Par zinātni un dēmoniem

Jaunas sievietes, vārdā Mērija Šellija, pirms teju vai divsimt gadiem sarakstītais gotiskais romāns „Frankenšteins jeb Jaunais Prometejs” vairs nav tikai klasika – tas jau ir arhetips. Vairākas paaudzes, sākot ar studentiem un beidzot ar literatūrkritiķiem, šo stāstu ir dažādi grozījušas, izķidājušas un atkalkopāstiķējušas, gluži tāpat kā tā galvenais varonis – apsēstais zinātnieks Frankenšteins savu radījumu, kas laiku gaitā nereti ticis kļūdaini (vai varbūt arī ne) nodēvēts sava radītāja vārdā. Dažādu literāru, socioloģisku un psihoanalītisku teoriju birums ap šo darbu (tāpat kā ap otru arhetipisku 19. gadsimta šausmu romānu – Brema Stokera “Drakulu”) aizpildījis ne vienu vien grāmatplauktu. Tomēr klasika jau tādēļ ir klasika, ka tās vērtība gadu gaitā tikai pieaug. Varbūt šī iemesla dēļ dienasgaismu beidzot ieraudzījis arī pirmais romāna tulkojums latviešu valodā.

„Frankenšteina” saknes meklējamas gan 19. gadsimta cilvēkā aizrautībā ar folkloras un zinātnes tumšākajiem aspektiem, gan reliģiskās pārliecības zuduma ietekmē plaukstošajā māņticībā, kurā saplūda gan seni tautas, gan moderni okulti un industriāli ticējumi. Jau romāna apakšvirsraksts liecina, ka darba idejiskais pamats ir mīts. Atsaucot atmiņā leģendu par Prometeju, nereti piemirstam, ka grieķu varonis visvareno dievu Zevu nokaitināja nevis ar vienu, bet veselām divām izdarībām – ne tikai uguns zādzību no Olimpa, bet arī ar cilvēka izveidošanu no māliem. Abus šos (ne)darbus vienā paņēmienā paveic arī Viktors Frankenšteins, „nesvētās mākslas”, proti, medicīnas, „priesteris”, nozogot Dievam dzīvības noslēpumu un medicīniskā eksperimentā pūloties izveidot pašam savu radījumu, kura miesu sameistaro no dažādu ķermeņu daļām, bet dvēseli tā arī nav spējīgs iepūst. (Tiesa, kā pazīstot Apgaismības laikmeta teorijas par zināšanu visspēcību, dvēseli vai vismaz kaut ko līdzīgu tai radījums jeb, kā to dēvē vēstītājs, ‘briesmonis’ pūlas iemantot pats saviem spēkiem, apgūdams cilvēcisku valodu, kuras izsmalcinātība brīžiem pat mazina fabulas ticamību. Tomēr no otras puses, neraksturīgi laikmetam, kas tikko pārdzīvojis Ruso, autore pauž pārliecību, ka izglītība nevienu nepadara par cilvēku. Smalkā valoda un apgūtās zināšanas briesmoni nepietuvina cilvēcei, tieši pretēji – monstrozo dabu viņā iedveš cilvēku atraidījums.)

