Aizmirsti, kas esi

Rakstnieka Klaiva Steiplsa Luisa vārds bieži tiek minēts kopā ar viņa Oksfordas kolēģa Dž.R.R. Tolkīna vārdu, jo abi draugi plecu pie pleca ierakstīti fantāzijas žanra rakstniecības zelta fondā. Tomēr Luisa daiļradē neatradīsim tādus monumentālus romānus kā “Gredzenu Pavēlnieks”, jo viņa sacerējumi pieder nevis klasiskajai fantāzijai, bet t.s. kristīgās fantāzijas nozarojumam. No šiem darbiem Latvijā pazīstamākais ir septiņu stāstu cikls “Nārnijas hronikas”, kurš latviski tiek izdots jau otro reizi (pirmo reizi – izdevniecībā „Svētdienas Rīts”, 1996. – 2000.)

Savā fantāzijas prozā Luiss apvieno dažādas literārās tradīcijas. “Nārnijas hronikas”, kuru struktūrā savijas dzīvnieku fabulas, alegorijas, pasakas un fantāzijas žanra iezīmes, dod pamatu kritikas spriedumam, ka tajās atspoguļojas “divi Luisi, ko var pielīdzināt Augustīnam un Ēzopam”, tā norādot, ka rakstnieka fantāzija un kristīgais pasaules uzskats viens bez otra nebūtu pastāvējuši. Taču, neraugoties uz centieniem šos darbus tulkot kā „evaņģēliju bērniem”, autors apgalvo, ka tāds nebija viņa nolūks: “Daži uzskata, ka es vispirms ieplānoju bērniem pastāstīt par kristīgo ticību, tad ievācu informāciju par bērnu psiholoģiju, izlēmu, kurai vecuma grupai rakstīšu, sastādīju kristietības pamatdogmu sarakstu un sāku cītīgi izstrādāt piemērotas alegorijas. Tās visas ir blēņas. Es tā vispār nespētu strādāt. Viss sākās ar iztēles ainām: fauns ar lietussargu, karaliene kamanās, milzu lauva. Sākumā kristietības tur nemaz nebija, tā ienāca it kā pati no sevis.”

Septiņas hronikas veido vienu ciklu, bet katrai ir sava sižetiskā līnija, vēstot par četru bērnu piedzīvojumiem brīnumainajā Nārnijas zemē. Visas hronikas sasaista Lauvas Aslana, zemes radītāja un valdnieka tēls, kurā skaidri saskatāmas paralēles ar Kristu. Tomēr, kaut gan biblisko alūziju pielietojums šais darbos ir visai caurspīdīgs, jāņem vērā autora ieteikums uztvert „Nārnijas hronikas” vienkārši kā stāstu. Darbu centrā joprojām ir fantāzijas žanra pamatmotīvs – katrā no hronikām arvien pieaugošā intensitātē tiek izspēlēts pasaules glābšanas mīts, varoņiem cīnoties ar ļaunumu dažādās tā izpausmēs. Šai ziņā visspilgtāk izceļas tieši sestā daļa „Sudraba krēsls”, jo septītā un pēdējā hronika ir pilnībā veltīta iztēlotās pasaules apokalipses atainojumam.

Darbā „Sudraba krēsls” lasītājs sastop jau pazīstamus varoņus – vispirms jau „modernās audzināšanas” upuri Jūstesu, kas, pateicoties piektajā grāmatā pārdzīvotajam, no kašķīga un nesimpātiska puišeļa kļuvis par itin saprātīgu jaunu cilvēku un spēj pat solidarizēties ar klasesbiedri Džilu viņas bēdās, kuru cēlonis meklējams tai pašā modernajā audzināšanā. (Luiss, šķiet, bijis aktīvs eksperimentālās izglītības pretinieks, jo „Sudraba krēsla” reālistiskās lappuses, kas veltītas 50. gadu „jauktās” skolas atainojumam, kariķē šo iestādījumu visatļautību bērnu literatūrai tolaik netipiski asā veidā.) Izeju no drūmās skolas vides paver iekļūšana maģiskajā pasaulē, kur bērnus gan gaida asinis stindzinoši piedzīvojumi, bēgšana un pakaļdzīšanās, pat risks nokļūt milžu pusdienu galdā, tomēr šķiet, ka pat šādi piedzīvojumi ir labāki par ikdienas nomācošo garlaicību. Taču jāatceras, ka durvis uz brīnumpasauli ved tieši no skolas pagalma, tāpat kā citkārt bērni Nārnijā iekļūst gan caur tukšā istabā pamestu drēbju skapi, gan bēniņos nobāztu gleznu – fantāzija ir pieejama it visur, vajag tikai prast sapņot.

