No Drakulas līdz Edvardam jeb Tu esi man dzīslās

Burvju laikmets ir garām. Sācies vampīru laikmets.

„Mājsaimnieču fenomens” turpinās – ar Skotijas bezdarbnieces Džoannas K. Roulingas izgudrotā burvju zēna Harija Potera piedzīvojumiem izaugusī paaudze tagad ar tādu pašu vieglumu kritusi citas masveida popularitāti iekarojušas romānu sērijas – amerikāņu mājsaimnieces, trīs bērnu māmiņas Stefānijas Meieres sarakstītās „Krēslas” sāgas valdzinājumā.

Kā jau katram fenomenam, arī šim pienākas sava leģenda. Ja Roulinga pirmos Potera grāmatu uzmetumus esot skribelējusi uz salvetēm ceļmalas kafejnīcā, tad „Krēslas” pirmsākums esot meklējams neparasti spilgtā sapnī, kurā Meiere skatījusi saulainu meža pļavu un jaunu mīlētāju pārīti, no kuriem vienam saules gaismā kristāliski zaigojusi āda. Sapņa rezultātā tapusi izvērsta „vampīru romance” – četrarpus grāmatas par amerikāņu vidusskolnieces un jauniņa vampīra  vētraino un neiespējamo mīlestību. Grāmatas tulkotas neskaitāmās valodās, pārdošanas skaitļi sit pušu visus rekordus, aktīvi darbojas fanu klubi, top fanstāsti, lomu un galda spēles, par grāmatu tematiku tiek sacerētas dzejas un dziesmas, interneta diskusijās karo zvērināti pielūdzēji ar nikniem noliedzējiem, rakstnieci vajā autogrāfu tīkotāji un žurnālisti, drīzumā uz ekrāniem gaidāma jau otrā pēc grāmatu motīviem uzņemtā lielbudžeta filma – tas viss atgādina tāda paša mēroga literāru trakumu, kādu ne tik senā vēsturē izraisīja pusaugu burvis Harijs un viņa draugi.

Jāteic, līdzību meklēšana šais darbos nav bez pamata, jo abas rakstnieces izmanto vienu un to pašu paņēmienu, lasītājam labi pazīstamajā realitātē iestrādājot folkloristisku fantāzijas blakusdimensiju ar netradicionāliem iekšējiem likumiem, fascinējošiem tēliem un intriģējošu sižetu. Turklāt šo pasauļu apraksts ir tik taustāms, ka lasītājs vēlas ne tikai uzzināt par to arvien vairāk – viņš vēlas pats iekāpt šajā dimensijā, dzīvot tajā. Bet kā izskaidrot lasītāju apsēstību ar šiem darbiem – apsēstību, kādu bieži nepiedzīvo krietni augstākas raudzes literārie darbi?

Kā rūdījās vampīrs

Vampīrs pasaules literatūrā un kultūrā nav nekāds jaunienācējs, un to neizgudroja arī īrs Brems Stokers savā pasaulslavenajā romānā “Drakula” – asinskārie „nemiroņi” Viduseiropas kultūrā ir pazīstami jau izsenis, un daudzās valstīs vēl šodien eksistē ticība mirušajiem, kas pieceļas no kapa, lai sūktu dzīvo asinis. Taču 19. gadsimta romantisma lasītāju aizrautība ar okultismu un tautu folkloru kopā ar tālaika modes tendenci uz visai spalgi deklarētām emocijām paskubināja veselu Viktorijas laika autoru kompāniju (līdzās Stokeram jāmin arī Džons Polidori un Džozefs Lefanu) vienam no otra neatkarīgi radīt to vampīra kultūrikonu, kāda iesakņojusies mūsdienu popkultūrā – bīstamu un pavedinošu teju vai Freida teoriju ilustrāciju.