Vienu no blīvākajiem metaforu slāņiem Šellijas darbā veido no grieķu mīta aizgūtais semantiskais lauks „uguns / gaisma” kā simbolisks zināšanu atveids. Gaisma, kā jaunradītais briesmonis uzzina jau drīz pēc savas tapšanas, ir uguns blakusprodukts, un siltums tikai tik ilgi ir tīkams, kamēr tam nepienāk par tuvu. Tāpat, brīdina rakstniece, arī zināšanas ir vēlamas un labdabīgas tikai līdz zināmai robežai. Kā visi zinātniskās fantastikas ģēniji, kuru darbos brīžiem pat ar neomulīgu precizitāti pareģoti vēl nepienākušu gadsimtu atklājumi un norises (sākot ar Žila Verna zemūdeni un ceļojumiem uz Mēnesi un beidzot ar Oldesa Hakslija ‘Brīnišķīgo jauno pasauli” un Orvela nākotnes totalitārismu), Šellija, iespējams, ar kādu trešo prātu nojauta, ka nav vairs palicis tālu līdz brīdim, kad arvien straujākus apgriezienus uzņēmušais intelektuālais progress pārkāps šauro robežu, aiz kuras sākas ielaušanās – kā, iespējams, teiktu 19. gadsimta cilvēks – Dieva privilēģijās. Līdz ar to romāna centrā izvirzās radītāja atbildība par savu radījumu, kas, raugoties no šodienas skatupunkta, precīzi atbalso vairāku 20. gadsimta lielo zinātnisko atklājumu traģismu. Sākot ar uguni un beidzot ar kodolieročiem un gēnu inženieriju – cilvēces vēsture atkal un atkal pierāda, ka cilvēks nespēj kontrolēt pats sava prāta radīto. Šo zināšanu abpusgriezīgo dabu apcer gan Frankenšteins, urbdamies Paracelza darbos, gan viņa „dēmons”, studēdams Miltonu.

Tomēr radītāja un radījuma saikne ir ciešāka par šo; abu attiecības atgādina neatšķetināmi savijušos čūsku kamolu, ko vēl sarežģītāku padara fakts, ka to lomas nemitīgi mainās. Romāns uzdod neatbildamo jautājumu – kurš tad ir īstais monstrs, apsēstais zinātnieks vai viņa radījums, varbūt šie divi ir viena būtne? Lucifera un Ādama lomas pamīšus izspēlē gan viens, gan otrs, turklāt šīs lomas ietver gan bibliskos, gan Miltona diametrāli pretēji traktētos tēlus; nelaimīgais “dēmons” vienlaikus ir gan vientuļais Ādams pirms Ievas radīšanas, gan atstumtais kritušais eņģelis, tikai – (vismaz sākotnēji) – bez paša vainas. Kādā no saviem daiļrunīgajiem monologiem viņš gandrīz burtiski atbalso Miltona „Zaudētajā paradīzē” Ādama uzdoto jautājumu Radītājam – vai es tevi lūdzu veidot mani no māliem, izraut no tumsas? Šķiet, ka mūsdienu cilvēkam tomēr vistuvākā interpretācija varētu būt versija, ka Frankenšteins un viņa radījums patiesībā iemieso vienu un to pašu tēlu. Frankenšteins kā jungiskā dubultnieka etalons (pirms Stīvensona doktora Džekila) vajā savu tumšo animus no brīža, kad radīšanas noslēpums „pārņem” nelaimīgā zinātnieka prātu, līdz pat brīdim, kad abi viens otru iedzen mūžīgajā sasalumā (nāvē). Vēl skaidrāk tas redzams faktā, ka briesmonis iznīcina visus Frankenšteina tuviniekus, izņemot viņu pašu, t.i., sevi.

„Frankenšteins” pāršķir jaunu lappusi pasaules literatūras vēsturē ne tikai ar drosmīgo tematiku, bet galvenokārt ar faktu, ka šai darbā kontrasts starp mītisko pretstatu pāri  – “savējais” un “svešais” – kalpoja ne tikai, lai stāstītu par noslēpumaino un briesmīgo, bet arī, lai atsegtu cilvēciskās dabas kroplīgumu un mudinātu lasītāju to atpazīt pašam sevī. Tādējādi „Frankenšteins” ir zīmīgs kā lūzuma punkts, ar kuru fantastiskais romāns pirmo reizi kļūst apzināti introspektīvs, un, iespējams, tieši šī iemesla dēļ arī 21. gadsimta sākumā lasāms kā neomulīgi aktuāls teksts.

Kultūras Forums, 24.04.2009.