Mans mīļais asinssūcējs

Lasot ārvalstu preses izdevumos un interneta portālos atrodamās kritiķu un lasītāju atsauksmes par amerikāņu rakstnieces Stefānijas Meieres ārkārtīgi populāro un nupat arī latviski izdoto romānu (patiesībā tetraloģijas pirmo daļu) „Krēsla”, interesanti vērot, cik radikāli atšķiras viedokļi par šo darbu – komentāros noris nemitīga cīņa starp tiem, kas šo darbu vēlas apveltīt ar piecām zvaigznītēm, un tiem, kas atvēl tikai vienu, turklāt gandrīz bez vidusceļa starp šīm galējībām.

Par ko tad vēsta grāmata ar intriģējošo noformējumu – uz melna fona izstieptas baltas rokas it kā piedāvā lasītājam košsārtu ābolu, raisot asociācijas ar bēdīgi slaveno Ēdenes augli? No vienas puses, to pašu vecumveco Romeo un Džuljetas stāstu par pusaudžu pirmo, vētraino mīlestību, kas saduras ar nepārvaramiem šķēršļiem. No otras puses, mūsdienu Amerikas vidusskolniekiem Bellai un Edvardam savienoties svētlaimē neļauj ne jau dzimtu naids vai tamlīdzīgas sadzīviskas nebūšanas, bet gan nopietnāka „nepārvaramā vara” – drūmi skaistais, talantīgais un visādi citādi perfektais jauneklis diemžēl ir … vampīrs ar visām no tā izrietošajām sekām. Kā uzzināsim, lasot romānu, laba tiesa no tā, ko mēs klasiķu Brema Stokera un Ennas Raisas daiļrades iespaidā zinām par vampīriem, ir tīrie nieki – nedz viņi guļ zārkos, nedz vairās saules gaismas. Diemžēl vampīru savdabīgo ēdienkarti rakstnieki atspoguļojuši nekļūdīgi, un no šī kulinārā fakta arī savērpjas „Krēslas” galvenā intriga – vai iemīlējies jaunietis spēs izturēt, iekāres uzplūdā nenotiesājis savu iecerēto? Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš tāds nav viens – atšķirībā no Edvarda un viņa ģimenes, kuri izlēmuši atteikties no tradicionālajām medībām un turēties pie veģetāra uztura (vampīru izpratnē tas būtu – baroties no dzīvniekiem), pasaulē klimst ne viens vien ierastāk orientēts vampīrs, un vispār dzīve pasaulē ir daudz citādāka, nekā jaunajai Bellai līdz šim šķitis…

„Krēslas” popularitāte neizbrīna, ja apjaušam, ka sižetiski grāmata piepilda visas pasaules skolas vecuma meiteņu slēptās romantiskās ilgas – šķietami neglītu, neveiklu meiteni (kuras vārds tomēr uzstājīgi signalizē ko citu – Bella Swan, skaistais gulbis!) iemīl un no visām likstām gatavs sargāt skolas apbrīnotākais skaistulis. Ārvalstu lasītāji reizēm ironiski piedēvējuši Meierei literāra „rasola” meistarošanu no „Drakulas”, „Bafijas” un „Harija Potera”, kaut gan patiesībā līdzības ar pēdējo nav nekādas – fantastika šai darbā spēlē vien to lomu, kādu agrāko gadsimtu rakstnieki tradicionāli piedēvējuši vampīriem. Patiesībā „Krēsla” piedāvā ļoti vilinošu kombināciju no dažādiem elementiem, ko apzināti vai neapzināti atpazīstam no citiem pasaulslaveniem darbiem – nesamaitāta un pievilcīga varone (Džeina Eira, Elizabete Beneta), valdzinoša gotiskā mīlētāja tēls (misters Ročesters, arī Dārsijs), pārdabiskais elements (visa 19. un 20. gadsimta literārā vampiroloģija), tāpat savu lomu spēlē arī intriģējošs sižets, gludi ritoša valoda un seksuālā spriedze.