Savā ziņā “Drakula” tomēr bija modernā vampīrteksta “pirmatklājējs”, jo, pirmkārt, savaldzināja sava laikmeta lasītāju ar prasmīgi izmantotu tā sauktā „uzticamā stāstītāja” metodi – proti, romāns sastāv no šķietami autentiskiem dokumentiem, varoņu dienasgrāmatām, vēstulēm, telegrammām, avīžu izgriezumiem – šī daudzbalsība piešķir fantastiskajam sižetam teju vai taustāmu uztveramību un kāpina spriedzi, jo lasītājs jebkurā mirklī zina tikai tik daudz, cik kārtējā fragmenta autors, un pats ir spiests šos bilžu mīklas gabaliņus sakārtot vienotā ainā. Šis paņēmiens glaimoja kritiskā lasītāja saprātam, bet vienlaikus kāpināja stāstījuma ticamību. Tātad: folkloras pasaule ir reāla, tā dzīvo starp jums – bīstaties! Un lasītājs tīksmīgi bijās ar’.

Otrs revolucionārs solis bija inkorporēt šausmu tēlus 19. gadsimta lasītājam labi pazīstamā ainā – pasaulē, kurā darbojas tālaika modernās tehnoloģijas: rakstāmmašīna, vilciens un telegrāfs; kurā pamazām zūd un nedabiskās formās izvirst ticība reliģijas burtiskumam – un tieši šai racionālajā vidē ielaužas pārdabiskais faktors ne vairs reliģijas cildenajā, bet šausmu paralizējošajā aspektā. Šī iemesla dēļ kritiķi vampīra tēlā saskatījuši iemiesotas visdažādākās racionālās 19. gadsimta cilvēka bailes – no imigrācijas viļņa (un izrietošās „asins atšķaidīšanas”), no sieviešu neatkarības centieniem (skaisto vampīreņu erotiskajos tēlos), no oficiāli aizliegtās, bet pagrīdē plaukstošās seksuālās daudzveidības, no aristokrātijas dekadenti parazītiskā, bet valdzinošā tēla utt.

Stokera jaunatklājumus žanrs ekspluatēja labu laiku, līdz 20. gadsimta vidus lubu žurnālu stāstiņos jeb “kapeikas šausmenēs” tie bija nonivelēti jau līdz klišejai. Jaunu elpu stagnējošajā žanrā iedvesa gadsimta pēdējā ceturksnī publicētās Ennas Raisas “Vampīru hronikas”. Sērijas pirmais romāns “Intervija ar vampīru” kļuva vienlaikus par klasiku un stūrakmeni jaunā literārā vampīra tēlam, pārkāpjot labu tiesu no Stokera nospraustajām robežām. Sava laikmeta literatūrai, kas bija līdz ausīm iestigusi melanholiskas sociālo problēmu pašapceres žņaugos, tas bija neparasti drosmīgs darbs, jo atļāvās gan skaļi ierunāties par banalizētajām dzīves, identitātes un mūžības tēmām, gan baudkāri apcerēt līdz tam tikai viktoriāniskā biklumā skarto vampīriskās seksualitātes tēmu, turklāt ne tikai heteroseksuālā aspektā vien. Raisa pagriež ar kājām gaisā tradicionālā vampīrstāsta sižetisko bāzi – labais varonis versus ļaunais vampīrs, par varoni un attiecīgi cietēju padarot pašu vampīru un līdz ar to nebaidoties uzstādīt jautājumu par labā un ļaunā kategoriju subjektīvismu.

Barokāli krāšņa un dekadentas “nāves estētikas” piesātināta ir vampīra Luī grēksūdze. Teksts skaudri atspoguļo tāda cilvēka, kurš pieredzējis pārāk daudz laikmetu maiņu, izmisumu, vainas apziņu, vientulību un neizpratni par dzīvi, kuru viņš nav pats sev izvēlējies. Jau pēc nedaudzām lappusēm lasītājs sāk neomulīgā skaidrībā nojaust, ka Raisas vampīri faktiski ir hiperbolizētas cilvēcisko emociju un attiecību metaforas tik ciešā tuvplānā, ka tās vērot ir pat fiziski neērti. Vampīra “formāts” atļauj rakstniecei plaši ķidāt arī tādus postmodernismam neaktuālus tematus kā dvēseļu pazudināšana un Dieva atbildība, nebaidoties tikt apsūdzētai arhaiskā domāšanā, jo … runā taču vampīrs, neeksistējoša būtne. Taču pat nāvē neslēpjas atbilde uz jautājumu, kāda tad ir maksa par cilvēces šķietami galējo ilgu piepildījumu – spēku, skaistumu un nemirstību.

