Nelabais, vārdā Endrjū

Ja latviešu lasītāja rezervētā attieksme pret fantāzijas žanra literatūru kā vienvienīgām blēņām un pasakām pēdējo gadu laikā sāk jūtami noplakt – tiek izdoti ne tikai ārzemju autoru bestselleri par nepilngadīgiem burvjiem un vidusskolnieču romāniņiem ar vampīriem, bet sāk parādīties arī pirmie oriģināldarbi, – tad skats uz otru lielāko fantastiskās literatūras atzaru, proti, šausmu literatūru, joprojām ir visai bēdīgs. Vēl juceklīgajos laikos uzreiz pēc neatkarības atgūšanas tapa steidzīgi savārsmoti pāris stāstu krājumi, kuros šausmīgais faktors nereti slēpās ne tik daudz sižeta vērpumos, cik tulkojuma kvalitātē, kā arī Viljama Pītera Bletija “Sātana izdzinējs”, mazliet nesenāk izdoti pāris Stīvena Kinga darbi, protams, klasika – Mērijas Šellijas „Frankenšteins” un Brema Stokera „Drakula”, neizprotamu iemeslu dēļ – Annas Raisas „Vampīru hroniku” trešā daļa „Velns Memnohs”, vēl atsevišķas komiksveida „šausmenīšu” sērijas gados jaunākiem lasītājiem, un… pag, nevar būt, ka tas ir viss! Tomēr – ir. Tiesa, nupat šo trūcīgo sarakstu papildinājis stāstu krājums „Nakts ballītes ellē”, kura izdošanu, domājams, vairāk veicinājis fakts, ka vienu no stāstiem sarakstījusi vampīrsāgas „Krēsla” autore, nevis krājuma literārā vērtība (kaut gan jāatzīst, ka stāsts „Ņieburs” ir labs šausmu žanra paraugs).

Fantāzijas žanrs dažādos literatūras vēstures posmos un ģeogrāfiskos areālos ticis (tiesa, vietumis ar sakostiem zobiem) pieciests, reizumis pat slavināts, arī zinātniskā fantastika, īpaši PSRS tās ziedu laikos, atšķirībā no mītiskās māsīcas fantāzijas, izpelnījās popularitāti, kritiku, plašu cienītāju loku. Šausmu literatūra toties ar atsevišķu ģeniālu darbu izņēmumiem uzlūkota kā fantastiskās literatūras ģimenītes pusjukusī tante, kas drošības apsvērumu dēļ jāiesloga bēniņos. Šausmu žanrs – to taču lasa tikai garīgi nenosvērti pusaudži un dīvaiņi ar sadistiskām nosliecēm!

Tieši tāpēc atzīmēšanas vērts šķiet fakts, ka apgāds Zvaigzne ABC laidis klajā vienu no modernās šausmu literatūras stūrakmeņiem – Airas Levina romānu „Rozmarijas bērns”. Kas negarajā un visai minimālistiskajā stāstījumā ir tāds, kas savulaik padarīja “Rozmarijas bērnu” par bestselleru, vēlāk – arī par 1968. gada Oskara laureātfilmu R. Polaņska režijā?

Sižets no pirmā acu uzmetiena mietpilsonisks – jauns pāris ievācas dzīvoklī mājā, kura bēdīgi slavena ar iepriekšējo iemītnieku ekscentriskajiem dzīves (un nāves) paradumiem, draudzējas ar kaimiņiem, plāno mazuli. Viss kā kārtīgā amerikāņu ģimenes idillē. Un tad zīmīgajā naktī, kad Ņujorku apmeklē pāvests Pauls VI, mazais Endrjū tiek ieņemts. Grūtniecība gan noris ar nelielām dīvainībām, tomēr ārsts apgalvo, ka viss ir kārtībā. Tālākais jau ir klasika.

