Literārās fantāzijas vēsture un attīstība: 2. daļa. Romantisms un citi juku laiki

Grimm's_Kinder-_und_Hausmärchen,_Erster_Theil_(1812).coverBruņinieku romāns nebija vienīgais virziens, kādā attīstījās literārā fantāzija. Jau 17. gadsimta beigās Francijā populāras kļuva tautas pasaku apdares galma izklaidei, kuras publicē Šarls Pero un D’Olnē kundze. Notika arī pretējais process, literārajām apdarēm pārceļojot atpakaļ tautas mutē. Pētnieks Džeks Zaips uzskata, ka, vēlākais, ap 1720. gadu pasaka jau bija formulēta kā žanrs un tās paradigmatiskā forma un motīvi bija pazīstami visā Eiropā, galvenokārt pateicoties franču valodas kā Eiropas kultūras valodas plašajai izplatībai , taču žanrs vēl nebija ieguvis “bērnu literatūras” statusu. Taču jau drīz apgaismības laikmeta principi utilizēja pasaku kā didaktisku līdzekli bērnu iepazīstināšanai ar morāles un sociālajām normām. Arī citās fantāzijas formās sāk dominēt noderīguma faktors – zīmīgi ir tādi darbi kā Dž. Banjana alegoriskā fantāzija ”Svētceļnieka gaita”. Savukārt modernās zinātnes aizsākumi izpaudās utopijas žanrā, ko var uzskatīt arī par zinātniskās fantastikas pirmformu. Šai laikā aizsākas, kā raksta kritiķis G. Berelis, “ilūzija par nepārkāpjamo robežu starp triviālo un “nopietno” literatūru”, jo “vispārējā racionālisma ietekmē par vienīgo un īsto literatūru pasludināja faktiski utilitāras ievirzes tekstus – ar bagātīgām didaktikas, moralizēšanas, informācijas, “dzīvotmācīšanas” utt. piedevām, atbīdot malā gluži cilvēcisko tieksmi nodoties šķietami bezmērķīgām fantāzijām, stāstīt stāstus pašu stāstu dēļ” .

Kā reakcija pret šo ievirzi 18. gadsimta beigās uzplauka fantāzijas novirziens, kas iekaroja līdz tam neredzēti plašu popularitāti – gotiskais romāns, kura uzmanības centrā bija konflikts starp jaunavu un briesmoni, mūsdienu terminos – starp apziņas kārtību un zemapziņas haosu, ilustrējot bezdibeni, kas cilvēku apziņā veidojās starp valdošo progresa filozofiju un acīmredzamo cilvēka kā personības degradāciju. Gotiskajā romānā parādās jauna veida metamorfozes koncepcija, kas, pēc kritiķu domām, “liecina, ka viena objekta pārtapšana par citu vairs nenes sevī atpestīšanas nolūkus, bet gan norāda uz to, ka kroplais un nedabiskais, perversais tēls ir guvis prioritāti pār cilvēka vai ar maģiskām īpašībām apveltīta subjekta pārvērtībām utopiskajā iztēlē.”  Raksturīgi piemēri ir Oresta Valpola “Otranto pils” (1764), Jana Potocki “Saragosas manuskripts” (1814), u.c. Gotiskais romāns vēlāk tieši ietekmē šausmu literatūras izveidi.

Ar protestu pret klasicisma vēsumu 19. gadsimta literatūrā ienāca romantisms, kas vistiešāk ietekmēja fantāzijas literatūras uzplaukumu. Pirmkārt, to veicināja romantisma dedzīgā interese par nacionālajām kultūrām un folkloras mantojumu. Nozīmīgu ieguldījumu sniedza folkloristi, piemēram, vācieši Jakobs un Vilhelms Grimmi pirmie pievērsa uzmanību mīta un pasakas kopsakarībām, tautas pasakās saskatot senu mitoloģisko priekšstatu atbalsis, kaut gan tā laika ierobežotā pieeja dažādu tautu gara darbiem lika tos ierobežot tikai indoeiropiešu tautu areālā. Grimmu savāktās pasakas izveidoja klasisko pasaku kanonu, kas vēlāk kalpoja par atskaites punktu pasakas žanra struktūras un motīvu pētījumiem, kamēr Grimmu ieviestās (kaut pašu noliegtās) korekcijas savāktajā pasaku materiālā, kas uzrāda autoru attieksmi pret pasaku laikmeta kontekstā, ļauj uzskatīt pētniekus par vieniem no pirmajiem, kas uz tautas pasaku pamata rada savu pasaku paveidu, literāri stilizētu tautas pasaku. Savukārt Grimmu “mitoloģiskā teorija” – saikne starp pasaku un mītu, motīvu līdzība, kā arī maģijas un reliģijas kopsakarību meklēšana (pasaka kā mīts, kurā izzudušas reliģiskās atbalsis) ļauj saskatīt daudzu fantāzijas darbu pamatus folklorā.

