Nakts ar Pelnrušķīti

Uzmanību, šis ir brīdinājums – angļu maģiskā reālisma virspriesterienes Andželas Kārteres otrajā latviski izdotajā romānā “Vakari cirkā” var noslīkt un neuzpeldēt.

Šis ir teksts, kas pārraksta šekspīrisko “all the world’s a stage”, un pasludina, ka visa pasaule ir cirka arēna – spilgta, bezgaumīga, bīstama, uzjautrinoša tikai tiem, kas nepiedalās šovā, kur vienlaikus visi tēlo (vieglumu, brīnumu un neiespējamo) un viss ir pa īstam (nāve, izmisums un triumfs). Šis ir teksts, kurā mutuļo mežonīgs dzīvesprieks, vienā katlā vārās satīriski smiekli, filozofiski vērojumi un spožs farss, mudž groteski tēli un sižets svaidās kā amerikāņu vilcieniņš.

Industrializācijas gadsimta izskaņa – 1899. gads, saprāta citadele – Londona. Žurnālists Džeks Volsers ierodas ceļojoša cirka aizkulisēs atmaskot blēdību – afišās izreklamēta sieviete, kura apgalvo, ka protot lidot! Taču, jo ilgāk Džeks klausās spārnotās gaisa un dzīves akrobātes Feversas (lauzītā angļu val. “fevvers”(“feathers”) – putna spalvas) stāstījumā, jo labāk viņš saprot, ka lidot var ne tikai šī sieviete, bet jebkura. Feversa izsit no sliedēm jebkuru priekšstatu par viktoriāniski trauslo, bezmiesīgo sievišķību – tā ir sieviete, kura ēd (lai neteiktu – rij) zirņu biezeni, lok šampanieti kā ūdeni, nekautrīgi demonstrē kruzuļotu apakšveļu, svīst, lamājas un dēvē sevi par Kokneja Venēru. Laikmetā, kad tradicionālais sievietes attēlojums varēja būt tikai divējāds – cēlā, uz pjedestāla uzceltā dieviete, māte un mūza vai otra galējība – padauza, “no olas izšķīlusies”, priekanama idilliskajā māsībā uzaudzinātā Feversa atļaujas nebūt neviena, iemiesodama abas, un Džeks Volsers – vīrieša arhetips velti lauž kaklu, mēģinot atšifrēt, “vai viņa ir īsta vai nē”.

Gandrīz šizofrēniski aktīvais teksts ir pārpildīts ar stāstītājiem, kuri slēpjas aiz maskām, aiz kurām varbūt ir atkal jaunas maskas, tāpēc vēstījums nekad nav uzticams un patiesība paliek nenotverama. Vēsture nav neapstrīdamu faktu virkne, bet tikai kāda cilvēka atmiņas – subjektīvas, juceklīgas un varbūt vismaz daļēji izfantazētas. Šāda stāstījuma metode nosēdina pašu lasītāju cirka skatītāja krēslā un liek vērot šovu, sajūsmā aizelšoties, bailēs drebot un nekad īsti nenoticot redzamajam. Jautājums, kas īsti veido identitāti – paša pieņēmumi, citu pieņēmumi vai tā sauktā objektīvā realitāte – tekstā paliek neatbildēts. Feversa ir ārpus sava un jebkura laika rāmjiem, ārpus īstiem un metaforiskiem būriem, kuros viņu konstanti grib ieslodzīt dažādi vīriešu kārtas kolekcionāri. Tieši tādēļ, ieradies sagraut svešo identitāti, Džeks pamazām zaudē pats savējo un no daudzsološa censoņa kļūst par cirka klaunu, sekodams Feversai pa visu pasauli – no miglainās Londonas līdz aristokrātiskajai Sanktpēterburgai un Sibīrijas stepēm. Šī ceļa laikā trakulīgais un groteskais stāsts palīdzēs Džekam „izšķilties no nezināšanas čaumalas”, bet jautājums par to, vai Feversa patiesi ir sieviete-putns, zaudēs nozīmi, jo Džeks kopā ar ceļa biedriem – traģikomisko klaunu barvedi, pulkvedi, kurš visur vadā līdzi gaišredzīgu cūku, gudro pērtiķu klasi, mēmo tīģeru dresētāju un viņas mīļoto Minjonu, kuras balss liek tīģeriem valsēt, – ir ierauti karnevāliskā greizo spoguļu Brīnumzemē, kurā valda neloģiskais, fascinējošais, iracionālais faktors – sieviete.