“Rozmarijas bērns” kopā ar D. Zelcera “Zīmi” un V. Bletija “Sātana izdzinēju” modificēja priekšstatu par šausminošo, sasaistot to ar 1960. gadu cilvēku prātos tolaik vēl gana reālu tēmu – sātanismu un okultismu. Vēl dzīvāku šo tēmu padarīja arī uzskats, ka visiem trim romāniem pamatā ir reāli notikumi, kā arī režisora Polaņska sievas slepkavība, ko tieši saista ar sātanistu grupējumu “Mensona ģimene”. Grāmatā nesastapsim nevienu no klasiskās “šausmenes” elementiem. Nekādu krāšņi aprakstītu slepkavību, sakropļošanu vai monstru – tikai jaunlaulāts vīrs,  pensionētu un uzmācīgi labvēlīgu kaimiņu pāris, personiskais ginekologs. Un tomēr “Rozmarijas bērns” nospēlē uz psiholoģisko šausmu stīgām kā uz perfekti uzskaņota instrumenta. Šausmas nav acīmredzamas, tās mīt dziļi zem redzamā virsslāņa. Romāna pirmajā pusē autors meistarīgi sabriedina arvien blīvāku topošu nepatikšanu gaisotni (tomēr nekur nekarājas Čehova bise, kaimiņi aiz sienas atskaņo vecas plates un cienā ar slikti pagatavotu desertu – kas gan tur šausmīgs?), bet vairāk par apokaliptisko atrisinājumu šokē tas, kā visi apkārtējie izrīkojas ar jaunās sievietes dzīvi pēc sava prāta. Visi romāna varoņi ir pārdevuši dvēseles, arī Rozmarija, kura dievina savu vīru līdz tādai pakāpei, ka neredz viņa patieso dabu.

Lasīt “Rozmarijas bērnu” 45 gadus pēc tā sarakstīšanas nozīmē nedaudz nostalģisku skatu pagātnē un apjausmu gan par to, kas šais laikos mainījies (šausmu žanrs noteikti – romāna noslēguma epizode pragmatiskāk noskaņotam mūsdienu lasītājam varētu izraisīt arī smīnu), gan to, kas palicis nemainīgs (cilvēku attiecības – tuvas, destruktīvas, paranoiskas un patiesi šausminošas).     Šis bija viens no pirmajiem romāniem, kas “domesticēja” šausmu faktoru – proti, nenovēla vairs vainu uz abstraktiem ārpuses briesmoņiem, mītiskās pilīs un brikšņos mītošiem Drakulu un Frankenšteinu, bet novietoja to vistuvākajā, šķietami normālajā teritorijā – mājas dzīvē, ģimenē, sievietes klēpī – vietās, kur mēs visi esam jutušies vai joprojām jūtamies iluzorā drošībā. Tieši šeit apsēstība savijas ar realitāti, kamēr robeža izplūst, un tā arī līdz galam nav skaidrs, vai apokaliptiskais sižets patiesi notiek, vai notiek tikai jaunās sievas prātā, kuru apsēdusi vajāšanas mānija, iespējams – fobija no grūtniecības un bērniem (lasi – no pārmaiņām) apvienojumā ar aizkaitinājumu par kaimiņu jaukšanos viņu ģimenes dzīvē, un visam plusā vēl sarežģītās attiecības ar pašas katoliskajiem vecākiem, kurus aizskārusi meitas laulība ar protestantu. (Jautājums paliek neatbildēts arī 1997. gadā sarakstītajā un kritikas nopeltajā turpinājumā “Rozmarijas dēls”, jo tā noslēgumā rakstnieks nez kādu iemeslu dēļ izvēlas atsviest Rozmariju atpakaļ laikā pirms ievākšanās jaunajā dzīvoklī. “Tas bija tikai sapnis” risinājums pēc satraucoša sižeta parasti izpelnās lasītāju sašutumu, šai gadījumā – pelnītu.)

Atšķirībā no 1960. gadiem Dieva nāvi mūsdienās vairs nesludina – Dievs vispār bieži šķiet nokļuvis ārpus vidusmēra pilsoņa interešu loka. Līdz ar to arī Viņa ragainā antipola ienākšana šai saulē daudziem vairs nešķiet nekas tāds, no kā būtu vērts izbīties. Taču ieraudzīt minētā antipola dzeltenās acis tajā/os, kas mums ikdienā ir vistuvāk, tomēr ir kas pavisam cits.

Kultūras Forums, 27.08.2010.