Zvaigžņu kuģi pret kājāmgājējiem

Postkoloniālisma valstīs, pie kurām pieder arī Latvija, literatūras žanriem un to pētījumiem ir pašiem sava vēsture – gandrīz tikpat neviendabīga un saraustīta kā valsts vēsture, un, to izpētot, iespējams konstatēt gan lielu skaitu zaudējumu, gan dažu labu savdabīgu ieguvumu. Viens no šādiem žanriem ir literārā fantāzija, kā arī tās līdziniece zinātniskā fantastika. Ja Rietumvalstīs, kas pieredzēja fantāzijas uzvaras gājienu pagājušā gs.50. un 60. gadu mijā un vēlāk, pētījumu skaits dažādos fantastiskās literatūras aspektos ļauj runāt par plašu pētniecības resursu, pat virzieniem un skolām, tad jāatzīst, ka Latvijā tā dēvētie izklaides žanri šobrīd atrodas pabērna lomā. Sabiedriskā doma un prese nereti nostumj šīs “pieaugušo pasakas” literatūras perifērijā kā bērnišķību, masu kultūras parādību un komercproduktu, savukārt literatūrzinātnes studiju kartē tās joprojām ir praktiski terra incognita.

Šo „baltā plankuma” statusu daļēji iespējams skaidrot ar to, ka Latvijā ir ļoti maz šī žanra konvencijām atbilstošu oriģināldarbu, taču dominējošais iemesls ir sociokulturālas un vēsturiskas, nevis literāras dabas: vairāk nekā pusgadsimtu pēc II Pasaules kara Latviju no pasaules kultūras strāvojumiem ir šķīris padomju ideoloģijas dzelzs priekškars. Taču radošo iztēli noslāpēt ir grūti. Tādēļ šis raksts veltīts fantāzijas un zinātniskās fantastikas žanru vietai padomju okupācijas literārajā kultūrā Latvijā, kā to atspoguļo nosacītā žanra kritika. Mans mērķis nav uzskaitīt šai laikposmā Latvijā izdotos darbus, kuriem piemīt fantastikas vai fantāzijas iezīmes, bet noskaidrot, kādas funkcijas šiem darbiem bija paredzētas cenzūras kontrolētajā literatūrkritikas skatījumā.

Vērojot fantastiskā vēstījuma tradīciju latviešu literatūrā, nav grūti pamanīt, ka padomju varas gados (šeit un turpmāk domāts laikposms no 1945. līdz 1988. gadam) attieksme pret dažādiem populārās literatūras žanriem bija radikāli atšķirīga. Ja pirmskara gados Latvijā vienlīdz strauji plauka gan zināmi fantāzijas darbu aizsākumi, gan pašmāju mēģinājumi zinātniskās fantastikas laukā, tad pēc otrās padomju okupācijas starp šiem žanriem tiek uzcelts „Berlīnes mūris” un turpmāk attīstības brīvība, turklāt visai ievērojama, tiek dota tikai zinātniskajai fantastikai. Ne tikai Latvijas, bet visas Padomju Savienības teritorijā tiek intensīvi publicēti ievērojamāko žanra autoru (A. Azimova, R. Bredberija, R. Šeklija, S. Lema u.c.) darbi, darbojas arī vietējie autori (brāļi Strugacki, J. Jefremovs, V. Mihailovs), iznāk fantastikas darbu apkopojumi un sērijas. Latvijā populāras ir sērijas Fantastikas pasaulē un Piedzīvojumi, fantastika, ceļojumi. No otras puses, fantāzijas tradīcija no skatuves ir nozudusi gandrīz pilnībā, pirmskara Latvijā rakstošie autori (piemēram, Jānis Veselis, Aleksandrs Grīns), kā arī atsevišķi darbi ir iekļuvuši aizliegtās literatūras sarakstos, citi tiek pārveidoti līdz nepazīšanai vai uzlūkoti ar aizdomām (Viļa Lāča antiutopijas), jauni darbi netop, netiek arī tulkoti un izdoti, bet literatūras vēsturnieki un kritiķi šāda žanra eksistenci noklusē.