“Vakari cirkā” ir sievietes teksts sievietei un par sievieti. Par to, kā vīrieši gadsimtiem ilgi iztēlojušies sievietes, kādus stāstus viņi par tām stāstījuši, un ko pašas sievietes par to visu domā. Romāna vīriešu – vienalga, vai tie būtu cirka pajaco vai revolucionārie Krievijas zemnieki, – pirmā asociācija ar sievieti ir iekāre, Kārteres izpratnē – pirmais solis uz pakļaušanu. Spilgts vīriešu pasaules tēls ir frīkšovs Feversas “darbavietā” – bordeļa pagrabā, kurā par apmeklētāju iekāres objektiem tiek piedāvāta gan Ērkšķrozīte, gan Īkstīte – padevīgās, nevarīgās pasaku sievietes, kuras vienmēr apprec, viņu viedokli nenoskaidrojot. Šais epizodēs rakstniece sev tipiskajā manierē pēc sirds patikas “dauzās”, pazīstamu pasaku grāmatas izkrāsojot perversos, ķēmīgos toņos, tumšākās brāļu Grimmu lappuses un stilizētas urbānās leģendas savijot fantasmagoriskā gobelēnā. Pats romāns pamazām kļūst par pasaku, kuru aizkulisēs stāsta Feversa – spārnotā Nīke (tikai, pārmaiņas pēc, ar galvu), bet pulkstenis tādā kā Pelnrušķītes stāsta parodijā nemitīgi dimdina pusnakti, tikai starp īsto un pasaku pasauli notvertā Pelnrušķīte šoreiz ir moderno pasaciņu autors – žurnālists.

Taču pasakas, pat ja to iesākumi ir tradicionāli, var beigties pavisam negaidīti. Kamēr vīrieši labprāt uzņemtos prinču, atbrīvotāju un iekarotāju lomas, sievietes ar to nesamierinās, jo viņu pasakas atšķiras no vīriešu stāstītajām. Tāpat kā Ērkšķrozīti neuzmodina maksājošo skūpstītāju duči, tāpat kā bravūrīgā Sarkangalvīte (šīs pašas autores stāstā “Vilkacis” no krājuma “Asiņainā istaba”) nemaz nedomā padevīgi līst vilka vēderā, lai sastādītu kompāniju vecmāmiņai, arī Feversai ij prātā nenāk spēlēt kādu no tradicionālajām lomām. Viņa negaida prinča skūpstu, kas to atbrīvotu (galu galā, kam tad domāti spārni?), bet nēsā līdzi dunci, lai visādi pašpasludināti prinči (pusārprātīgais bordeļa viesis Rozenkreics vai mistiskais Sanktpēterburgas lielkņazs) nesadomātu viņu skūpstīt bez atļaujas/iespundēt zeltītā būrītī. Hiperbolizētā crescendo šī inversija izskan grāmatas noslēgumā, kurā Feversa metas glābt apburto princesi alias Sibīrijas šamaņu aizburto Volseru: „Princis, kas no pūķa midzeņa izglābj princesi, vienmēr ir spiests viņu precēt, vienalga, vai abi patīk viens otram vai ne. Tāda ir tradīcija. Un es nešaubos, ka tā attieksies arī uz gaisa akrobāti, kas izglābj klaunu. Šīs tradīcijas nosaukums ir „laimīgās beigas”.” Un, lai nu kas, bet laimīgas beigas šim stāstam patiesi ir. Jo – un kā gan citādi – šovam tak jāturpinās arī aiz pēdējā vāka.

Kultūras Forums, 16.04.10.