt raisīs Varones sirdssāpes, atvērs neiztrūkstošos asaru kanālus un… taču, kā mēdz izteikties autori, neaizsteigsimies notikumiem priekšā.

Ap šo vietu rodas jautājums – no kurienes gan mums tas viss šķiet jau tik labi pazīstams? Jā gan, neaizmirsīsim, ka sieviešu romāna – aizkustinoša „īpatnējās varones” dzīves un mīlas stāsta – pamatus lika jau cienījamā 18. gadsimta beigu angļu rakstniecības matrona Džeina Ostina, kas tieši šī iemesla dēļ PSRS nebija atzīto autoru skaitā. Tiesa, Ostinas laikā šie sižeti vēl bija svaigi. Tomēr atšķirībā no savām tālajām 19. gadsimta radiniecēm varone diez vai būs apveltīta ar īpašu reliģisko degsmi, toties viņas arsenālā ietilps vairāki modernie hobiji – veģetārisms, dažādu moderno ezoterisko teoriju mikslis, joga, Fen Šui vai ajūrvēda, taču pret visu viņas attieksme būs piedienīgi nedaudz ciniska – un te jau Džeinas Ostinas saprāta virsvadītā varone mūsu acu priekšā nostājas kā dzīva. Protams, elementāras praktiskās iemaņas varones neatzīst: „Tehnoloģija un es, mēs nekad neesam īpaši labi sapratušās … Ledusskapja saldētava pēdējā gada laikā ir ledus un lāsteku pilna… putekļu sūcējā jau trīs gadus ir maisiņš, kas tur bija jau pirkšanas brīdī, jo es netieku gudra, kā to nomainīt… gandrīz viss manā dzīvoklī darbojas, ka vien es piespiežu pāris pogas un no sirds ticu labam rezultātam.” Tā teikt, stereotipu gūzma pilnā plaukumā. Un nekādā ziņā viņa nebūs aktīva sportiste, kaut gan trenažieru zāle, kā katras mūsdienīgas sievietes dzīvē, viņai ir Meka un Medina… vismaz domās. No nākošās pirmdienas visādā ziņā viņa sāks apmeklēt aerobiku! Un te nu ir viens no sieviešu romānu atslēgas vārdiem – tas atbalsta mūsu mazās, slēptās vājības, tas attaisno un pat reklamē to perfekcijas trūkumu, par ko klusībā pārdzīvojam. Neejam uz sporta zāli, reizēm piezvanām uz darbu un ar tēloti aizsmakušu balsi simulējam slimību, zem segas iztukšojam visu konfekšu kārbu uzreiz – nu un? Jaukā, savdabīgā varone 56. lappusē rīkojās tieši tāpat!

Taču, lai iemantotu zelta podu varavīksnes galā jeb sakustu vienā elpā, vienā dvēs’lē ar iemīļoto Īsto Vīrieti, varonei vēl jānostaigā gari sāpju ceļi, kuru laikā neizbēgami atklāsies kāds sāpīgs pagātnes noslēpums, saistīts ar varones ģimeni, izcelsmi vai bērnību, turklāt šai laikā Varonis viņu vismaz vienreiz pavisam nejauši piekrāps vai izliksies (viņasprāt) krāpjam, vismaz pāris reižu bagātīgi plūdīs Varones asaras pie kāda stiprāka dzēriena glāzes, tiks saņemti un uzklausīti viedāku draudzeņu ne vienmēr viedie padomi, ko iesākt ar šo neciešamo pasauli, kuru laikā tiks dāsni šķiests sieviešu humors a’la „Nav ko vilkt mugurā un visi vīrieši … paši zināt, kādiem dzīvniekiem rada” (ak, visu mūsdienīgo trīsdesmitgadnieču kanons Bridžeta Džonsa, kas savā dienasgrāmatā visas šīs klišejas apspēlēja ar tik burvīgu pašironiju, no kuras vairumā tipisko sieviešromāna vairs nav ne vēsts!), noteikti tiks izdarīti vismaz daži kardināli pagriezieni Varones lielajā dzīves ceļā, stūrei dažbrīd gluži bīstami sašķoboties, tiks lasīta un par derīgu / nederīgu atzīta kāda pašpalīdzības rokasgrāmata a’la „Kā pareizi mīlēt savu vīrieti”, „Ko darīt ar savu dzīvi” vai „Kā nomest pēdējos piecus liekos kilogramus”, un beigu beigās pasludināts, ka pašas Sirds Balss derējusi varonei par vislabāko vadoni uz bīstamās šosejas. To visu autore dāsni aizdarīs ar vētrainiem skūpstiem, detalizētiem aprakstiem par to, kā Viņš visnotaļ labi ievingrinātā manierē sniedz Viņai vēl līdz šim neizjustu baudu un daudzkārtējus orgasmus, vēlams, visas nakts garumā, un tikpat detalizētiem vēl kaislīgākas norises – iepirkšanās tūres aprakstiem, sekos bildinājums, reizumis – arī grūtniecība (pret romāna vidu tā varones dvēseles pārdzīvojumu iespaidā parasti beidzas ar spontāno abortu, taču, ja apaugļošanās iegadās vairāk pret stāsta beigām, viss beidzas ar gluži vai pārspīlēti košās krāsās tēlotu mātes laimi), un te viss, kā jau kārtīgā Pelnrušķītes pasakā klājas, arī apraujas.