Meklējot informāciju tādā monumentālā izdevumā kā Latvijas Padomju Enciklopēdija, atrodam šādu zinātniskās fantastikas žanra definīciju: Rakstnieks, balstoties uz sava laika zinātnes sasniegumiem vai arī uz eventuālām zinātnes tālākas attīstības prognozēm, mākslinieciskos tēlos atveido cilvēka vai sabiedrības dzīvi tuvākā vai tālākā nākotnē, kurā risinātas globālas un ar kosmosa izpēti saistītas problēmas’. Taču šķiet, ka padomju laika fantastikas tematika nosliecas nedaudz citā virzienā, ko ļauj nojaust definīcijas turpinājums: ASV (..) masveidību ieguva varonis supermenis, kas cīnās ar starpplanētu gangsteriem, nereti šai literatūrai pietrūka mākslinieciskuma. Savukārt padomju fantastikai raksturīga ievirze uz sociālu un filozofisku problēmu padziļinātu risinājumu, tiekšanās mākslinieciski akcentēt zinātniski tehniskā progresa (..) nozīmi.2 Šeit uzsvērto ideoloģisko atšķirību apskatīšu tālāk, bet šobrīd jāatzīmē acīmredzamais – lai cik tendenciozs šis šķirklis arī nebūtu, tas tomēr atzīst šāda literatūras paveida pastāvēšanu. Savukārt termins “fantāzija” nevienā padomju laikā izdotā vārdnīcā, enciklopēdijā vai literatūras vēsturē neparādās citādi kā vien psiholoģijas vai mūzikas kontekstā, vēl vairāk – noklusēta tiek arī Rietumos slavenu fantāzijas rakstnieku un viņu darbu eksistence.

Rietumeiropā šis fakts nepaliek noslēpums, un top apceres, meklējot šāda krasa dalījuma iemeslus. Populārs kļūst viedoklis, ka zinātniskā fantastika atbilst Padomju Savienībā valdošā režīma ideoloģijas nolūkiem, proti: propagandēt cilvēces neapturamo tehnoloģisko un sociālo progresu, proletariāta uzvaru šķiru cīņā, „zvaigžnu iekarošanu” un ideālās nākotnes sasniegšanu šīs realitātes ietvaros – respektīvi, zinātniskās fantastikas pamatnostādnes saskan ar dialektiskā materiālisma pamatprincipiem. Izpētot šis hipotēzes ticamību, raksta autorei interesants materiāls šķita Latvijā izdoto fantastikas grāmatu neiztrūkstošie priekš- un pēcvārdi, kuros jaušama tieksme ne tik daudz iepazīstināt lasītājus ar žanra specifiku, cik izskaidrot autora radīto saskaņā ar ideoloģiski pareizu domāšanu. (Diemžēl līdz pat šim brīdim šie priekš- un pēcvārdi ir gandrīz vienīgais, kas Latvijā publicēts žanra kritikas jomā, neskaitot jau minētos preses apskatus.) Meklējot argumentus par un pret minēto hipotēzi, šais priekš- un pēcvārdos izdevās noskaidrot vairākus intereses vērtus aspektus padomju ideoloģijas attieksmei pret abiem žanriem, no kuriem iespējams atvasināt secinājumus par iztēles lomu Psdomju Savienībā vispār.

Tātad – kāpēc tiek publicēta fantastika? Kritika to skaidro šādi: …mūsu gadsimtā pastāv vairāki faktori, kas zināmos apstākļos pēkšņi dod varenu stimulu fantastikas attīstībai. Nākotne tuvojas mums ar milzīgu ātrumu. (..) Mūsu laikmets prasa agrāk neredzētus domu mērogus un domāšanas intensitāti.(..) …mūsu laikmets nav vienkārši pārmaiņu laikmets – tas ir satricinājumu laikmets. (..) Vai tā nav lieliska augsne mūsdienu fantastikai?3 Taču netiek noliegts, ka eventuālo tehnikas sasniegumu attēlošana vairs nav fantastikas prioritāte – tā vietā centrā tiek likts tas, kā šis tehnikas progress ietekmē cilvēku, nostādot to neierastās situācijās:…vai tad ir loģiski, nosakot cilvēka vietu mašīnu pasaulē, – bet tā taču viena no galvenajām mūsdienu fantastikas tēmām! – aizmirst pašu cilvēku?4 Loma ir arī ārējiem faktoriem – PSRS kosmosa iekarojumi, mākslīgo Zemes pavadoņu palaišana un kosmosa izpēte radīja ārkārtīgu zinātniskās fantastikas popularitāti. Savukārt materiālisma ideoloģijas koncentrēšanās uz nākotni, tehnoloģijām, aizvien ātrāk pieaugošu dzīves līmeņa uzlabošanos šķietami dod zaļo gaismu fantastikai. Taču – ne visai.

