Mīlēt ne apēst

Lauras Dreižes vārds fantāzijas žanra cienītājiem Latvijā vairs nav svešs. Pirms nepilna gada klajā nāca jaunās autores pirmais darbs “Pūķa dziesma” – apjomīgs klasiskās žanra tradīcijās ieturēts romāns ar krāšņu, mākslinieces Agijas Stakas darinātu vāku un nenoliedzami aizraujošu saturu, kurā netrūkst ne savdabīgas “paralēlās pasaules” (ar izteiktu japāniskās kultūras fonu), ne oriģinālu mitoloģisko būtņu, ne obligātās izredzētās varones, ne mīlasstāsta un piedzīvojumu.

Pirms pāris mēnešiem veikalu plauktos nonācis arī rakstnieces otrais darbs Nepabeigtais skūpsts. Kaut gan no pirmā acu uzmetiena romāna vāka sarkanmelnā krāsu gamma, apzīmējums “latviešu vampīrsāga” un sižeta sākotnējais risinājums (jauna meitene Odrija, nesen pārcēlusies dzīvot uz citu pilsētu, satiek un iemīl noslēpumainu kaimiņu – rakstnieku Lantisu, kurš, kā vēlāk izrādās, nav-gluži-cilvēks) liek domāt, ka mūsu priekšā ir pašmājās ražots pasaulslavenā Stefanijas Meieres bestselleru cikla atlējums, tomēr, šķirot tālāk romāna lappuses, šis priekšstats sabrūk.

Protams, pēc Meieres darbu panākumiem ir teju neiespējami runāt par vampīržanra darbu, nesalīdzinot to ar skaistā Kalenu klana piedzīvojumiem, taču diez vai vampīrstāstu (vai jebkura cita žanra stāstu) iespējams patentēt. “Krēslas” postulāti latviešu romāna lappusēs, ja arī parādās, tad tikai tāpēc, lai varoņu rīcība (un autores nostāja) tos visai nikni apstrīdētu un piedāvātu savu – atšķirīgu un atjautīgu risinājumu situācijai “divi mīlētāji, kuriem kopā būt liedz nepārvaramas sugu atšķirības”. Pati rakstniece nav “Krēslas” sērijas cienītāja un atklāti uzsver: “Man nepatika šo darbu pamatdoma – meitenei, lai būtu kopā ar izredzēto puisi, ir pilnībā jāmaina sava personība, jānošķiras no tuviniekiem un draugiem un visbeidzot pat jānomirst, jo kas gan cits ir pārvēršanās par vampīru? Tas pat nav stāsts par Romeo un Džuljetu, tas ir kaut kas krietni slimīgāks. “Nepabeigtajā skūpstā” gribēju piedāvāt citu izeju no situācijas.” Šis risinājums, lai cik daudzās folkloras tradīcijās minēts, lasītāju tomēr ne mazums pārsteidz. “Tas ir veselīgāks,” ar tikko manāmu ironiju atzīmē Laura. “ Tas ir cerīgāks,”  gribētos teikt man.

“Nepabeigtā skūpsta” galvenās atšķirības no “Krēslas”  iespējams iedalīt divās kategorijās – ētiskās un sižetiskās, nereti vienai izrietot no otras. Uzsvērt tomēr gribētos divas galvenās.

Pirmkārt, mīlasstāsts, atšķirībā no Meieres darbiem, nebūt nav “Nepabeigtā skūpsta” centrā (kaut gan to šķietami apsola gan vāks, gan nosaukums). Latviešu autores darbs ir piesātināts ar spriedzi, notikumi strauji rit cits aiz cita, bet slīkt romantisku emociju plūdos Laura saviem varoņiem diez ko neļauj. Vētrainu jūtu aprakstus aizstājusi tīri pētnieciska interese, jo rakstnieci vairāk saistījis vampīru sabiedrības atveidojums – ļaužu (par cilvēkiem viņus dēvēt laikam nebūtu terminoloģiski korekti) slānis, kas incognito dzīvo mūsu vidū, piemērodamies, adaptēdamies, cenšoties līdzāspastāvēt un (bieži neveiksmīgi) cīnoties ar savu iedabu. Un no šī skatpunkta iespējams teikt, ka “Nepabeigtais skūpsts” vampīra tēlu izmanto galvenokārt simboliski – valdzinošā asinssūcēja vietā tikpat labi varētu būtu jebkurš svešais, kurš nemanāmi dzīvo līdzās katram no mums. Mitoloģiskas būtnes ievešana stāstā, gluži loģiski, padara to jauniešiem saistošāku nekā, teiksim, dažādu rasu, tautību vai reliģisko pārliecību cilvēku sadzīvošanas problemātikas atveidojums, taču būtībā vampīrrakstnieka Lantisa vietā tikpat labi varētu būt arī afroamerikānis vai vudū ticības praktizētājs – atainoto problēmu būtība un intensitāte no tā nemainītos.

Taču, protams, vampīra tēls dod autorei iespēju spēlēties ar dažādiem kutelīgiem jautājumiem (Mīlēt? Apēst? Vispirms vienu, tad – otru?), kā arī ar lasītāja kāri pēc pārdabiskā un bīstamā. Rakstniece papildina stāstījumu arī ar mūsdienīgām un asprātīgām detaļām, rādot, kā vampīru populācija risina savas “iekļaušanās” problēmas apkārtējā sabiedrībā – lietojot asins aizstājējvielas tabletes, saulē uzziežot pretiedeguma krēmu, u.c. – kas, pirmkārt, raisa lasītājā simpātijas pret varoņiem un, otrkārt, liek pasmaidīt, neļaujot tekstam slīgt episkā drūmumā, kas nereti raksturīgs šādiem star-crossed mīlas stāstiem. Vampīru vizuālais veidols – nevainojams skaistums un grācija – gan Dreižei un Meierei ir kopīgs, taču šīs koncepcijas saknes meklējamas kopīgos pirmavotos – Annas Raisas, Brema Stokera darbos un vēl pirms viņiem – tautas ticējumos.

Otrkārt, ja “Krēslas” sēriju nereti raksturo kā pasaku pieaugušām meitenēm, kas vienlaikus atspoguļo Stefanijas Meieres viedokli par perfektu sievietes dzīvi – protams, iekonservētai mūžīgā jaunībā un skaistumā, protams, ar ideālo vīrieti, protams, bez materiālajām rūpēm, – tad Laura Dreiže neko tādu saviem varoņiem nepiedāvā. Romāna noslēgumā neredzam nedz krāšņas kāzas, nedz bērnus un kopīgi iegādātu savrupmāju Vidusjūras krastā. “Nākotne manos romānos atkarīga no pašiem varoņiem, nevis no rakstnieka deus ex machina,” Laura uzskata.

Interneta komentāros, dabiski, no salīdzinājumiem ar “Krēslu” un pat apvainojumiem atklātā plaģiātismā neizbēgt, taču rakstniece to uztver mierīgi: “Romānu es sāku rakstīt, kad par Meieri gan biju dzirdējusi, bet “Krēslu” lasījusi vēl nebiju; to izlasīju, kad darbs jau bija teju pusē,”  viņa atklāj. Uz jautājumu, vai te var runāt par zināmu universālo ideju plūsmu, kas vienlaikus skar dažādus cilvēkus un prātus, protams, atbildēt nespēs neviens. Skaidrs ir viens – labi uzrakstītu fantāzijas žanra darbu latviešu literatūrā vismaz pagaidām noteikti nav pārāk daudz.

Diena, 02.04.11.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s