Raisas darbi ielēja jaunas asinis (piedosiet kalambūru) jau pusmirušā žanra dzīslās, un mūsdienu vampīrliteratūras autori, uztvēruši šo noti, bieži padara savus varoņus par apspiestu minoritāti pārējo cilvēku vidū.  20./21. gadsimtu mijā cita citai sekoja šai tēmai veltītas filmas un romāni – Stīvena Kinga „Salem’s Lot”, Šerlīnas Herisas, Derena Šana un Lorelas Hamiltones romānu sērijas, pusaudžu TV seriāls „Bafija pret vampīriem”, 1994. gada kases grāvējs „Intervija ar vampīru” ar sava laika valdzinošākajiem Holivudas aktieriem galvenajās lomās, un vēl, un vēl…

No sex, no drugs…

Ar Stefānijas Meieres „Krēslas” sāgu vampīromānija vēlreiz izkāpj ārpus agrāk ierastajiem rāmjiem. Sērija apgāž labu tiesu no klasiķu daiļrades radītajiem priekšstatiem par vampīriem – zārki, ķiploki un apses mieti šeit ir vien pagātnes butaforijas. Taču jo spraigākā uzmanības centrā ir nonākusi vampīru ēdienkarte – asinis, mītiskais spēka dzēriens, un „Krēslas” romantiskā intriga. Agrāko gadu darbos vampīri, ja vispār iemīlējās, tad tikai sev līdzīgajos, nekad ne … ēdienā, bet „Krēslas” star-crossed varoņu liktenis lemj citādi. Taču  starp mīlestību un apēšanu, kā zināms, nereti ir tikai viens solis. Vēl vairāk, atšķirībā no romantiskā mīlētāja Edvarda ģimenes, kuri izlēmuši atteikties no tradicionālajām (cilvēku) medībām un turēties pie veģetāra uztura (t.i., baroties no dzīvniekiem), pasaulē mīt arī ierastāk orientētu vampīru kopienas, un, it kā maģijas vēl nebūtu gana, arī indiāņu leģendas par vilkačiem nav bez pamata.

Tāpat kā „Drakula” un Vampīru hronikas, “Krēsla” ir kļuvusi par kulta grāmatu. Joprojām atklāts ir jautājums – kāpēc vieni literārie darbi kļūst par „kulta” lasāmgabaliem, bet citi, nereti daudz augstākas raudzes – nē? Teorētiķi iesaka atbildi meklēt tā laika sociokulturālajā situācijā, kurā darbs tiek publicēts, tā „dvēseļu satricināšanas” potenciālā – proti, spēkā, ar kādu teksts rezonē ar šo laikmetu izdzīvojošo lasītāju. Tomēr „kulta darbiem” vienmēr piemitis eksistenciāls valdzinājums ārpus laika un telpas. Un, kā jau tas kārtīgai pasakai piedien, „Krēslas” valdzinājuma atslēga meklējama vismaz trijos punktos.