No ārvalstu autoriem publicēšanai izvēlējās stāstus un romānus, kurus bija iespējams ideoloģiski pareizi iztulkot – kuri pareizās proporcijās apvienoja fantastiskos elementus ar sociālo kritiku. Tā, kritizējot Rietumu piedzīvojumu fantastiku un nodēvējot to par pelēko bulvāru makulatūru, kas pārpludina rietumu tirgus, padomju fantasti brāļi Strugacki atzīst, ka labākie šie žanra darbi pauž pat sociāla protesta iedīgļus.5 Acīmredzot tas ir vienīgais kritērijs, pēc kāda tiek vērtēts fantastikas darbs, neņemot vērā nevienu mākslinieciskās izveides niansi. To uzskatāmi ilustrē publicēto darbu ievadvārdi. Daži piemēri: Stāsts ir satīra par egoistisko, izjukušo un vienlaikus garīgi unificēto buržuāzisko vidi, ko rakstnieks redzējis savām acīm,6 vai atkal: sižetu neapšaubāmi ierosinājis nevaldāmais bandītisma pieaugums Amerikas Savienotajās Valstīs pēc otrā pasaules kara’, utt. Visbiežāk tiek izteikti brīdinājumi no pārliekas uzticēšanās tehnoloģijām un atomkara (kura potenciālie cēloņi, protams, tiek meklēti okeāna pretējā krastā). Gandrīz katrā autoritatīvajā sacerējumā pavīd Rietumu fantastiem pārmestā baiļu no kodolkara kultivēšana, vēl vairāk, šķiet, ka publicēšanai speciāli atlasīti šādas ievirzes darbi: … domu par pasaules bojā eju sludina amerikāņu daiļliteratūras jaunais virziens – tā sauktā atomu literatūra, (..) sludinādama bezizeju un pesimismu.8 Tātad tagadnes atveide tiek ietonēta iespējami melnāka. No otras puses, kritiķi pārmet fantastikas autoriem tieksmi modelēt nākotni ar standarttrafareta palīdzību, proti, ar šodienas Amerikas dzīves īstenību9. Šis pārmetums ir nevietā, ja atceramies, ka fantastika vēsta drīzāk par šodienu, nekā rītdienu, taču atšķirībā no padomju rakstniecības aizrobežu autori par to uzdrošinājās pavēstīt godīgi. Zīmīgi, ka Rietumu fantasts drīkstēja tikai „protestēt” – tikai tad tā darbs tika atzīts, tulkots un ar nepieciešamajiem cenzūras noteiktajiem labojumiem iespiests Padomju Savienības teritorijā:… talantīgāko un godīgāko Rietumu fantastu sacerējumi zināmā mērā ir reālistiski, jo mākslinieka saasinātajā skatījumā parāda lasītājiem reāli eksistējošas, kaut arī, no mūsu viedokļa, brīžam fantastiski kroplas parādības.’° Kritisko un „brīdinošo” tendenču klātesamība, saskaņā ar priekšrakstu devējiem, attaisno gandrīz jebkuras tēmas un sižeta izvērsumu citādi idejiski aprobežotajos darbos, jo iedomātās pasaules, kurās valda bailes un naids, (..) atspoguļo mūsdienu kapitālistiskās pasaules pagrimumu.” Turpretī padomju fantastam protests bija liegts – pret ko gan varētu protestēt vispārējās laimības zemē?

