Tiem, kas jau pazīstami
ar neklasificējamā klasiķa – 20. gadsimta ietekmīgākā Latīņamerikas rakstnieka Horhes Luisa Borhesa latviski jau publicētajiem darbiem izlasēs „Stāsti” un „Alefs”, jaunākais izdotais (un pēdējais paša autora sastādītais) krājums „Smilšu grāmata” piedāvās tīkamu atkalieniršanu pazīstamo tēmu „stikla pērlīšu spēlē” Borhesa neatkārtojamajā sapņaini metafiziskajā vēstījuma manierē. Taču tos, kam „Smilšu grāmata” ir pirmais rokās paņemtais Borhesa darbs, atliek tikai apskaust par gaidāmo intelektuālo baudījumu.
Maģiskā reālisma rakstībai Borhess ir tas pats, kas Dž.R.R. Tolkīns modernajai fantāzijai – vienlaikus pirmsācējs un ikona, kuru var imitēt, citēt un pārspriest, bet ir neiespējami atkārtot. Viņa stāsti, dažbrīd klasisku žanru kanonu apvērsums, dažbrīd liriskas miniatūras, bet katra ar mīklu sevī – spēj pozicionēt eksistenciālus jautājumus kā viduslaiku teologu apsvērtos eņģeļus – pa tūkstotim ik adatas smailē. Ar katra stāsta pirmajiem vārdiem autors ieved lasītāju Aizspogulijā – pasaulē, kas ļoti līdzīga mūsējai, tomēr ar kādu jaušamu, bet neformulējamu atšķirību. Tā ir pasaule, kurā mīt Homēra rindas un Lavkrafta šausmas, kurā dzīve var izrādīties sapnis, kuru par tevi sapņo kāds cits.
Pazīstamu žanru – detektīvstāsta, fantastikas un fantāzijas stāsta, filozofiskas līdzības, reliģiskas apoloģēzes un literatūrvēsturiskas debates – pamatformulas tiek ņemtas, izmantotas un dekonstruētas veidos, kas dažbrīd liktos ķecerīgi, ja nebūtu žilbinoši. Laiks, cilvēciskā atmiņa, cita pasaule, dubultnieks, labirints, spogulis, grāmata, bibliotēka – tie visi ir Borhesa iemīļoti tēli, kurus rakstnieks izspēlē atkal un atkal. Tomēr vairāk par visu Borhesa firmas zīme ir lietišķi lakoniskais izklāsta stils, aiz kura slēpjas mīts ar visiem saviem bezdibeņiem un, kurā izstāstīti, arī ikdienišķi notikumi – grāmatas iegāde, apmešanās viesnīcā – iegūst mistisku, noslēpumainu jēgu. Šos stāstus nelasa, lai uzzinātu, „kas notiek”, – pat tos, kuru šķietamajā centrā ir detektīvintriga. Tos lasa, lai izgaršotu, atkodētu, ienirtu. Tomēr, kaut gan mīklas šķiet daudzveidīgas un autora iztēles straume neizsīkstoša, aizverot krājumu, lasītājs konstatēs, ka atbilde visu laiku ir bijusi acu priekšā.
Krājuma titulstāstā (variācija par citā krājumā publicēto ikonisko „Bābeles bibliotēku”) anonīms bibliofils no klaidoņa atpērk noslēpumainu foliantu – Smilšu grāmatu, kura ir dzīvā teksta iemiesojums – tai nav ne sākuma, ne beigu, lappušu numerācija ir bezjēdzīga, jo aiz katras lappuses seko atkal nākamā, aiz tās vēl cita, un tā – līdz bezgalībai nenotveramā tekstā. Līdzīgi šīs grāmatas lappusēm, arī Borhesa stāstu teksti aizplūst kā smiltis, paliek tikai tēlu uzplaiksnījumi, tālas atmiņas, neskaidras, no zemapziņas uznirušas ilūzijas. Tomēr Borhess nekad mākslīgi nesarežģī savus tekstus – pat tad, ja stāstā ietvertā mīkla nav atminama, ir skaidrs, kurp tiecies autora prāts. Filozofiskās idejas nekad nepaliek abstraktas, tomēr tās nevis pietuvinās realitātei, bet iesūc realitāti sevī. Arī „Smilšu grāmata” dažā ziņā ir zinātniskās fantastikas autoriem reizumis raksturīgais neomulīgais pravietojums, jo gandrīz precīzi izspēlē domu, ko mūsdienās iemieso hiperteksta jēdziens, vienkāršojot – internets, proti, universālu grāmatu, kurā ik lappusē atveras jauna lappuse, kura līdz ar to ietver bezgalīgu informācijas daudzumu un kurā katrs lasītājs izlasa ko citu.
