Būt varonim – nemaksā neko?

„Pārāk dārgi būt varonim” – šādi pirms gada vēstīja Rīgas un citu Latvijas pilsētu afišu stabi, reklamējot pazīstamu mobilo sakaru kompāniju. Varoņa cenu šai gadījumā noteica uzdrīkstēšanās mainīt mobilo sakaru operatoru. Lēti vai dārgi? Jautājumu par varonības cenu uzstāda arī tikko latviešu valodā izdotā amerikāņu rakstnieces Sūzenas Kolinsas triloģijas „Bada spēles” noslēdzošā, ar nepacietību gaidītā daļa Zobgaļsīlis, kura visas pasaules pusaudžu un arī pieaugušo iemīļotajam romānam pieliek treknu un visai negaidītu punktu.

Grūti spriest, vai šī punkta negaidītība ir autores iepriekš apsvērta stratēģija vai pēdējās daļas rakstīšanas laikā spontāni radies lēmums, vērojot to, kā miljoni fanu par teju vai galveno „Bada spēļu” vadmotīvu pēc analoģijas ar „Krēslas” sēriju uzskata romantisko trio „foršs zēns-meitene-otrs, ne mazāk foršs, zēns” ar centrālo problēmu “kuru gan viņa izvēlēsies?”, kas nejaušības labad norisinās uz skarbo „bada spēļu” – brutālu TV šovu un politisko konfliktu sašķeltas nākotnes sabiedrības fona. Varbūt tieši tāpēc rakstniece romantiski sajūsminātajam fanam kā auksta ūdens šalti uzgāž savu atbildi, kurā ir ļoti maz runas par mīlestību un ļoti daudz – par politiku. Tomēr lai potenciālo lasītāju tas nebiedē, jo tieši ar pēdējo daļu „Bada spēles” (atšķirībā no „Krēslas”) izvēršas fascinējoši aktuālā diskusijā par varu, nodevību un varonības cenu.

Katnisa Everdīna – meitene, kura pret savu gribu ierauta globālās politiskās spēlēs (jo ir pilnīgi skaidrs, ka īstās „spēles” Panemas valstī noris ne jau TV redzamajās arēnās, bet politiķu kabinetos) – beidzot sastopas ar jautājumu, ar kuru agri vai vēlu nākas konfrontēt katram, īstam vai iztēlotam, varonim (vai arī viņš nav nekāds varonis) – proti, kas īsti dotajā situācijā ir varonība un vai cena par mērķa sasniegšanu nav pārāk augsta? Tieši šai brīdī vairums lasītāju sapratīs, ka “Bada spēles” visu laiku vēstījušas nevis par mīlestību, bet karu. Un, kaut gan paruna vēsta, ka šie abi pielīdzināmi vismaz tajā ziņā, ka abos visi līdzekļi atļauti, karā laimīgu beigu nav – ir tikai izdzīvojušie un sakautie, kuri abi vienādā mērā mēģina salikt sevi atkal kopā. Ja iespējams.

Protams, taisnību vismaz romānu lappusēs alkstošais lasītājs līksmo, redzot, kā trīspadsmit netaisni vadītās valsts rajoni viens pēc otra tiek ierauti karā ar varaskāro un izlutušo eliti, vērojot dumpinieku kaujas plānus un stratēģiski izgudrotos „propagandas” kadrus TV – iestudējumus, kas iespaido nāciju daudz vairāk nekā patiesa, taču nevienam neredzama varonība. Taču pamazām tieši tāpat kā Katnisu lasītāju pārņem neomulīgā apjausma, ka dumpinieku pretošanās taktikas nemaz tik ļoti neatšķiras no to darboņu stratēģijām, pret kuriem tiek karots, vēl vairāk – vai jebkura, pat brīvības vārdā izkarota, kara gaitā nepienāk mirklis, kad pārkāpta „šaurā, sarkanā līnija” starp taisnīgumu un cilvēcību un līdz ar to viens tirāns un diktatūra gluži vienkārši aizvieto otru? (Zīmīgi, ka Kapitola „veco” prezidentu Snovu (Snow – angl. „sniegs”, tātad sastingums, rigiditāte – aizvietos jauna prezidente, uzvārdā Koina (Coin – angl. „monēta” – komercija!) Un ko tādā gadījumā darīt varonim, visa „projekta” reklāmas sejai, kurš beidzot atskārš, ka šai spēlē viņam/ai faktiski ir vien bandinieka loma, un vairs netic, ka ar savu misiju spēs padarīt pasauli labāku?

Kolinsas atbilde, kuras izklāsts aizņem visas četrsimt „Zobgaļsīļa” lappuses, ir ne tik daudz oriģināla, cik drosmīga. Parasti šāda tipa, īpaši jau pusaudžiem adresēts, romāns beigtos mums labi pazīstamā veidā – labie ar lielākiem vai mazākiem upuriem uzvar ļaunos, varone apprec savu izredzēto, happy end ar dārzā skraidošiem bērniem un laimīgā pāra skūpstu saulrieta fonā… tikai neviens nejautātu pēc paveiktā cenas. Autore to dara un ar šo jautājumu sagrauj pazīstamā robežas. Jo karš vienmēr ir īsts. Nāve vienmēr ir īsta. Sirdsapziņas izstiepšanai līdz plīšanas robežai ir cena. Un visaugstāko cenu maksā tie, kuri vairs nedzird sev pēc uzvaras veltītos slavinājumus.

Ja pirmajās divās grāmatās izklaides funkcijas nedaudz aizēnoja vēstījumu, tad pēdējā daļā lasītāja acu priekšā tiek nostādīts neomulīgi izgaismots spogulis, kurā mēs beidzot pamanām, kādu lomu visu triju grāmatu garumā esam spēlējuši mēs paši – izklaides kārie skatītāji, kuri vēlas redzēt action (jā, arī perverso “Bada spēļu” sākuma uzstādījumu, kurā TV šova ietvaros skatītāju izklaides vārdā cīnās un viens otru nogalina šo pašu skatītāju bērni – un lai pirmo akmeni met tas, kurš nealka uzzināt, “kā tas viss beigsies”), bet nevēlas skatīties uz to, kas pēc action  paliek pāri.

Salīdzinot ar pirmajām divām triloģijas daļām, “Zobgaļsīļa” stāstījums virzās gausāk, ārēji šokējošā ir maz. Toties nāves ir daudz, un tā ir bezjēdzīga. Varoņi izskatās noguruši – kādi patiesībā arī ir. Varoņi tāpēc jau ir varoņi, ka no viņiem prasa neiespējamo – un nevienu neinteresē, kas paliek pāri pēc tam, kad neiespējamais izdarīts. Kareivji – nogalināšanas mašīnas bez žēlastības un nožēlas – ir vajadzīgi kara laikā, bet kļūst lieki (un neērti), kad uzvara izcīnīta. Arī no Katnisas – “meitenes ugunī” – pāri paliek tas, kas parasti paliek pēc degšanas – pelni. Kā no šiem pelniem atkal salikt sevi kopā un uzbūvēt dzīvi, un vai tas maz vairs ir izdarāms – to sabiedrība vairs nejautā, vien pabrīnās, cik apdzisuši viņu varoņi izskatās, kad no tiem vairs nav atkarīga pārējo izdzīvošana. Grāmatas noslēgumā neviens pompozi neapgalvo, ka “pārāk dārgi būt varonim”. Bet, ja tā apdomā, neviens jau arī nepieņem tik svarīgu lēmumu kā mobilo sakaru operatora maiņa.

Kultūras Forums, 03.12.10.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s