Lai arī padomju fantastika šķiet orientēta uz zinātnes un tehnikas sasniegumu faktisko un hipotētisko aprakstu, tajā dominē sociālie un ideoloģiskie aspekti, tiek slavēta pasaules “progresīvākā valsts” un Zemes gaišā nākotne. Padomju fantasti un PSSR draudzīgo valstu pārstāvji tiek izcelti to „nākotni apliecinošo” darbu dēļ, salīdzinot ar Rietumu fantastikas „nomācošo pesimismu”, darbiem, kuros nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģikas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas.12 Kāpēc atšķirībā no mūsu fantastu sacerējumiem gandrīz viss, kas šai žanrā uzrakstīts kapitāla zemēs, ir rūgtas bezcerības un fatālisma apdvests? 13 retoriski jautā kārtējais paskaidrojošais krājuma pēcvārds, un pats arī atbild: Modelēt nākotni, it īpaši tās sociālajā aspektā, ir ļoti sarežģīts uzdevums.(..) vienīgā praksē attaisnojusies zinātne šai jomā ir marksisms. Sociālistisko zemju rakstnieki to ir apguvuši, tāpēc viņiem izdodas modelēt ne vien relatīvi tuvas, bet arī samērā tālas nākotnes modeļus.(..) Gluži citā situācijā ir Rietumu fantasti14, jo Rietumos zinātnes sasniegumi, kā atzīst autors, ir spiesti kalpot kapitālisma interesēm, tādēļ kļūst nederīgi, pat bīstami un progresa sekas – traģiskas.

Autori retoriski salīdzina Rietumu fantastu bieži antiutopisko pasaules skatījumu, pozitīviskas ievirzes nākotnes modeļa trūkumu ar padomju sniegumu, taču tā iemeslus piedēvē sociālismam tipiskajam „mēs-viņi”, t.i., “gaišie-tumšie” mītiski binārajam pretnostatījumam, nevis aiz dzelzs priekškara valdošajām rakstības normām, kuras padomju fantastiem nemaz neatļāva iztēloties citu nākotni kā tikai „gaišo”. Kontrasts starp pesimisma piesātināto mūsdienu Rietumu fantastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tendencēm15 vispār uzsvērts gandrīz katros ievad- vai pēcvārdos. Taču arī padomju autoriem ne vienmēr izdevās iztapt cenzūrai. Piemēram, kritiķis Vitālijs Sevastjanovs priekšvārdā almanaham Fantastika-79 bargi strostē fantastikas autorus par neiegrožotas iztēles lidojumiem to darbos, kuru sižetā redzamas tādas paranormālas parādības kā padomju un amerikāņu kosmonautu sadarbība, kā arī pasaulē netaisnīgākās sabiedriskās iekārtas eksistēšana (.. ) gandrīz vai tūkstošiem gadu tālā nākotnē.16 Nav grūti uzminēt, kura iekārta te domāta. Kur šajā ainavā atrodas vieta fantāzijas žanram? Kā jau minēts, literatūrkritika, ciktāl tā vispār piemin žanrus, kuru pamatā ir iztēle, par tiem vai nu runā pagātnes formā, raksturojot tos kā trūdošā kapitālisma valstu deģenerētās literārās gaumes apliecinājumu (sk. raksta ievadā citēto definīciju), vai mēģina tos piesaistīt kādam no akceptētajiem žanriem, piemēram, kādā priekšvārdā fantāzija (fantasy) atšķirībā no zinātniskās fantastikas – science fiction, kur cēloņi un sekas, kā arī zinātnes un tehnikas progresa pavērtās iespējas tiek loģiski pamatotas, raksturota kā nezinātniskā fantastika, kas neprasa stingrus motivējumus”, nedaudz vēlāk arī kā filozofiski alegoriskas pasakas18 Dažviet fantāzijas un fantastikas robežšķirtne iezīmējas ar atzinīgākām frāzēm: Ja stāsts pilns ar aparātiem un mašīnām, kas sen vairs netiek lietoti, tas var likties mums vecmodīgs. Stāsts par brīnumu ir pietiekami mūsdienīgs. Interesanti – tehnika noveco, bet burvestība nenoveco.19 Daži kritiķi mēģina ieviest žanru klasifikāciju, nodalot tehnisko no sociālās fantastikas20, taču spiesti atzīt, ka pastāv arī trešais novirziens jeb „brīnumu” fantastika, kuras autori pat nemēģina kaut ko zinātniski nopamatot21, tātad no mūsdienu viedokļa – fantāzija. Tomēr šādas definīcijas lielā mērā bija liekas, jo no publicēto darbu viedokļa cauri dzelzs priekškaram neizlauzās pat tādi kultūrfenomeni kā Dž.R.R. Tolkīna daiļrade, kas nevienā ārzemju literatūras vēsturē netiek pat pieminēta. Vairāku citu ārvalstu fantāzijas rakstnieku daiļrade tiek pieminēta tikai tiktāl, cik daži to darbi uzskatāmi par „reālistiskiem” un tādiem, kas risina „sociālus un ideoloģiskus” jautājumus, spilgts piemērs šajā ziņā ir anglis Viljams Moriss, no kuŗa daudzajiem fantastiskajiem darbiem antoloģijas piemin tikai vienu antiutopiju.