„Krēsla” ir tipisks pusaudžu mīlas stāsts, līdz ar to varam droši ignorēt kritiķu pārmetumus, ka abu jauniešu jūtas ir pārlieku erotizētas un rodas šķietami bez jebkāda pamata (atcerēsimies Romeo, kura kaisle pret Džuljetu arī iedegas no neaizmirstamā pirmā skatiena!), ka sižetu sākotnēji virza gandrīz tikai abu tikšanās un mulsie dialogi (lai atzīstas tas, kurš pirmajā mīlestībā bijis Cicerons?), utt. Iespējams, dažu labu lasītāju aizkaitinās Bellas atkārtoti uzsvērtā neveiklība – meitene, burtiski, nav spējīga paspert ne soli, lai nesapītos savās kājās – tāpat viņas dievinošā, ik nodaļā detalizēti aprakstītā (romāna vēstījums skan pirmajā personā) jūsma par Edvarda baironisko skaistumu, situāciju dramatizēšana un neticība sev, tomēr, ja atceramies paši savus tīņu gadus, visa šī hormonu trakošana kļūst tikpat izprotama kā fakts, ka Bellas stāstījumā gandrīz nepavīd nedz darbības laiks un vide, nedz vispār kāda introspekcija ārpus skolas un attiecībām.

Līdz ar to grāmatas galvenais trumpis nav nedz sižets, nedz tēli, bet fakts, ka tā liek lasītājam dzīvi atminēties skurbinošo piedzīvojumu – savu, katram savu pirmo mīlestību. Aizverot pēdējo lappusi, pārņem nedaudz spokaina sajūta, it kā no jauna būtu izdzīvota pusaudzība. Un autore nav tik naiva, kā varētu domāt. Iemīļotais vampīrs – vienlaikus apburošs un bīstams – ir lieliska metafora neskaitāmu jaunu meiteņu skatījumam uz savu pirmo mīlestību, kuras skaistumam tumšu satraukuma noti piešķir vēl nepazīstamā un kā aizliegtais auglis vilinošā seksualitāte. Un, tāpat kā Bella, arī mēs jaunībā taču ticam, ka mūsu mīlas objekts ir visos aspektos perfekts. Bellas skatījumā autore iejūtīgi un ticami parāda pusaudzību pašu pusaudžu izpildījumā – ar visu tās naivumu, maksimālismu, ilūzijām un hormonu vētrām, koncentrēšanos vien uz sevi un savām sajūtām un gandrīz pilnīgu aklumu pret apkārtējo pasauli. Nav brīnums, ka dažus pieaugušos šis stāsts tik ļoti kaitina! Jā, pieaugot mēs iemācāmies redzēt atšķirību starp kaisli un mīlestību, mierīgāk uztveram šķiršanos un zinām, kā atšķirt labu no ļauna – bet „Krēslas” šarms slēpjas tieši faktā, ka šī prātīgā (un garlaicīgā) pēcĒdenes dzīves stadija tās varoņiem vēl nav pienākusi.

Galveno spriedzi vēstījumam piešķir vampīra tēls – jau kopš Drakulas laikiem vienlaikus pievilcīga un biedējoša kultūrikona – un apziņa, ka šais neparastajās attiecībās pat tikai viena kļūme var kļūt liktenīga. Kaut gan – tas ir tiesa attiecībā uz jebkuru pirmo mīlestību. Līdz ar to, ja no „Krēslas” noplēšam fantastiskās detaļas, paliek stāsts par pirmās mīlestības (tās, kurā metas bez domāšanas ar galvu pa priekšu) bīstamību, to milzīgo un mulsinošo jūtu kvēli, ko var izdzīvot tikai reizi mūžā, un par to, ka mīlestība, neraugoties uz tās objektu, bieži izsūc tās lolotāja sirds asinis.

Noslēgumā jāpiebilst, ka „Krēslai” angliski izdoti vēl trīs turpinājumi, un ir pamats cerēt, ka arī latviski izdotā sāga vēl nav galā. Varbūt grāmata padara par vampīru pašu lasītāju? Jo, ja reiz iesūkta lāse Meieres rakstītā, citu viedokļi vairs neinteresē – gribas vēl.

Diena, 29.11.2008.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s