Pirmkārt, Meieres netipiskais vampīrs vismaz tai ziņā ir tipisks, ka skaidri iemieso vampīriem jau kopš 19. gadsimta piedēvēto harizmātisko, pārplūstošo seksualitāti. „Krēsla” tiek dēvēta par „gotisko „Titāniku””, „Hariju Poteru hormonu varā” un citos tikai daļēji neglaimojošos apzīmējumos. Ir taisnība, ka atšķirībā no Roulingas darbu visai lietišķā un nereti humoristiskā stila „Krēsla” bango no pusaudziskām (un tādēļ vienmēr radikālām) emocijām – sirdis vai nu auļo vai stājas, galvenā varone elso, zaudē samaņu un naktīs kliegdama mostas no murgiem. Meiere neatmet un neapiet literārās vampiroloģijas tradicionālo seksuālo apakštoni, bet pavērš šo izkropļoto, slimīgo apsēstību jaunā virzienā, padarot kārdinājumu (ēst? mīlēties?) un atturēšanos no tā par vienu no savu romānu valdzinājuma stūrakmeņiem.

Kaut gan starp romāna varoņiem mutuļo teju vai taustāma fiziskā pievilcība, vienā ziņā „Krēsla” godam tur līdzi viskonservatīvākajiem 19. gadsimta romāniem – proklamējot atturēšanos no tā, kas potenciāli var nest ļaunumu. Cēlo vampīru klana atturību no asinīm dublē arī Edvarda atturība no mešanās iemīļotās Bellas apskāvienos – dubulttēma, kas veido kāpinātas nebūt ne baiļu spriedzes noti, bet baironiskais varonis un aizliegtā augļa kārdinājums tikai pastiprina līdzību ar Viktorijas laiku. „Manu vampīru tēlu pamatā ir izvēles metafora – vēlme un spēja izvēlēties citādu ceļu par šķietami likteņa nosprausto,” apgalvo pati rakstniece. „Vienmēr ir vēl kāds cits ceļš, izņemot to, kas tev liekas neizbēgams.” Šādi rodas viena no galvenajām sižetiskās spriedzes saspēlēm – grāmatu morālais uzstādījums ir 21. gadsimta sākuma jaunatnes literatūrai netipiski šķīsts, lai gan atturēšanās un varoņu kaislīgā tiekšanās vienam pēc otra rada tādu slāpētas erotikas lādiņu, ka visa Potera grāmatās aprakstītā „sūkšanās” uz tā fona šķiet vien bērnu spēlīte.

Desmitās klases Pelnrušķīte

Otrkārt, no zināma skatpunkta „Krēsla” ir gaužām postmoderns lupatdeķis, piedāvājot vilinošu kombināciju no dažādiem elementiem, ko apzināti vai neapzināti atpazīstam no pasaulslaveniem literārajiem darbiem – nesamaitāta un pievilcīga varone (Džeina Eira, Elizabete Beneta), valdzinoša gotiskā mīlētāja tēls (misters Ročesters, arī Dārsijs), pārdabiskais elements (visa 19. un 20. gadsimta literārā vampiroloģija). No tā izriet vēl kāds iemesls šo darbu “kulta” statusam – pārrakstot klasiskus sižetus jaunā aspektā, Meiere savaldzina to lasītāju sirdis, kurus nav apmierinājis šo sižetu zināmais iznākums. Un tā nu mums ir Romeo un Džuljeta, kas nemirst, Drakula vai Luī, kurš, būdams pie sava likteņa nevainīgs, atrod veidu, kā dzīvot pareizi, „Kalnu auku” mīlas trijstūris, kurš atrisinās, nevienam neejot bojā – mūsu iemīļotie varoņi neizturas tik nepieņemami kā klasiskajos sižetos, mums ir kārotie  happy end, un tas mūs mierina un priecē.