Kāds varētu būt šī noklusējuma iemesls? Pašmāju literatūrai kalpojot ideoloģijas nolūkiem, veidojās strikts sociālistiskā reālisma kanons, sava veida jauns alternatīvais mīts, kurā dominē gan varoņa-komunista tēls, gan paradīzes-gaišās nākotnes jēdziens, turklāt, piemēram, Staļinam tiek piedēvētas gluži dievišķas funkcijas. Taču fantāzija, būdama pašos pamatos citādi orientēta – sakņodamās mitoloģijā un folklorā, kā arī dažādās reliģisko uzskatu sistēmās, turklāt kā galveno uzsvērdama „citas pasaules” eksistenci, koncentrējoties uz pagātni, nevis nākotni un šai ziņā būdama regresīva, nevis progresīva, nevarēja izpelnīties valdošās ideoloģijas atzinību. Cenzūras kontrolētajai literatūrai fantāzijas iztēles lidojumi bija pārāk augsti, un kā tādi – bīstami. To pamanījis arī kritiķis I. Belogrīvs:

Padomju sistēmas ietvaros fantāzijas žanrs netika atzīts galvenokārt viena iemesla dēļ: žanra nosacījumos varonis ar vai bez domubiedriem atrodas pastāvīgos atziņu un lietu meklējumos, lai izpildītu savu individuālo misiju, kas parasti izpaužas cīņā ar netaisnību vai augstākiem jauniem spēkiem. Nereti varoņa pūliņi beidzas ar esošā valdnieka gāšanu. Protams, šāda individuālas brīvas qribas kultivēšana lasītājā nebija atbalstāma. 22

Fantāzijas pamatā vienmēr ir vēlme izbēgt no pašreizējās realitātes sprosta, lai paskatītos uz to caur citas realitātes prizmu; lielas fantāzijas daļas pamatā ir kristīgie motīvi, iedzīvināti seni mīti un ezotēriski viedokļi, kas, protams, nevarēja patikt antireliģiskā un materiālistiskā režīma cenzūrai. Kritiķi nesaudzīgi norāda, ka žanra ietvaros saglabājas radītāja spēka, tas ir, dieva, ideja un (..) cilvēce nespēj atbrīvoties no sen pagājušu laikmetu sociālajiem institūtiem, psiholoģijas aizspriedumiem23. Indivīda iniciācijas ceļš, kas ir fantāzijas žanra pamatmotīvs, nebija pieņemams kolektīvisma un monumentālu prozas darbu tapšanas laikmetā, kad pie pozitīvajām vērtībām pieskaitīja kolektīvo un sabiedrisko, turpretī personiskais un individuālais bija svarīgs vien tiktāl, ciktāl saskārās ar vispārējo 24. Kritika nosoda fantāzijai raksturīgo retrospektīvo melanholiju: …tagadnes traģiskā uztvere un drūms skats uz nākotni (..) raksturīgi daudziem rakstniekiem, kuriem marksistiskās idejas ir tālas 25, tāpēc tie sliktai īstenībai pretstata nevis labāku nākotni, bet gan labāku pagātni 26, lai gan jājautā, ar ko pagātnes glorifikācija atšķiras no nākotnes idealizēšanas.