Tiesa, reizēm atsevišķas autores vēl turpina, pašpikojot no cienītā metra Šarla Pero, kurš savai pasakai par Ērkšķrozīti pievieno arī otro daļu, kur jauno daiļo ķēniņieni vīra prombūtnē nešpetni moka ragana – vīramāte, un pievieno romānam vēl pāris daļu, kuras laikā nāk klajā citi šaušalīgi noslēpumi, visbiežāk par Viņa dzīvi – neizbeigtas Attiecības, briesmīga Kontrolējošā Māte vai Bijusī Draudzene, un viss riņķa dancis ar pārpratumiem, ciešanām, stipriem dzērieniem, draudzeņu padomiem, Radikālām Izmaiņām dzīvē, kaislīgu izlīgšanu, vētrainu mīlu un „happy-ever-after” sākas no jauna. Īsumā, tipisku sieviešu romānu mēs iegūtu, ja izvilktu kvadrātsakni no visu ikmēnesi plaši tiražēto sieviešu žurnālu (vēl viens mūsdienu poligrāfijas eksperiments ar sievietes prātu!) problēmrakstiem, pievienotu vidējos aritmētiskos žēlabu vēstuļu (sk. tais pašos žurnālos) rādītājus un anonīmas vidējās statistiskās Rietumu pasaules sievietes pašrealizācijas sapņa esenci kā atgriezenisko saikni, ko dāsni piedāvā un nostabilizē šo pašu romānu un žurnālu rakstu autores,.

Paradoksāli, bet, arī zinot shēmu, saskaņā ar kuru šīs mūžsenās pasakas risināsies lasītāja acu priekšā, krāsainiem burtiem un „neparasto” skaistuļu profiliem dekorētu vāku tirāžas grāmatnīcas pārpludina joprojām, tātad princešu pasakas valdzinājums mūs nepamet. Un vai gan mēs varam autorēm pārmest, ka tās gluži pelnīti nokaitina psihoterapeitus, atņemot tiem maizes darbu – problēmu izskaidrojumu un risinājumu piedāvājumu? Šos romānus lasa. Neatbildēts paliek jautājums, kāpēc lasa?