Turklāt, līdzīgi kā grāfs Drakula un Dienvidu štatu vergu īpašnieks Luī, arī Meieres vampīrs ir aristokrāts – vidusskolas vampīru bariņā samērā viegli saskatīt vietējo eliti, kam visi vēlas pieslieties, bet neviens īsti neuzdrīkstas to darīt. Katra meitene klusībā sapņo par uzmanības pierādījumiem no izredzēto klana. Un, brīnums, visparastākā viņu vidū iekaro brīvā aristokrāta sirdi (pazemīga guvernante bez ārējā spožuma apbur muižas īpašnieku, briļļainais bārenis no slotu kambarīša patrepē paceļas žilbinošos „puisēna, kurš uzvarēja gadsimta ļaunāko burvi” augstumos, vienkāršs strādniekpuisis savaldzina lepnas skaistules sirdi uz romantiskā Titānika klāja, utt.). Līdz ar to „Krēslas” popularitāte neizbrīna, ja apjaušam, ka sižetiski grāmata iemieso visas pasaules skolas vecuma meiteņu (un ne tikai viņu) neiespējamos sapņus – par nevainīgu seksualitāti, skaisto un galanto princi, kurš pamana neievērojamo Pelnrušķīti, un mīlestību, kas ilgst mūžīgi.

Galvenās varones Bellas izskats romānos, domājams, ar nolūku aprakstīts ļoti fragmentāri, kas savukārt ļauj jebkurai lasītājai, kas jebkad dzīvē jutusies neievērojama un neveikla, bet sirds dziļumos apzinājusies savu pārākumu (un lai pirmais akmeni met tas, kurš pusaudža gados nekad nav izjutis šādu emociju kokteili!) viegli identificēties ar šo tēlu. Identifikāciju vēl vairāk atvieglo pirmās personas stāstījums un ierobežotais skatpunkts, kas neļauj visu notiekošo vērtēt citādi kā tikai caur Bellas prizmu. Patiesībā varones uztvere lielā mērā griežas tikai ap viņas pašas emocionālo pieredzi, un gandrīz ikkatra ikdienas dzīves epizode agrāk vai vēlāk kulminē kārtējā jūsmīgajā Edvarda aprakstā un puiša daiļrunīgo mīlas vārdu atreferējumos. Lai ieskatāmies kaut vai tikai dažos fragmentos: „Ja es vispār spētu sapņot, es sapņotu par tevi. Un es par to nekaunos.”, „Tu man esi vissvarīgākais. Svarīgākais visā pasaulē.”, „Attiecībā uz šīs blūzes krāsu pret tavu ādu es esmu ļoti neobjektīvs”. Īsts mačo tipa vīrietis šādu taktiku, domājams, izmantotu vienīgi, lai pēc iespējas ātrāk dabūtu meiteni gultā, – bet nē, Edvards neuzstāj, līdz ar to abu attiecības ir īsts pusaudzes sapnis – skaisti vārdi, saldi pieskārieni, bet nekas vairāk…

Tiesa, daži pārlieku piekasīgi lasītāji nevilcinās nodēvēt abu attiecības par klasisku kontroles un pat varmācības paraugu –  Edvards apciemo un vēro aizmigušo Bellu viņas guļamistabā, aizliedz viņai tikties ar draugu, kuru uzskata (gan ne bez iemesla) par bīstamu, noklausās viņas sarunas, vilto viņas parakstu, pat tur Bellu gūstā, baidoties no nesaprātīgiem lēmumiem (viss, kā pats apgalvo, tikai mīļotās drošības dēļ) un mudina fanu pūļus ieraudzīt romantiskā mīlētāja „patieso seju” – tiesa, bez vērā ņemamiem rezultātiem. Un tik ilgi, kamēr lasītāj(a)s spēs sevi asociēt ar neveiklo, biklo varoni, arī neparastās mīlas stāsts iedarbosies kā narkotika. Turklāt to vēl pastiprina vampīra duālās dabas fascinējums, baiļu un iekāres kokteilis, ko apstiprina visas pasaules šausmu literatūras un kinematogrāfijas industrijas uzvaras gājiens.

