Romāns, kas čirkst starp zobiem

Pēdējos gados daudz tulkotais japāņu rakstnieks Haruki Murakami Rietumu lasītājam spoguļo moderno, «eiropeizēto» japāniskumu, savukārt šīs pašas tautības autors Kobo Abe (īstajā vārdā Kimifusa Abe, 1924-1993) pārstāv tradicionālo rakstības stilu – apvaldītu, tomēr ietilpīgu, bez liekiem vizuāliem un emocionāliem izpušķojumiem, atstājot daudz brīvības lasītāja iztēlei. To apliecina arī atkārtoti latviešu valodā izdotais (pirmo reizi – 1975. gadā) Kobo Abes romāns Sieviete smiltīs, kas ir vienlaikus sirreāla fantastika un daudzslāņaina eksistenciāla alegorija.

Parasts vidusmēra vīrietis – trīsdesmitgadnieks, skolotājs un amatieris entomologs Niki Dzimpejs – dodas izpētīt smiltīs mītošo kukaiņu sugas kādā nomaļā Japānas piejūras ciemā. Nejauši tiek nokavēts pēdējais autobuss atpakaļ uz pilsētu, un ciema iedzīvotāji piedāvā naktsmājas pie pajaunas atraitnes, kura, tāpat kā visi ciema iedzīvotāji, mitinās dziļi kāpās izraktā bedrē. Kad Niki nākamajā rītā pamostas, virvju kāpnes ir pazudušas un vīrietis aptver, ka ir ieslodzīts. Katru nakti no jauna bedrē birst smiltis, katru nakti tās tiek smagā darbā lāpstotas nost, lai neapbērtu māju un cilvēkus. Šajā bezcerīgās, nebeidzamās cīņas ar dabu ritmā paralēli risinās arī vīrieša cīņa: ar sievieti, ar paša dusmām, ar šķietami nolemto eksistenci. Vienīgajā reizē, kad izdodas izbēgt, vīrietis iestieg smiltīs… Tikai romāna noslēgumā, sapratis, ka mēģinājumi izkļūt no bedres ir bezcerīgi, viņš atrod ceļu atvērtu… un nolemj bedri vēl nepamest. Zīmīgi, ka tikai šajā mirklī tiek nosaukts vīrieša vārds: ir atrasta identitāte, ir radies mērķis. Izbēgšana no realitātes ir kļuvusi iespējama tikai tad, kad vīrietis ir sapratis: viņš patiesībā nav bedres, bet gan sevis paša gūsteknis.

Smilšu nams

Romāns sarakstīts 1962. gadā; tajā labi redzamas gan pēckara Japānas konvulsijas, sociālo un politisko struktūru smilšu piļu sagruvums, gan eksistenciālas skumjas par laikmetu maiņu un skarbā patiesība: no smilšu bedres kapa, kurā cilvēce ierakusi pati sevi, nav iespējams izbēgt, vienkārši pārskrienot uz citu sociālo vai politisko sistēmu, bet gan tikai mainot domāšanu. Padomju laika izdevuma apjomīgajā priekšvārdā romāna uzdotās eksistenciālās mīklas tiek skaidrotas laikmetam atbilstošā garā: «Rietumu mākslinieku radītais «savrupais» pasaules modelis metaforiski attēlo kapitālistiskās ražošanas stihisko spēku apspiestā cilvēka izjūtas, viņa atsvešinātību. Nenovēršami, ka šādos gadījumos ārkārtīgi asi, reizēm slimīgi rodas jautājums par personības īstumu, tiek pārspīlētas tās vienreizīguma, pašvērtības pazīmes.» Rietumu kritikā Sieviete smiltīs tikusi interpretēta gan mitoloģiskās skolas garā, vērojot teksta pietuvinātību Sīzifa mītam, gan simboliskā skatījumā, traktējot sievietes tēlu kā tradicionālās un vīrieti kā modernās Japānas simbolu, pretstatot konformismu atšķirīgajam, kopienu – individualitātei.

Jāpiekrīt vismaz vienai no versijām, jo Sieviete smiltīs nenoliedzami ir mītisks teksts. Tas neatbild uz loģikas uzdotajiem jautājumiem: kāpēc eksistē šāds ciemats, kāpēc tā iedzīvotāji nepārvācas citur, kāpēc vispār kādam jādzīvo bedres dibenā? Šādas atbildes nav autora mērķis. Taču mītiskās asociācijas romānu vairāk sasaista ar stāstu par – lai cik tas paradoksāli izklausītos – Ēdenes dārzu. Ieslodzīti smilšu «Ēdenē» (vai varbūt izdzīti no tās) no sevis neatkarīgu apstākļu dēļ, vīrietis un sieviete kā Ādams un Ieva divatnē iemieso cilvēci, viņus vieno kopīgs slogs, kopīga un līdz galam neizprasta vainas apziņa. Vīrieša eksistenciālie jēgas meklējumi, izmisīgā vēlme izbēgt gūst jēgu tikai kontekstā ar sievietes (klusējot) sniegtajām atbildēm: viņi ir vienoti kā tēze un antitēze. Šī iemesla dēļ brīdī, kad Niki patiešām paveras iespēja pamest smilšu bedri, viņš to nedara. Jautājums par šīs savienības dzīvotspēju romāna noslēgumā gan paliek atklāts.

Smilšu uzvedība

Mītiskā noskaņa tekstā apvienojas ar ārkārtēju detaļu reālismu – līdz pakāpei, kad lasītājs sajūt nemitīgi plūstošo smilšu čirkstoņu starp zobiem. Smiltis, romāna galvenais simboliskais tēls, ir ārkārtīgi piesātināts: milimetra astotdaļu lielie graudiņi tur gūstā šķietami tik pārāko Homo sapiens, bet smilšu bedre ar nebeidzamo, ierasto darba, maltīšu un miega ritmu laikam gan ir pasaules literatūrā iespaidīgākais ikdienas dzīves rutīnas simbols. Ar akadēmisku lietišķumu rakstnieks dokumentē smilšu «uzvedību», ar Kafkas Pārvērtības cienīgu precizitāti – vīrieša fiziskās, psihiskās un emocionālās reakcijas uz neiespējamo situāciju. Taču aiz neiespējamā un sirreālā atklājas patiesība par eksistences trauslumu, tikpat ātri aizplūstošu kā smiltis.

Pēc romāna izlasīšanas noteikti ir vērts noskatīties arī tā ekranizāciju, ko 1964. gadā uzņēmis japāņu režisors Hirosi Tesigahara.

Diena, 20.06.2012.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s