Kādā intervijā 
romāna „101 Reikjavīka” autors Halgrīms Helgasons atzinies, ka romānu sarakstījis, lai sagrautu vidusmēra Eiropas iedzīvotāja jūsmīgās ilūzijas par Islandi kā neskartu dabas stūrīti un romantiskas, dumpīgas kultūras dzimteni. Šai darbā autors pieliek visas pūles, lai iespējami drūmākās (tomēr psihodēliski kolorītās) krāsās attēlotu islandieša „spēka gados” – bezdarbnieka un vecpuiša Hlīna bezjēdzīgo dienu virteni, kas paiet kā alkohola, vieglo narkotiku un – galvenokārt zilajā ekrānā novērotas, bet arī personiski izdzīvotas – pornogrāfijas inspirētu vīziju virtene. Hlīns šķietami ir zaudētājs šī vārda klasiskajā izpratnē – Kristus vecumā joprojām mitinoties pie mātes, bez nodarbošanās, draugiem, ģimenes un kaut cik nopietnām attiecībām, ja neskaita dīvaino pieķeršanos virtuālajā pasaulē „iepazītajai” ungārietei Katarīnai. Hlīns, tipisks 90. gadu postmodernās dekadences produkts, kurš apkārtnes trulumam un paša vientulībai atriebjas, lēnām iznīcinot pats sevi, atklātības uzplaiksnījumā salīdzina sevi ar ledusskapi, kurš vienmēr iekšpusē ir tumšs un salts, uzdzirkstot gaismā tikai tad, kad kāds atver durtiņas – tāpat Hlīns dzirksteļo savās rūgtajās asprātībās galvenokārt sarunās ar apkārtējiem, bet vienatnē grimst bezcerībā.
Lappusi pēc lappuses izsekojot pirmās personas monologā sarakstītajai grēksūdzei, izkristalizējas apjausma, ka krāšņie dažādu murgainu iespaidu apraksti tikai virspusēji nosedz Hlīna patieso izmisumu, ko kritiķis Vents Sīlis precīzi pielīdzinājis cita ar savu laiku neapmierināta varoņa – Hamleta melanholijai. „101 Reikjavīka” patiesi ietver lielu skaitu paralēļu ar slaveno Šekspīra drāmu – kā piemēru var minēt kaut vai abu varoņu visai komplicētās attiecības ar savām mātēm (Hlīna māte, pusmūžā konstatējusi, ka ir lesbiete, uzsāk kopdzīvi ar citu sievieti, kura, protams, nonāk arī Hlīna tīkojumu sfērā – šai savādajai „radniecības pakāpei” Hlīns romānā velta ne mazumu ironisku pārdomu), taču galvenā kopība redzama varoņu teatrālajos monologos, kuros izverd neapmierinātība ar dzīvi vienlaikus ar nespēju to mainīt, tomēr, atšķirībā no Hamleta, Hlīna skumjas prasmīgi maskē sarkastiski smiekli par it visu, jo kurš gan šai laikmetā nopietni uztver skumjas? To izprotot, atskāršam, ka Hlīna savādā eksistences forma nav neveiksmes, bet paša gribas rezultāts – viņš dzīvo tā, kā vēlas, jo neredz jēgu dzīvot saskaņā ar vispārpieņemto.
Pretēji sagaidāmajam, Hlīns nebūt nav neinteliģents, tikai tā ir savāda, nihilisma un mizantropijas plīvura pārklāta pašdestruktīva inteliģence, kas rod atspoguļojumu trāpīgu salīdzinājumu, blīvu kultūras atsauču un pamīšus gaužām fizioloģisku komentāru plūdos (šeit nevar neuzslavēt patiesi izcilo tulka sniegumu, kas atradis nenormatīvajai leksikai veselu gūzmu elastīgu funkcionālo ekvivalentu latviešu valodā; romāna noslēgumā ievietota pat skaidrojošā vārdnīca.)
Viens no centrālajiem romānā aktualizētajiem jautājumiem skar dzimumu attiecības, ko Hlīns apcer ar – paradoksāli – karojošas feministes pāri plūstošo rūgtumu, savā personā demonstrēdams spilgtu mūsdienu vīrieša piemēru – vērtējot sievietes seksuālās iegūstamības kategorijās (otrs romāna pielikums satur visu tekstā minēto sievieškārtas būtņu izcenojuma katalogu), zaudējis gan vēlmi, gan spēju uzņemties atbildību (to ilustrē romāna epizode, kurā Hlīns šķietami izrādās vienlaikus trīs sieviešu gaidāmo bērnu tēvs, un neko nevēlas vairāk kā pamosties no šī murga), saglabājot tikai nepamatotu apziņu par sava dzimuma pārākumu un no tās izrietošo vientulību: „Divi dzimumi, kam nav nekā kopīga, izņemot atražošanos. Spraudņa un kontaktligzdas savienība – lai top gaisma. Bet mēs dzīvojam bezvadu laikmetā. Tas viss ir novecojis.” Tomēr par pēdējā aforisma nepareizību Hlīns pārliecinās pēdējā romāna ceturtdaļā – satiekot sarakstes partneri ungārieti Katarīnu, kaut kas saslēdzas viņa „bezvadu” dvēselē, tomēr diemžēl vienīgā sieviete, uz kuru viņš palūkojas ar dievināšanu, ir arī vienīgā, ko viņam nav nekādu cerību iegūt, un mīlestība, kas varbūt spētu kaut ko mainīt Hlīna mizantropa dvēselē, apdziest, tā arī neiesakņojusies. Šai brīdī atklājas pavisam šekspīriska Hlīna personības šķautne – kurš gan mūsu laikmetā acumirklīgi uzliesmojušas mīlestības vārdā būtu gatavs padarīt sev galu? Tomēr, ņemot vērā, ka Hlīna izvēlētā pašnāvības metode ir visai laikietilpīga, romāna noslēgumā lasītājs paliek neziņā, kura personības puse Reikjavīkas Hamletā uzvarēs – tā, kura raksta: „Sievietēm vajadzīgs meikaps, lai viņas kļūtu par cilvēkiem, bet vīrieši jau ir cilvēki” vai tā, kura saujā kā relikviju sažņaugusi no Budapeštas pārvestu zobu pastas tūbiņu?
durvjupele 