Otrkārt, vācu romantisms kā pirmais sāk pētīt un apjūsmot mītu, īpaši klasisko mītu, kā literāru kategoriju un vēstures liecību, cenšoties apgāzt apgaismības racionālos uzskatus. Mītu traktē kā visspilgtāko romantiķu glorificētās dievu dāvanas – iztēles – iemiesošanās veidu, dzejas un reliģijas sintēzi , vienlaikus “estētisku fenomenu un mākslinieciskās daiļrades pirmtēlu.” . Šai laikā sāk formulēties priekšstats par iztēles spēju kā “pasaules radīšanas” ekvivalentu, kas nosaka likumus pati sev, kā to formulē, piemēram, romantisma filozofs Novāliss: “Fantāzija noliek nākotnes pasauli vai nu augstumā vai dziļumā vai arī metempsihozē pret mums. Mēs sapņojam par ceļojumiem caur pasaules telpu, bet vai tad pasaules telpa nav mūsos? Mēs nepazīstam mūsu gara dziļumus. Uz iekšu iet noslēpumainais ceļš.”  Savukārt Fridrihs Šlēgels raksturo “romantisko poēziju” kā vienīgo brīvo, nesastingušo rakstības formu, deklarējot, ka “fantāzija ir cilvēka orgāns dievībai” . Mitoloģija tiek dēvēta par poēzijas kodolu, dzejnieki – par mītu
radītājiem, kuri “dzīvo vienā pasaulē: abi ir vienlīdz apveltīti ar būtisku spēju, ar spēju personificēt.”  Tādēļ tieši mītiski poētiskie žanri – romance un pasaka tika uztverta kā vispatiesākā literatūras forma.

Vācu romantiķi par jaunu vēstījuma veidu izveido galvenokārt pasaku, ko uzskata par ideālu žanru romantisma principu – radošās brīvības un neikdienišķā izpausmei. Novāliss izvirza pirmās teorijas par pasakas žanru, uzskatot, ka tā ir “sapņu tēls, bez kopsakara, brīnumainu lietu un notikumu ansamblis. Ja pasakā ienes kādu notikumu, tad tā jau ir sveša iejaukšanās. Par augstāku pasaku tā kļūst, kad, neaizbaidot pasakas garu, tajā ienes kādu sapratni (kopsakaru, nozīmi) utt.).“  Uz tautas pasaku bāzes rakstnieki izstrādāja oriģinālas literārās pasakas, bieži aizgūstot ne tikai Eiropas, bet arī Austrumu motīvus. Tādi autori kā T.A. Hofmanis, Novāliss, Frīdrihs de la Mote Foks un citi pasakas formā ietērpa komplicētus, metaforiskus un filozofiskus vēstījumus, kas aizstāvēja iztēli un uzbruka apgaismības sausajam dogmatismam. Šais stāstos antagonisti vairs neiemiesoja kristīgās alegorijas, bet negatīvos ikdienas dzīves aspektus, indivīds tika nostādīts kontrasta pozīcijās ar liekulīgo sabiedrību. No šī laika pasaka, vismaz pasaka pieaugušajiem ieguva jaunu jēgu kā veids, kādā paust viedokli un rosināt dialogu par sociāliem, politiskiem un ētiskiem jautājumiem. Tieši uz folkloras motīvu bāzes radītā literārā pasaka, komplicētāka un izstrādātāka nekā anonīmā, vienkāršā tautas pasaka, vēlāk veidos vienu no fantāzijai vistuvākajiem žanriem. Šī faktora ietekmē uzplaukumu piedzīvo arī bērnu literatūra. Romantisma ietekmē vispirms tika idealizēta pati “bērnības” ideja, taču jāņem vērā arī jaunizveidojusies turīgā vidusšķira, kuras ģimeniskumu izdevēji izmantoja tirgus nolūkos.  Eiropu pāršalc vesela bērnu pasaku grāmatu izdošanas eksplozija, un šī iemesla dēļ fantāzija daļēji iegūst “vieglās” bērnu literatūras statusu.

Treškārt, fantāzijas izveidē noteiktu lomu spēlēja arī romances žanrs, kurā izpaudās vācu romantisma nostalģija pēc “zelta laikmeta”- cēlajiem viduslaikiem. Romantisma ietvaros notiek neskaitāmi mēģinājumi atdzīvināt klasiskās romances pirmformu, priekšplānā izvirzot varoni individuālistu, pieblīvējot tekstus ar pārdabiskiem tēliem un simboliem, kā arī bagātīgu biblisko un mitoloģisko alūziju materiālu. Piemēram, Novālisa darbā “Heinrihs fon Oferdingens” dominē varonīgās pagātnes un galantās mīlas motīvi, aizraušanās ar noslēpumaino un mistisko, cilvēka dvēseles ceļojuma atveide. Romantisma laikmetā meklējami arī pirmsākumi vēlākajam fantāzijas kanona elementam – melanholiskajam noslēgumam, arī tipiskās fantāzijas kultūras un ainavas, kuras pastāv ne tik daudz pašas par sevi, cik ir garīgu parādību atspulgs, ir šo laiku mantojums. Mitoloģisko motīvu piesātinātības virsotne atrodama ne tikai romancēs, bet arī balādēs (Alfreda Lorda Tenisona “Karaļa idilles”). Šai laikā pirmo reizi vēsturē literatūra tiek apzināti mītiskota, robežas starp faktu un izdomu sistemātiski nojauktas, novēršoties no aristoteliskā principa, ka mākslai iespējami uzticīgāk jāatveido dzīve. Divu romantisma inspirēto žanru  – pasakas un romances – saplūšana vēlāk veidos literārās fantāzijas kodolu, jo šie teksti, kas apvieno dažādu mitoloģisko vai pseidomitoloģisko sistēmu elementus, lai radītu poētisku citpasaules atmosfēru kā kontrastu piezemētajai reālajai dzīvei vai demonstrētu fantastisko (un bieži grotesko) ikdienas dzīves vidū, uzskatāmi par vistiešākajiem fantāzijas kā žanra priekštečiem.

