Baiļu kokteilis karaļa gaumē

Apgāds „Zvaigzne ABC” ķēries pie šausmu literatūras dzīvā klasiķa Stīvena Kinga darbu izdošanas – „Zvēru kapiņiem” un „Mizerijai” seko jau trešais biezais sējums – četru romānu krājums  „Četri pēc pusnakts”. Labiem Kinga daiļrades pazinējiem šis izdevums būs interesants ar to, ka darbos viegli atpazīstamas ieskaņas, kas citos autora daiļrades gados iemiesojušās apjomīgos romānos un kļuvušas par ikoniskiem motīviem. Savukārt tiem, kas ar šausmu ģēnija darbiem vēl ir uz „jūs”, „Četri pēc pusnakts” ir laba iespēja iepazīties ar vienkop savietotām vairākām klasiskām šausmu literatūras tēmām un veidiem, kā Kings apspēlē gan mūžsenas, gan jaunas cilvēces bailes.

Darbā Langoljeri” daži lidmašīnas pasažieri iemiguši pamostas ne tikai tukšā un neviena nevadītā lidmašīnā, bet arī tukšā – un citā – pasaulē, kuru savā varā pakāpeniski pārņem bērnības ļaunākie murgi… Darba „Slepenais logs, slepenais dārzs” varoni – rakstnieku plaģiātā apsūdz garīgi nestabils tips ar noslieci uz vardarbību… Romānā „Bibliotēkas policists” zēns, kas aizmirsis bibliotēkā nodot grāmatas, vēlāk dzīvē atkal un atkal sastopas ar baismīgu murgu tēlu – bibliotekāru… Stāstā „Saules suns” zēna jaunais fotoaparāts spītīgi fiksē tikai vienu realitātē neieraugāmu kadru – briesmoni, kas pamazām pārvietojas un tuvojas pasaulei šaipus ekrāna …

Neviens no romāniem nav šausmu literatūra tai izpratnē, kādā „šausmīgas” ir lētas šausmu filmas – asiņaini un atbaidoši skati tajos parādās vien fragmentāri. Kings nenodarbojas ar lētiem specefektiem vai primitīvu baidīšanu, bet rokas dziļāk – pārāk dziļi, lai atstātu vienaldzīgu. Visus romānus vieno Kinga daiļradē iecienīta tēma – tajos pieaugušā vecumā tiek no skapjiem izvilktas, ķidātas un analizētas bērnības neracionālās, bet tāpēc visaptverošās un stindzinošās bailes. Romānā „Langoljeri” baismāks par pasauli aprijošo būtņu tuvošanos ir viena no lidmašīnas pasažieriem Kreiga pieaugošais vājprāts, ko izraisījusi nežēlīgā apiešanās ar viņu zēna gados – un mītiskie šausmoņi, kas tā vien grasās izlēkt no kaktiem, ir tie paši monstri, ar kuriem bērnībā biedējuši un piedraudējuši vecāki. Rakstnieka Morta bailes no apsūdzētāja plaģiātā sakņojas dziļi zemapziņā noraktajā vainas apziņā par vēlmi „nošpikot” no kāda talantīgāka, kas agrā jaunībā tiešām tikusi realizēta. Veiksmīgu nekustamo īpašumu aģentu Semu nemitīgi vajā bērnības bailes no soda par laikus bibliotēkā nenodotām grāmatām, kas izrādījies šausmīgāks, nekā iespējams iztēloties. Nu, bet bailes no tehniskām ierīcēm un to noslēpumainajiem darbības principiem, no tā, kāda pasaule īsti rosās kameras iekšpusē, aiz TV un datora ekrāna jau ir tipiska mūslaiku parādība. Tiklab tēmas, kā to risinājumi, protams, ir visai formuliski, tomēr tie uzjunda dziļas un daudziem kopīgas zemapziņas dzīles. Darbu spēcīgākais aspekts līdz ar to ir nevis sižeti, kuru līkločus pieredzējis lasītājs viegli atšifrēs, bet iejūtīgi raksturotie varoņi, īpaši otrā plāna varoņi – bezpajumtnieks alkoholiķis „Bibliotēkas policistā”, pagātnes rēgu nomocītais „ar mīlestību atainotais briesmonis” Kreigs „Langoljeros”, krāmu tirgotājs – afērists „Saules sunī” – nevis statiskas komiksu karikatūras, bet dzīvi cilvēki, kas atdzīvina arī fantastiskos notikumus, kas savērpjas ap tiem.