Arī šai krājumā zeļ Borhesa apsēstība ar tekstiem un vārdiem, neizsmeļamo Logosu (par ko gaumīgi ironisku reveransu maģiskā reālisma ģēnijam sniedzis Umberto Eko sava darba „Rozes vārds” aklā bibliotekāra Horhes tēlā). Rakstnieka iemīļotā rakstības metode, tekstā ievijot blīvi savērptas atsauces uz literāriem darbiem, no islāma, kabalas, kristietības, misticisma un dažādu tautu mitoloģijas aizgūtus simbolus, pa daļai tiešām atgādina paveca bibliotekāra runas manieri, pa daļai – testē lasītāja intelektu, jo daudzi stāsti nav atšifrējami bez šo atsauču „uzlaušanas”. Taču starp Homēru, Šopenhaueru, Šekspīru un Lavkraftu ielavās arī fiktīvi autori un manuskripti, no kuriem daži patiešām eksistē, citus izdomājis pats Borhess – tomēr, vai tas padara tos mazāk reālus? Gadiem ejot, valodai un kultūrai vienlaikus progresējot un regresējot, vai maz ir kāda nozīme, kuri teksti ir tikuši sacerēti un kuri ne? „Valoda ir citātu sistēma,” apgalvo stāsta „Noguruša cilvēka utopija” varoņa sastaptais nākotnes cilvēks, kura vienīgais mērķis – izbēgt nemirstībai.
Saukt šos stāstus par „fantastikas žanru”, kā tos nodēvējis grāmatas tulkotājs, ir nedaudz vienpusīgi – šie stāsti brīvi balansē Cvetana Todorova definētajā nekonkrētajā telpā starp savādo un brīnumaino. Turklāt ne visos stāstos atrodams fantastikas grauds – vismaz divos vērpjas gan mistificēta, taču ne pārdabiska mīlestības līnija, stāsts „Avelino Arredondo” ir Borhesa iecienītajā gaučo stāsta manierē izstāstīta versija par atentātu pret Urugvajas prezidentu Huanu Bordu.
Tomēr centrālā „Smilšu grāmatas” pamattēma ir atmiņa. Atmiņa par mīlestības uzplaiksnu „Ulrikā”, atmiņa par jaunībā piedzīvoto vienas nakts laikā „Dāvanu naktī”, vēlme saglabāt un izstāstīt noslēpumu „Kongresā”. Dubultnieka motīvam stāstā „Cits” ir smeldzīgi reālistiska pieskaņa, ko sniedz sava vecuma, nespēka (akluma) apjausma un žēlums pret vēstītāja/varoņa Horhes Luisa Borhesa sastapto gados jaunāko sevi, kuru idilliskajā 1918. gadā sagaida vēl visi 20. gadsimta humānisma uzliesmojumi. Stāsts savdabīgi dublē krājumā „Stāsti” publicēto „Divdesmit piektais augusts, 1983”, kurā notiek līdzīga tikšanās starp sešdesmitgadīgo vēstītāju un viņa astoņdesmitgadīgo sevi, tikai šoreiz vēstītājs ir jaunākā personāža lomā; abos gadījumos vienīgais, ar ko paralēlie es var dalīties, ir (ne)notikušas atmiņas. „Es zinu, ka esmu palicis viens, es – vienīgais tālā notikuma noslēpuma glabātājs, kuram vairs nebūs neviena, ar ko dalīties atmiņās,” – pauž „Kongresa” vēstītājs. Varam tikai minēt, kādos noslēpumos vēlējās pagūt dalīties autors, kuram, sastādot krājumu, bija atlikuši vēl 11 tumsas gadi līdz ieiešanai Lielajā Bibliotēkā.
Kultūras Forums, 12.03.2010.
durvjupele 