Visi šie kritēriji acīmredzami norāda fantāzijai, ar dažiem retiem izņēmumiem, vietu literatūras aizmirstībā. Bērnu literatūrā vēl atļauj darboties iztēlei, taču, piemēram, Andrejs Upīts pieprasa no padomju bērnu literatūras vitālu, reālistisku, māksliniecisku patiesās dzīves tēlojumu27. Retumis un zem bērnu literatūras zīmoga tomēr iznāk arī pa kādam fantāzijas darbam – gan tulkotam, gan pašmāju, taču ar tulkotās zinātniskās fantastikas birumu šie skaitļi ir nenozīmīgi. Priekšplānā tiek izvirzīta ideoloģija, ētiskās vērtību skālas aizstāj sociālās, mainās tēlu sistēma un izpratne par fantastisko: Senos milžu un rūķīšus aizstāj darba cilvēks, zinātnes un tehnikas radītie varenie darba rīki.28

Taču, kaut arī līdz pat staļinisma ēras beigām pastāvēja oficiāls uzskats, ka fantastiskais literatūrā ir nosodāma bēgšana no reālisma, tomēr daži šādi darbi izbēga cenzūrai un tika publicēti – vairāk tādu kļuva vēlāk, kad priekšstats par sociālistisko reālismu sāka mainīties, pieļaujot formas un stilistisko līdzekļu daudzveidību29 – kaut gan arī šie darbi neizvairījās no totalitārā režīma atstātajām pēdām. Kritiķi bargi un neatslābstoši sekoja līdzi publicēto darbu ētiskajai tīrībai: Kā līdztiesīgam lielās literatūras paveidam, zinātniskai fantastikai, protams, jāatbilst visām tām prasībām, ko izvirza daiļliteratūrai. Ne zinātniskas, ne tehniskas problēmas nedrīkst fantastiskajos stāstos vai romānos aizēnot cilvēka domas un jūtas, jo tikai ar cilvēka uztveres starpniecību jebkura parādība kļūst par mākslinieciska attēlojuma objektu.30 Tas arī iespēju robežās tika darīts. Rezultātā reti kura padomju autora darbi izcēlās ar tiešām savdabīgu iztēles lidojumu, taču kritika ar to tikai lepojās: Padomju zinātniski fantastiskais stāsts, padomju piedzīvojumu romāns tieši ar to raksturojas, ka izdoma tajos nav absurdiska, tēlotie notikumi neiespējami; mums sveši ir bezjēdzīgi prātojumi, kam nav nekāda sakara ar laiku un telpu, cilvēces pagātni, tagadni vai nākotni.31