Bērniem fantāzijas darbos nereti tiek uzticēti uzdevumi, kas parastā dzīvē tālu pārsniegtu to spēkus: maģiskā vide piešķir spējas tos piepildīt, kaut gan automātiski nenodrošina veiksmi. Arī šeit uzdevums nav no niecīgajiem – jāatrod un jāpārved mājās ļaunas raganas aizviltais princis Rilians, kurš jau desmit gadu mitinās pazemē un virszemē rādās tikai, tērpts melnās bruņās, nesot vairogu bez devīzes, aizmirsis savu vārdu, izcelsmi un valodu. Šis ir tipisks varoņa rituālās nāves motīvs, ko apstiprina arī fakts, ka pazeme raksturota kā skumīga miega valstība, kur nedzied putni, nečalo ūdens un nav jaušama pat elpa. Ik nakti princis tiek piesiets pie sudraba krēsla, kas atgādina Aīda piedāvāto sēdekli grieķu mīta varoņiem Tēsejam un Peititojam – sēdekli, kurā apsēžoties, čūskas apvij visus to locekļus un varoņi aizmirst, kas tie ir un no kurienes nākuši – tāpat kā Rilians to aizmirst čūskveidīgās raganas iespaidā. Pieveicot raganu un atgūstot atmiņu, uz prinča vairoga atkal parādās devīze – lauvas Aslana attēls, kas apliecina, ka krīze ir pārvarēta un identitāte atgūta.

„Nārnijas hroniku” pievilcību bieži reducē uz to kristīgo kontekstu vai meistarīgo mitoloģisko motīvu un tēlu savijumu. Tomēr ar to vien diez vai pietiktu, lai nodrošinātu sērijas popularitāti vairāk nekā pusgadsimta garumā un pat Latvijas pret fantāziju visai imūnajā sabiedrībā veicinātu jau otro izdevumu relatīvi īsā laikā. Nārnijas valdzinājuma atslēga meklējama citur. Bērnus aizrauj fantastiskā ātrumā risošo piedzīvojumu ķēde, tomēr vairāk pārdomu „Nārnijas hronikas” spēj sniegt pieaugušam lasītājam. „Sudraba krēslā” vairāk nekā jebkurā citā darbā Luiss pievērsies cilvēcisko vājību, nevis dievišķās providences atainojumam – Lauva Aslans darbā parādās tikai īsos sākuma un beigu fragmentos, lai bērniem nodotu „Zīmes”, pēc kuriem meklējumā jāvadās, un atalgotu to veikumu; pārējās lappusēs varam izsekot gan tam, kas šai ceļā maldina un jauc bērniem prātu, lai tie šīs samērā vienkāršās norādes sajauktu pie pirmās izdevības, gan tam, kādus šķēršļus savai laimei spēj likt pieaugušie. Labsirdīgais, bezgala pesimistiskais tīreļa radījums Purvaspīdonis, melanholisko pazemes punduru ordas, saldmēle Ragana, kas pūlas bērnus pārliecināt, ka virszeme ir tikai sapnis, Princis, kurš aizmirsis savu identitāti apšaubāmas skaistules dēļ – tas viss ataino bērna skatījumu uz neizprotamo, bieži nežēlīgo un bīstamo pieaugušo pasauli. Līdz ar to iekļūšana Nārnijā ļauj katram pamest skatu atpakaļ bērnības pasaulē, kurai cauri kaut kad sen kuģojām katrs savā meklējumā, pa pusei piemirstu Zīmju vadīti.

Diena, 09.03.2007.