Neraugoties uz to, ka „Langoljeri” un „Bibliotēkas policists” Rietumos kļuvuši jau par klasiku, bet to nosaukumi – par ikoniskiem apzīmējumiem, vissaistošākais krājuma darbs šo rindu autorei šķita „Slepenais logs, slepenais dārzs” – vienlaikus klīniska gadījuma analīze un simbolisks vēstījums par rakstnieka dzīves dubulto iedabu (vēl viena iecienīta Kinga tēma), par iedvesmas „ideju banku”, kura nav tik neizsīkstoša, kā mums, lasītājiem, šķiet, un, visbeidzot, par cenu, ko nākas maksāt par „iedzīvošanos” savos varoņos. Arhetipisku motīvu medniekiem stāsts būs īsta zelta bedre, taču pamatā tas ir stāsts par perspektīvas maiņu (autors par to vēsta jau priekšvārdā, skaidrodams darba virsrakstu) un par to, vai tad, kad mēs vērojam apkārtni, tā arīdzan nevēro mūs?

Visu krājumu kopumā un katru stāstu ievada personiskas un viegli ironiskas autora pārdomas par rakstīšanas procesu vispār un par katra darba tapšanas apstākļiem, – tas zināmā mērā ļauj distancēties no aprakstītā, kaut gan Kinga prasme „ievilkt” lasītāju stāstījumā arī šai darbā nekur nav pazudusi. Vēl vairāk – šausmu efekts bieži vislabāk nostrādā tieši īsāka apjoma darbos, jo, ja romānā izvērsts motīvs nereti sāk kļūt nedaudz apnicīgs, garstāsta formātā, kur nav vietas garām biogrāfiskām atkāpēm un izpušķojumiem – īpaši, ja garstāstam ir Kinga darbiem raksturīgais nenoteikti aprautais nobeigums, kāds no četriem „Pēc pusnakts” darbiem sastopams divos, – šerminošais efekts pastiprinās divkārtīgi. Kā darba pluss jāatzīmē arī profesionālais tulkotāja darbs, kurš daudzviet zemsvītras piezīmēs izskaidro teksta kopsakarības ar citiem Kinga darbiem un atsauces uz Rietumu kultūrvides faktiem – kopumā veic tādu kā lasītāja papildizglītošanas darbu.

Pasaules kritiķi gan slavē, gan peļ Stīvena Kinga daiļradi viena un tā paša iemesla dēļ – par spēju atrast šausmas ik ikdienišķā sīkumā. Jā, Kings nenodarbojas ar lasītāja mierināšanu un iežūžošanu, pagādājot „kaut ko, ko palasīt pirms miega” – viņš uzspiež īkšķi tieši uz sāpīgākajām vietām, norauj silto segu, vārdu sakot, traucē ikdienas komfortu, labi apzinādamies, ka skaistākais tiklab kā biedējošākais uz šīs pasaules atrodams ne jau pārdabiskos monstros, bet filozofiski nozelētajā jēdzienā – cilvēka dabā. Meistarīgi sajaucot šo atziņu ar tādām abstraktām tēmām kā vientulība un iekāre, laiku krustošanās un līdzāspastāvēšana, radošais un iznīcinošais gars, iegūstam šausmu klasiķim raksturīgo baiļu, ziņkāres un atklāsmes kokteili. Nenogurdināmie kritiķi reizumis pārmet Kingam arī kādas neredzamas robežas pārkāpšanu un ielaušanos perversajā. Domājams, ka rakstnieks drīzāk ir pārkāpis iedomāto robežu, kas šķir iztēli no īstenības, jo patiesākās šausmas atrodamas ne jau grāmatu lappusēs, bet tepat aiz stūra – varbūt pat tavā fotoaparātā.

Diena, 06.06.2008.