No šī apskata redzams, ka, kaut gan būtiskā cenzūras pakļautībā un ar tās ieviestajām korekcijām, zinātniskā fantastika – gan pašmāju, gan ārvalstu un pat „naidīgo Rietumu” autoru sacerētā – padomju gados turpina iznākt. Kaut rūpīgi atlasīti un koriģēti, manāmi pat mēģinājumi tos interpretēt un izvērtēt no literārā skatpunkta. Taču, paskatoties, kas šai laikā valda zinātniskās fantastikas „māsīcas” – fantāzijas – lauciņā, ieraugām ne vairāk un ne mazāk kā… Neko. Ne darbu, ne tulkojumu, ne kaut cik pamanāmu kritikas mēģinājumu. Jautājums – kāpēc šāda atšķirība, ja Rietumos abi žanri plauka plecu pie pleca un pat nereti tika publicēti vienos un tais pašos izdevumos, vēl vairāk, daudzi rakstnieki vienlīdz profesionāli rakstīja abos? Jāsecina, ka apstiprinās raksta sākumā izvirzītā hipotēze – PSRS zinātniskā fantastika bija izskaidrojama kā „progresīvās cilvēces daļas” zinātniskā komunisma materiālistiskās, uz dabaszinātnēm bāzētās teorijas daļa, bet fantāzija bija nevēlama, jo sasaucās ar “opiju tautai” – reliģiju. Diemžēl piecdesmit šādas attieksmes gadi nav pazuduši bez pēdām, un šobrīd Latvijas lasošajā sabiedrībā fantastiskās literatūras virzieni joprojām tiek traktēti ar neiecietību kā nopietnās literatūras perifērija, kaut gan pakāpeniski tiek tulkoti un izdoti daudzi slaveni darbi, pārsteidzoši – vairāk fantāzijas, nekā fantastikas žanrā. lespējams secināt, ka fantāzijas žanru līdz pseidoliteratūrai nonivelēja padomju režīma uzsvērtā ignorēšana, kamēr fantastiku – žanra pakļaušana ideoloģijai. Atliek tikai cerēt, ka šis, tāpat kā daudzi citi zīmogi, kas izķēmo Latvijas kultūras vaibstus, pamazām izbālēs.

ATSAUCES

1.  Latvijas Padomju Enciklopēdija. Rīgā: Galvenā Enciklopēdiju redakcija, 1987:647.

2.  Turpat.

3.  Kagarļickis, J. „Priekšvārds”. Ciemos Fantāzijas zemē. Rīgās Zinātne, 1971:8-9.

4.  Turpat, 13.

5.  Strugackis, A., Strugackis B. „Priekšvārds”. Nortone, E. Sargasi kosmosā. Rīgā: Zinātne, 1977:5

6.  Kagarļickis, J., 22.

7.  Brandiss, J., „Rasels, E.F. un ‘galaktiskā tradicija”‘. E.F. Rasels. Pārbaudes akmens. Rīgā: Zinātne, 1978:15.

8.  Citēts no: Belogrīvs, I. “Zvaigžņu bridēji”. Karogs (2004,6:166-165,

9.  Dmitrevskis, V. „Kad ticba saprātam nav zudusi”. K. Saimaks. Naudas koks. Rīgā: Zinātne, 1980:380.

10. Livšics, I. „Fantastiska reālitāte un reālistiskas fantāzijas”. Civilizācijas skatlogs. Rīgā: Zinātne, 1977:277.

11. Brandiss, J. „Harijs Harisons, kādu mēs viņu pazīstam”. H. Harisons. Fantastiskā sāga. Rīgā: Zinātne, 1973:9.

12. Juhneviča, I. „Rakstnieks, zinātnieks, filozofs”. S. Lems. Petaura medības. Rīgās Zinātne, 1966:6.

13. Livšics, L, 276. 14. Turpat, 276-277. 15. Turpat.

16. Sapkovskij, A. Ņet zolota v serih gorah. Moskva, 2000:244.

17. Brandiss, J., 10. 18. Turpat, 16.

19. Kagarļickis, J., 12. 20. Livšics, L, 273. 21. Turpat, 274.

22. Belogrīvs, I. „Zvaigžņu purva bridēji 3″. Karogs (2004,7:183).

23. Brandiss, J., 6.

24. „Kultūra Latvijā pēc II Pasaules kara”. Kultūras vēsture vidusskolām. LU MII Mākslīgā intelekta laboratorija – http://www.ailab.lv/

25. Brandiss, 1. „Džeks Finejs starp diviem laikmetiem”. Dž. Finejs. Starp diviem laikmetiem. Rīgā: Zinātne, 1976:472.

26. Turpat, 479.

27. Osmanis, J. Saules akmens. Latviešu bērnu literatūra gadu gaitā. Rīgā: Liesma, 1977:319.

28. Turpat, 407.

29. Lapiņa, M. Latvijas kultūras vēsture. XX gs. 40.80. gadi. Rīgā: RaKa, 2002:215.

30. Citēts no: Belogrīvs, L, 168.

31. Turpat, 166.

Jaunā Gaita, nr. 245,  2006. gada marts

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s