Ar kameru pa elfu zemi

Ik gadu, tuvojoties Ziemassvētkiem, kino (un TV) ekrānus pārņem pavisam īpaša atmosfēra – tur piepeši mudžēt mudž pūķi un rūķi, elfi un dažnedažādi spārnoti, ragoti un nagoti radījumi. Ekrāniem pārveļas filmas, ko kritiķi ierindo gan pie “ģimenes”, gan “piedzīvojumu” filmām, klasificē kā “pasaku”, “fantastikas” un, tavu laimi, arī “fantāzijas”žanriem piederīgas. Ņemot vērā jucekli, kas dažādu žanru nošķiršanas un atšķiršanas jautājumos valda ne tikai pašmāju, bet arī Rietumu literatūrkritikā, nav nekāds brīnums, ka arī kino recenzijās viena un tā pati filma var izpelnīties trīs četrus dažādus žanriskos apzīmējumus. Tomēr jāatzīst, ka vidusmēra skatītājs šais jautājumos orientējas salīdzinoši labi – ja uz ekrāna attēlotas iespaidīgas zvaigžņu kuģu proporcijas un cīņa par kundzību “tāltālās galaktikās”, ir skaidrs, ka mūsu priekšā ir zinātniskās fantastikas trilleris; ja plīvo apmetņi, zib zobeni un nejauši sabradāts dāmas mutautiņš kļūst par gadsimta dueļa iemeslu, skaidrs – piedzīvojumu filma tās klasiskajā spožumā.

Taču kur šai visā rodama vieta pūķiem? Elfi un pūķi ar nākotnes tehnoloģiju lāzerieročiem diez kā nesadzīvo, arī duelanti no viņiem nesanāk nekādi labie. Mītisko būtņu, fantastisko pasauļu un artefaktu meklējumu gadījumā mums tomēr jārunā par fantāzijas žanra kino – kas, protams, neizslēdz ne “piedzīvojumu” elementu, ne faktu, ka filma varētu būt adresēta ģimenei. Un, ja atmiņā jāatsauc filmas, kuru darbība notiek ne-gluži-uz-šīs zemes – pasaulēs, kurās vai nu ir sastopami, vai kuru kopīgajā ainā itin labi iederētos pūķi, mēs droši varam nosaukt ne vienu vien. Vēl pavisam nesen triju gadumiju garumā mūs priecēja Dž.R.R.Tolkīna episkā darba Gredzenu pavēlnieks ekrāna versijas, nedaudz ilgāks mūžs paredzams Harija Potera septiņsēriju piedzīvojumiem, no kuriem pērn sagaidījām tikai ceturto, arī K.S.Luisa Nārnijas hroniku varoņu gaitas uz ekrāna bija vērojamas vēl tikai pirms gada, un nupat jau varam iepazīties ar pavisam īstu pūķi fantāzijas trillerī Eragons, kuru kinoteātros demonstrē kopš 15.decembra. Ja piepūlēsim atmiņu, tad šie ir nebūt ne vienīgie piemēri.

Vai kāds vēl atceras 80.gadu brīnišķīgās filmas Bezgalīgais stāsts, Mio, mans Mio un Labirints? Ap to pašu laiku supervaroņa Konana Barbara lomā divās filmās muskuļus spodrināja arī neaizmirstamais austriešu kultūrists A.Š. Viduslaiku leģendu ciklu par karali Artūru un Apaļā galda bruņiniekiem Holivuda ekspluatē pilnā sparā – fantastiskās skaņās seno sižetu ietērpj gan Avalonas miglas, gan Ekskalibūrs, Merlins un vēl vismaz ducis filmu. Nesāksim arī uzskaitīt kādreiz tik iecienītās pasaku filmas (Zelta rozes ala, Zeltmate), seriālus (Desmitā karaļvalsts) un vēl, un vēl…

Iztēles viens variants

Fantāzijas kino nav jaunums, taču tas joprojām ir visai ambivalents fenomens. Fantāzijas literatūras (kuras darbu ekranizācijas veido vairākumu šī žanra filmu) pārzinātāji būs ievērojuši, ka šīs grāmatas ārkārtīgi reti ietver ilustrācijas; autori parasti tās aizvieto ar kartēm – lūdzu, mīļo lasītāj, tāda nu ir tā pasaule, pārējo lasi un iztēlojies pats!

Fantāzija kā literārs žanrs ir neilustratīvs šī vārda vistiešākajā nozīmē, ļaujot lasītājam iedzīvoties nevis mākslinieka, bet katra individuālajā versijā par Viduszemi, Nārniju, Jūrzemi un tā tālāk. Tieši šeit arī rodas problēma, jo fantāzijas kino nepiedāvā šādu iespēju – vien režisora un scenārista vīziju, kas visbiežāk nesaskan ar lasot iedomāto. No neskaitāmām iespējām tiek izvēlēta tikai viena, un skatītājam ir tiesības izjust zināmu vilšanos, jo “viņa Viduszeme” ir izskatījusies pavisam atšķirīga. Līdz ar to fantāzijas filmas bieži tiek vērtētas visai pretrunīgi, jo paradoksālā kārtā, salīdzinot ar grāmatām, tās vairāk ierobežo nekā atraisa iztēles lidojumu. Otrs iemesls, kas līdz pat neseniem laikiem lika uz šīm filmām raudzīties vairāk ar iecietību nekā apbrīnu, bija kinematogrāfijas ierobežotās tehnoloģiskās iespējas, kas liedza filmu veidotājiem izsekot fantastu iztēles lidojumam, vienlaikus nebalstoties reālās iespējamības kruķos. Labs piemērs tam ir kaut vai 80.gados BBC filmu studijas uzņemtā versija par Nārnijas hronikām, kurā dzīvnieku tēli atgādina vai nu maskētus aktierus (kas tie arī ir), vai kustīgas mīkstās rotaļlietas – ne vēsts no Aslana draudīgā majestātiskuma, kādu to ar datortehnoloģiju palīdzību uzbur 2005.gada ekranizācija.