Patiesi, kas liek sieviešu tūkstošiem masveidā just līdzi kārtējās Džeinas, Annas vai Elijas bēdām, pukoties kopā ar viņām uz kārtējo Džonu, Tomu vai Ričardu, naktī zem segas kompānijas pēc vēl notiesājot šokolādes tāfelīti un uzdzerot vīnu, smejoties un dusmojoties par līdz mielēm atpazīstamajiem ikdienas sīkumiem? Vai tad nav tiesa bargajiem kritiķiem, kas nosodoši rājas, ka šie romāni atražo vienveidīgas klišejas un sabiedrības apziņā nostiprina stereotipus par to, kādai būs kārtīgai sieviešu dzimtes būtnei būt? – un, proti, vienlaikus ar seksa kaķēna piemīlīgumu un azbesta lēdijas biznesa kampienu, koptai līdz matu un nagu galiņiem un harmoniskai līdz pat kroņa čakrai, pirmklasīgai kulinārei un mātei, darbiniecei un sievai vienlaicīgi, kurai diennaktī, lai to visu paspētu, acīmredzot atvēlēts divreiz vairāk stundu nekā parastiem mirstīgajiem? Jeb, kā šausminās nemirstīgā (vismaz, kamēr pasaulē būs mūsdienīgas neprecētas trīsdesmitgadnieces) Bridžeta Džonsa: „Būt sievietei ir ļaunāk nekā būt zemniekam – ir jāveic tik daudz apstrādes un kaitēkļu apkarošanas darbu: jāizdara kāju vaksācija, jāizskuj paduses, jāizplūc uzacis, ar pumeku jānoberž pēdas, jānoberž ādas atmirušās šūnas un jāieziežas ar mitrinošu krēmu, jāizspiež pumpas, jānokrāso matu saknes, jāietonē skropstas, jāapvīlē nagi, jāveic pretcelulīta masāža, jāizdara vēdera muskuļu vingrinājumi. Visas šīs procedūras ir tik nozīmīgas, ka pietiek tikai uz dažām dienām atstāt sevi novārtā, lai viss atkal būtu jāsāk no sākuma. Reizēm man ienāk prātā, kas notiktu, ja dabai ļautu iet savu ceļu, – bieza vilna uz kājām, kuplas uzacis Denisa  Hīlija stilā, seja kā atmirušu ādas šūnu kapsēta, pušu plīstošas pumpas, gari, izliekti nagi kā pasaku trollim, sikspārņa aklums un stulbums kontaktlēcu trūkuma pēc, ļumīgs un drebelīgs ķermenis. Fui, fui. Vai vēl jābrīnās, ka meitenēm trūkst pašpārliecinātības?” Un tas, mīļās dāmas, vēl ir tikai viens no kritērijiem, pēc kuriem jūs māca dzīvot šie košvākainie monstri! – mūs baida kritiķi un psihologi.

Vai tas varētu būt sievišķais sapnis pēc neaizsniedzamā – ne tikai Īstā Vīrieša, ne tikai ārējas perfekcijas, bet pat vārdā nesaucamas ilūzijas, ar kuru mūs pievilina sieviešu romāns? Tāpat kā piena šokolāde – diez vai īpaši veselīga, ar pārlieku saldu un lipīgu pēcgaršu, taču ēšanas laikā rada mānīgu sajūtu, ka ļaujam sev slepenu, grēcīgu prieku, ko rosina apjausma, ka ir vēl citas bēdu biedres – tikpat tālu no perfekcijas kā es? Un, ja jau viņām paveicies, – kāpēc gan ne arī man? Fantāzijas žanrs abstraktai vidusmēra sievietes gaumei – tā varētu nodēvēt vidējo sieviešu romānu, kura mērķis – panākt, lai mēs noticētu, kaut tikai uz mirkli, šai Viduszemei, kur ik Pelnrušķīte iemantos šarmanto princi. Tad – aizvērts vāks, izsapņots sapnis, dodamies veikt kāju vaksāciju.

Tomēr lasot nepamet sajūta, ka sieviete – tiklab varone, kā lasītāja – šais romānos traktēta dzīvnieciskos terminos (nebūt ne vārda sliktākajā nozīmē) – kā dārgs mājkustonis, kura vajadzības apmierināmas ar sausās barības porciju. Izvēlieties iesaiņojumu: ar krāpšanas garšu, ar liktenīgā vīrieša meklējumu garšu, ar galvu reibinošu seksuālo piedzīvojumu garšu, kam pievienoti arī nepieciešamie vitamīni humora un asaru gāzes devas veidā. Tomēr pat veterināri iesaka dzīvniekus nebarot ar sauso barību vien. Pat – un jo īpaši – tad, ja tā bagātīgi pārlieta ar piena šokolādi.

[1]Visi citāti ņemti no Aleksandras Kempbelas romāna „Bijusī draudzene” (Kontinents, 2001) un Džeinas Grīnas romāna „Es, tu un vīramāte” (Kontinents, 2007).

Diena, 18.01.2008.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s