Tūlīt pēc romantisma laikmeta beigām fantastiskās literatūras laukā sāk dominēt angliski, nevis vāciski runājošās zemes. Pētnieki pieļauj, ka to var skaidrot ar Anglijas un Amerikas centieniem atrasties industriālo un postindustriālo tehnoloģiju izmantojuma arjergardā, kas savukārt radīja atbilstošu literāru pretreakciju, kā arī ar relatīvo autentiskas mitoloģijas un tātad vēsturiski iedibinātas fantāzijas tradīcijas trūkumu šais zemēs . Tomēr jāatzīst, ka vismaz sākotnēji Viktorijas laikmeta rakstnieki izmantoja vairāk vācu un franču motīvus, nevis dzimtās zemes folkloru. Šai laikā plauka interese par visu mistisko un noslēpumaino, kā rezultātā radās tādi žanri kā okultā fantāzija, karmiskā romance, groteski fantastiskais stāsts, piemēram,  Edgara Allana Po darbi, kuros noārdās robežas starp fantāziju un realitāti. Ģeogrāfiskie atklājumi inspirēja stāstus par zudušajām pasaulēm, šai jomā izcēlās Raidera Hegarda un Artūra Konan-Doila darbi. Milzu popularitāti iekaro un jaunas modernas arhetipiskās figūras rada divi romāni: Mērijas Šellijas “Frankenšteins” (1818) un Brema Stokera “Drakula” (1897), kas rada jaunas populārās kultūras ikonas. Kritika šo fenomenu skaidro ar 19 gadsimta racionālisma rezultātā pamazām zūdošo reliģisko pārliecību, kas savukārt veicināja māņticīgas bailes no dažādiem briesmoņiem – vampīriem, atdzīvinātiem mirušajiem, u.c., bet faktiski tikai turpināja gotisko pašanalīzes tradīciju. To sevišķi spilgti izgaismo pirmais no minētajiem darbiem, kas uzdod neatbildamo jautājumu – kurš ir īstais monstrs, zinātnieks Viktors Frankenšteins vai viņa radījums, varbūt šie divi ir viena būtne? Kontrasts starp “savu” un “svešo” kalpoja, ne tikai, lai stāstītu par briesmīgo, bet arī, lai atsegtu cilvēciskās dabas kroplīgumu un mudinātu lasītāju to atpazīt sevī, tādējādi fantāzija pirmo reizi kļūst apzināti introspektīva. Šo divu darbu popularitāte pat iezīmējusi jaunu virzienu fantastiskās literatūras teorijā, iedalot fantastisko divos – Frankenšteina un Drakulas mīta pamattipos, tā apzīmējot vēstījumu, kurā briesmu saknes meklējamas attiecīgi varonī vai ārpus varoņa . Protams, zinātniska psihes dzīļu izpēte šai laikā tikai aizsākas, bet zemapziņas avoti fantāzijā jau ir skaidri iekonturēti.

__________________________________________________________________________________
Oxford Companion to Fairy Tales. Ed. by J. Zipes. Oxford University Press, New York,  2000, p. xxii
Berelis G. Jūrzemes hronikas. //Grāmatu Apskats. 1997. Nr. 4
Treimanis V. Baismīgais un pārdabiskais. // Literatūra. Māksla. Mēs. 21.08.97.
Ivbulis V. Romantisma revolūcija. R., LU Svešvalodu fakultāte, 1996. 54. lpp.
Meletinsky E.M. The Poetics of Myth. Routledge. London, 1998, p. 7
Ivbulis V. Ceļā uz literatūras teoriju. R., Zinātne, 1998, 130. lpp
Turpat, 138. lpp.
Kasīrers E. Apcerējums par cilvēku. Ievads kultūras filozofijā. R., Intelekts, 1997, 147. lpp.
Ivbulis V. Romantisma revolūcija. R., LU Svešvalodu fakultāte, 1996. 54. lpp.
Windling T. On Tolkien and Fairy Stories.// Meditations on Middle-Earth. Ed. by Karen Haber. St. Martin’s Press, New York, 2001, p. 218-219
Matthews R. Fantasy. The Liberation of Imagionation. Twayne Publishers, New York, 1997, p. 20
Jackson, R. Fantasy: The Literature of Subversion. New York: Methuen, 1981, p. 59

Karogs, 08. 2007.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s