Datorgrafikas laikmets

Te, protams, vietā piebilst, ka kinematogrāfijā kā neslēpti mākslīgā mediju veidā (atšķirībā no TV un radio, kur iespējamas ir nerecenzētas tiešraides) fantastiskais elements bijis klātesošs jau kopš pašiem aizsākumiem. Reālisms uz ekrāna vienmēr ir bijis visai nosacīts, īpaši mēmā kino filmās, taču arī skaņu filmas līdz pat pēckara laikam nereti atstāja visai butaforisku efektu. Iespēju robežas vēl paplašināja animācijas izgudrošana, kur ticamība vairs nebija pat nosacīta un neeksistēja nekādas reālā robežas. Fantastiski elementi kā efektu radoša tehnika (rādot, piemēram, varoņa atmiņu uzplaiksnījumus) arī mūsdienās tiek izmantota neskaitāmās filmās, kas uz fantāzijas žanra statusu nepretendē. Taču datorgrafikas laikmets, kas padara iespējamu animācijas un aktierspēles apvienojumu, tieši fantāzijas kinematogrāfijā ir atklājis gluži jaunu ēru. Iespējams, tieši jauno tehnoloģiju piedāvātās bezgalīgās iespējas ir viens no iemesliem, kas pēdējos gados liek fantāzijas žanra darbu ekranizācijām Holivudā sekot cita citai galvu reibinošā ātrumā – režisoriem nav palicis nepamanīts fantāzijas literatūras popularitātes vilnis visā pasaulē.

Laikmetīgie stereotipi

Diemžēl daudzas klasisku fantāzijas darbu ekranizācijas ir jūtami cietušas ne vien no pārlieku burtiskas sekošanas grāmatas tekstam (tādējādi radot vien pieklājīgu ilustrāciju, ne mākslas darbu), bet galvenokārt no režisoru ieviestajiem laikmetīgajiem stereotipiem, pret kuriem Gredzenu pavēlnieka pieblīvēšana ar specefektiem un mākslīgi izvērstā, romānā faktiski neeksistējošā romantiskā līnija vēl nav tas lielākais ļaunums. Katastrofā izvērsusies, saskaņā ar daudzu viedokli otra visu laiku slavenākā fantāzijas darba – Ursulas le Gvinas Jūrzemes burvja 2004.gada ekranizācija, kurā grāmatas oriģināla klusinātā Tao filozofija un psiholoģiski piesātinātais stāstījums par dzīvi, nāvi un dvēseles duālismu pārvērsts banālā stāstiņā par mīlu un intrigām klosterī. Jāatzīmē arī fantāzijas darbu tradicionālais apjomīgums un tendence varoņu piedzīvojumus izvērst divu, triju un vairāku sējumu mērogos, kas krietni vien apgrūtina adekvātu ekranizāciju, taču, kā redzams, Gredzenu pavēlnieka un Harija Potera piedzīvojumu režisori ar to ir veiksmīgi tikuši galā. Sliktāk klājies tam pašam Bezgalīgajam stāstam, no kura ekranizēta tikai puse grāmatas, bet turpinājumos M.Endes darba pamatdoma pilnīgi pazaudēta. Režisori fantāzijas darbu bieži trauslo, tikai pustoņos uztveramo tēmu nereti vai noslīcina specefektu dārdos, masveidīgu kauju ainās, vajāšanu un izglābšanos “par mata tiesu” nebeidzamajā atkārtojumā un mīlas scēnās, kuras labākajā gadījumā iespējams nosaukt par samākslotām. Taču fantāzijas kino turpina uzvaras gājienu pāri pasaules kinoekrāniem. Šo filmu lielākais pluss – tās atsvaidzina ikdienas realitātes nogurdināto pilsoni ar mirkli brīnumainas eksistences citā pasaulē. Stereotipi – gan režisoru, gan pašu autoru dāsni bārstītie – varbūt tāpēc ir tik viegli uztverami, ka iemieso arhetipiskas situācijas un tēlus, kas atpazīstami jau zemapziņas līmenī un palīdz identificēties ar ekrānā notiekošo.

Un, lai nu kā, bet Ziemassvētki (vēl viens stereotips) atkal ir pie durvīm un ik gadu pieaug arī ilgas pēc brīnuma (atkal stereotips!). Lielākais brīnums, protams, guļ Betlēmes silītē. Taču neliels brīnums var atlidot arī uz pūķa spārniem.

Diena, 21.12.2006.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s