Pasaciņa par mums

Un visbeidzot, treškārt, attiecību bīstamība (ne tikai no vampīra asinskāres viedokļa), mīlestības un maltītes kopsakarības ir tas aspekts, kas piešķir „Krēslas” vēstījumam ne tikai fantastiska trillera, bet arī psiholoģiski pamatota vēstījuma spriedzi. Visnotaļ romantiskajās Bellas un Edvarda attiecībās pat tikai viena kļūme var kļūt liktenīga, un, kas vēl svarīgāk – tas ir tiesa attiecībā uz jebkuru pirmo, otro un padsmito mīlestību. Tāpēc, ja no „Krēslas” noplēš fantastiskās un lasītāja uzmanības novēršanai paredzētās detaļas, pāri paliek stāsts par mīlestības bīstamību, jūtām, kas uzbrūk neaicinātas, gluži kā vampīrs, un akurāt tāpat izsūc tās objekta un lolotāja sirds asinis. Ja nepiedomā, neuzmanās un gluži cilvēciski aizmirstas. Iemīļotais vampīrs – vienlaikus apburošs un bīstams – ir lieliska metafora pusaudža skatījumam uz savu pirmo mīlestību, kuras skaistumam tumšu izbaiļu noti piešķir vēl nepazīstamā un kā aizliegtais auglis vilinošā seksualitāte.

Ja to apjauš, Bellas naivi sakāpinātais pasaules redzējums iegūst jaunu dimensiju un kļūst par veidu, kādā autore iejūtīgi un ticami parāda pusaudzību pašu pusaudžu izpildījumā – ar tās sirdsskaidro maksimālismu, izjusto pašžēlu un ilūzijām, egoismu un hormonu vētrām. Varones pelnrušķītiskais tēls un nedaudz samākslotie sižetiskie sarežģījumi pēc principa „vienu galvu nocērt, divas jau vietā” daudzviet atsauc atmiņā senāku iniciācijas stāstu — tautas pasaku. Taču šī ir ļoti modificēta pasaka, kas rāpjas laukā no “reiz sensenos laikos” modeļa, pasaka, kas sapin dredus, nolako melnus nagus un pēc stundām nenāk mājās. Varonim pieaugot, nav vairs viena Ļaunā Ienaidnieka, bet izrādās, ka arī starp vistuvākajiem mēdz mājot nepazīts nelabais (kā spriež kāds no „Krēslas” varoņiem, “par briesmoni tevi padara nevis tas, kas tu esi, bet tas, ko tu dari”). Dzīvesgudrā Palīga vieta paliek tukša – „Krēslā” nav neviena tēla, kas kaut vai aptuveni līdzinātos Harija Potera baltajam burvim Dumidoram, nav neviena, kurš nekļūdītos. Bērna pasaules redzējums konvulsīvi noraustās un pārtop pusaudža skatpunktā, kur vecāki vairs nav absolūtā autoritāte, ļaunums zaudē konkrētus vaibstus, bet pasaulē valda vien haoss, apmulsums un reizēm sirdssāpes.

Un iemesls, kāpēc šais grāmatās kā grēcīga kokteiļa glāzē mīl remdēties arī gluži pieauguši un nopietni ļaudis, ir vienkāršs – grāmatas galvenais trumpis nav nedz sižets, nedz tēli, bet fakts, ka tā liek dzīvi atminēties skurbinošo piedzīvojumu – savu pusaudzību, savu pirmo mīlestību.

Morāles nebūs. Kā deklarē pati Stefānija Meiere, “vampīri manos darbos simbolizē izvēli starp pasaulīgo un dievišķo – starp nemirstības, bagātības un neikdienišķa skaistuma kārdinājumu un apzinātu izvēli darīt labu, nevis ļaunu. Vai atmaksājas būt ļaunam, ja par to var dabūt visu, ko vēlies?” Var jautāt arī pavisam mūsdienīgi – cik tālu iet īsti ir atļauts paša izdzīvošanas nolūkos? Ar ko vienu uzskatu (barošanās vai citas jomas) piekritējs būtu sliktāks par jebkuru citu?

Un, visbeidzot, mazliet provokatīvi varam apgalvot, ka katrā no mums mīt īsts svešu kaislību un likteņu vampīrs – jo kāda cita iemesla pēc gan mēs tik aizrautīgi lasām šīs – vai jebkuras citas – grāmatas.

Kultūras Forums, 17.07.2009.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s