Tā rakstīja kārdinātājs

Rakstnieks un literatūrzinātnieks Klaivs Steipls Luiss (1898-1963) Latvijā pazīstams galvenokārt ar daiļliteratūras darbiem – fantāzijas romānu ciklu Nārnijas hronikas, alegorisko līdzību Svarīgā izšķiršanās un apoloģētisko darbu Skrūvšņores vēstules, kas nupat piedzīvojis trešo izdevumu latviešu valodā. Šis fakts šķiet uzmanības vērts, jo četrpadsmit gadu laikā trīs reizes atkārtoti izdots nevis trilleris, bet teoloģiska apcere. Tiesa – ļoti neparasta teoloģiska apcere.

Velnu sarakste

Savā biogrāfijā rakstnieks atklāj, ka ideja sarakstīt Skrūvšņores vēstules viņam ienākusi prātā 1940. gadā pēc kādas radiopārraides noklausīšanās, kurā uzstājies tālaika Trešā reiha vadītājs Ādolfs Hitlers. Sākumā Luisa iespaidi par Hitlera runu parādījās vēstulē brālim Vorenam: «Es nezinu, vai esmu vājāks par vairumu ļaužu, bet man tas ir atklājums – kamēr vien runa turpinās, nav iespējams nesasvārstīties savos uzskatos.» Vēstules turpinājumā Luiss atklāj, ka viņam «(..) ienāca prātā ideja grāmatai, kas būtu vienlaikus izklaidējoša un noderīga. Tās nosaukums būtu Starp mums, velniem, runājot, un to veidotu vecāka, pensionēta velna vēstules jaunam velnēnam, kurš tikko sācis darbu pie sava pirmā kārdināmā. Darba pamatideja būtu atklāt kārdināšanas psiholoģiju no pretējā skatu punkta.» Tā tapa literāru vēstuļu sērija, kas ar nosaukumu Skrūvšņores vēstules vispirms tika publicēta Londonas laikrakstā Guardian un tūlīt pēc tam arī grāmatā: tā iemantoja lielu popularitāti un joprojām tiek atkārtoti izdota dažādās pasaules valstīs.

Darbs sastāv no 31 vēstules, kuras pieredzējušais velns Skrūvšņore raksta savam «krustdēlam» – jaunajam velnam Vērmelim, sniedzot padomus tā sauktā Aprūpējamā (angliski – Patient, pacienta) sekmīgā aizvešanā prom no «Ienaidnieka», t.i., Dieva, un «pie Mūsu tēva apakšā», t.i., uz elli. Caur abu velnu skatupunkta prizmu mēs vērojam Aprūpējamo – jaunu vīrieti, kurš dzīvo parasta XX gadsimta pirmās puses cilvēka dzīvi – strādā, apmeklē baznīcu, risina attiecības ar māti, kolēģiem un draugiem, iemīlas, tiek mobilizēts un uzlidojuma laikā iet bojā. Paralēli šim vēstījumam rit arī stāsts par jaunā velna Vērmeļa, ja tā var teikt, karjeras izaugsmi un Skrūvšņores un Vērmeļa attiecībām, kas ir nojaušamas tikai dažās līnijās. Šis dubultais sižets ļauj runāt par Luisa darbu ne tikai kā par teoloģisku traktātu, bet arī pilnvērtīgu romānu.

Greizā spoguļa precīzais attēls

Kaut gan daudzi rakstnieki centušies savos darbos atveidot «nelabo un viņa darbus», K. S. Luiss ir viens no pirmajiem, kas to paveica, izmantojot paša nelabā perspektīvu un par primāro atsauces punktu izvēloties «apgrieztu» priekšstatu par katru cilvēku pavadošo sargeņģeli. Pirms teksta grāmatā ievietotie moto – Dr. Mārtiņa Lutera un sera Tomasa Mora izteikumi, kas abi norāda uz vienu un to pašu ideju: «…velns izsmieklu nevar panest», «Velns… augstprātīgais gars… nevar paciest, ka viņu izsmej» – norāda, ka turpmākais jālasa caur apzinātu ironiskas inversijas filtru. Izmantojot dažādu paņēmienu spektru – no satīras un paradoksa līdz argumentētai diskusijai un filozofiskām pārdomām -, Luiss pievērš lasītāja uzmanību ikdienišķiem dzīves aspektiem, parādot, kādu nospiedumu visparastākās darbības vai to trūkums atstāj dvēseles plaknē.

Luiss asprātīgi raksturo elli kā birokrātisku sistēmu un ceļu turp nevis kā acīmredzamu supergrēku rezultātu, bet kā ērtu taciņu, pa kuru cilvēks virzās lejup, pats to neapzinādamies. Protams, vienmēr pastāv risks, ka Aprūpējamais var sākt nojaust par viņu apstrādājošo garīgo būtņu eksistenci. To nedrīkst pieļaut: tādēļ Skrūvšņore iesaka piesārņot cilvēka prātu ar komiska velna attēliem, kuriem saprātīga būtne taču nevar ticēt. Tomēr 7. vēstulē Skrūvšņore sapņo par nākotni: «Man ir lielas cerības, ka ar laiku iemanīsimies subjektivizēt un mitoloģizēt viņu (cilvēku – B.S.) zinātnes līdz tādai pakāpei, ka cilvēku prātos ielavīsies tas, kas praktiski ir ticība mūsu eksistencei, tai pašā laikā neļaujot tur iekļūt ticībai Ienaidniekam.» (Diez vai mūsdienu cilvēka garīgā dzīve, kurā ikrīta horoskops bez pūlēm apvienojas ar iksvētdienas dievkalpojumu, cienījamo veterānu apmierinātu?)

Skrūvšņores vēstules ir iemantojušas popularitāti, ar kuru var mēroties reti kurš kristīgās apoloģētikas darbs. Iespējams, tas tādēļ, ka greizais spogulis, kuru Skrūvšņore tur lasītāja acu priekšā, rāda gan šķību, taču visai precīzu cilvēciskās būtības attēlu.

Diena, 08.08.2012.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s