Literārās fantāzijas vēsture un attīstība: 3. daļa. Par zemēm, kuru nav

expensive-tolkien-book-the-lord-of-the-ringsSākot ar 19. gadsimta beigām, iespējams izsekot tam, kā anglofonajā kultūrā veidojas modernais literārās fantāzijas žanrs, kura pamatu veido diezgan paradoksāls divu literāro ietekmju krustpunkts – angļu mitopoētiskais fantāzijas romāns no vienas un amerikāņu lubu žurnālu tradīcija no otras puses. Apskatīsim katru no šiem virzieniem atsevišķi.

Angļu mitopoētiskais fantāzijas romāns aizsākas ar rakstnieka Viljama Morisa (William Morris) daiļradi. Viņa romāni iemiesoja deviņpadsmitā gadsimta cilvēkam zudušās paradīzes tēlu romantisma iztēloto utopiski cēlo viduslaiku veidolā, taču romānu darbība risinājās zemēs, kādas neatrast pasaules kartēs. Romānā  “Aka pasaules galā” (1896) pirmo reizi izvērstā veidā sastopam fantāzijas žanra pamatpazīmes – citpasauli ar izstrādātu nomenklatūru un romances tradīcijās ieturētu sižetu. Tieši Morisa romānus kritiķi uzskata par fantāzijas aizsācējiem, kas formulēja žanra tālāko virzību.

Morisa darbos pirmo reizi redzam fantāzijas darba sižetisko struktūru un laiktelpas izvietojumu, savukārt otrs šī virziena ietekmīgākais autors, Lords Dansenijs (Edvards Džons Moretons Drakss Plankets) deva lielu ieguldījumu žanra valodnieciskajā aspektā, savos darbos ieviešot fantāzijai raksturīgo episko stilu. Romānā “Elfzemes meitas karalis” Dansenijs sapludina reālās un fantastiskās pasaules robežas un pirmo reizi atsakās no pasakas formulizētajām beigām. Citi ietekmīgi mītopoētiskie darbi ir Džordža Makdonalda “Fantasts”, “Lilita” un “Aiz Ziemeļvēja” un E. R. Edisona tetraloģija ”Tārps Urobors”. Taču, neraugoties uz Morisa un Dansenija popularitāti, fantāzija vēl vairākus desmitus gadu joprojām palika literatūras perifērijā, jo 19. gadsimta otrajā pusē nopietnās literatūras statusu jau bija stabili iekarojis reālisms.

20. gadsimta sākumā fantāzija kā vēstījuma maniere ir nostabilizējusies galvenokārt bērnu literatūrā, no kuras vairākas iezīmes pārceļo arī pieaugušo fantāzijā – piemēram, ar angļu rakstnieces Edītes Nesbitas (Edith Nesbit) daiļradi fantāzijā parādās sadzīviskā un brīnumainā līmeņa sadursme, no pasakas atšķirīgi, moderni jēdzieni, tādi kā ekstralineārais laiks, ekstrasensorā uztvere, ko, iespējams, ietekmē arī paralēli plaukstošā zinātniskās fantastikas tradīcija.  Tādējādi fantāzija veidojas par eklektisku žanru, kas sakausē daudzu vēstījumu elementus, kā arī dažādas tradīcijas (piemēram, pagānisko un kristīgo). Taču vēl lielāku ietekmi atstāj cita parādība.

Proti,  20. gadsimta pirmajās desmitgadēs Amerikā un vietumis arī Eiropā parādījās jauns populārās literatūras fenomens – tā sauktie lubu žurnāli (pulp magazines), kas specializējās sensacionālās un sentimentālās literatūras jomās (piemēram, Weird Tales, Amazing Stories, u.c.). Lubu žurnālu stāstu kā fantāzijas aizsākumu teoriju atbalsta poļu rakstnieks un teorētiķis Andžejs Sapkovskis, apcerējumā par žanra attīstību minot, ka tieši lubu žurnālos pirmo reizi parādās stāsti, kuru darbība nerisinās  “nedz Mežonīgajos Rietumos, nedz gangsteru pārvaldītajā “sausā likuma” laiku Čikāgā, nedz Melnās Āfrikas biezokņos un pat ne uz citas planētas”, bet gan “brīnumainā zemē, (..) kur mudžēt mudžēja pilis klinšu virsotnēs, daiļas princeses, drosmīgi bruņinieki, vareni burvji un šausmīgi briesmoņi.”  Lubu žurnālu stāsti ne tikai novietoja stāstu darbību citpasaules kontekstā, bet arī nostabilizēja biežāk izmantoto fantāzijas tēmu kanonu – alternatīvās vēstures,  meklējumus, līgumus ar nelabo, dubultniekus, sapņa un realitātes attiecības, spokošanos, u.c. Šai laikā aizsākas arī kolektīvās rakstīšanas un populāru darbu turpinājumu sacerēšanas fenomens, ko iespaido R. V. Hovarda (Howard) populārie darbi par Konanu Barbaru un tā “fanu literatūra”.

Lubu žurnāli spēlēja būtisku lomu ne tikai fantāzijas, bet arī daudzu citu populārās literatūras virzienu, piemēram, detektīvstāsta, Mežonīgo Rietumu stāsta, piedzīvojumu romāna, šausmu stāsta un zinātniskās fantastikas, tālākajā attīstībā. Lubu žurnālu autoru tā dēvētais “Lielais Piecinieks”- Roberts Luiss Stīvensons, Raiders Hegards, Redjards Kiplings, Arturs Konan-Doils un Herberts Džordžs Velss sniedza lielu ieguldījumu populāro žanru robežu definēšanā. Piedzīvojumu romāns tika formulēts, pateicoties Stīvensonam, Hegardam un Kiplingam. Zudušās pasaules stāstu attīstīja Hegards, zinātniskā fantastika plauka uz Velsa romānu bāzes, detektīvstāsta klasika – uz Konan-Doila stāstu pamatiem, tādējādi nospraužot “iztēles robežas nākošajām paaudzēm.”   Šai laikā šausmu stāsts un zinātniskā fantastika jau tiek uzskatīti par atsevišķiem novirzieniem plašajā fantastiskās literatūras klāstā, bet fantāzija nošķirta atsevišķi kā stāsts, kura darbība pilnīgi vai daļēji norisinās paralēlā citpasaulē, un kur maģija un pārdabiskais darbojas bez zinātniska vai psiholoģiska rakstura paskaidrojumiem. Mūsdienās šīe žanri ir pilnībā nošķirti. “Zinātniskās fantastikas autoram,” paskaidro mūsdienu kritiķis, “viscaur jārūpējas par pseidozinātnisku fundamentu un pedantiskām cēloņsakarību ķēdītēm, citiem vārdiem – viss neticamais un neiespējamais viņam ar racionālu skaidrojumu palīdzību jāpadara ticams un iespējams. Turpretī fantāzijas žanrs tiecas pārmest tiltu uz tāliem aizlaikiem; varētu teikt, ka fantāzija literatūrā pastāvējusi no sākta gala (vēl vairāk – literatūra būtībā ir izšķīlušies no fantāzijas – gan kā īpašības, gan kā žanra -olas.) – no mitoģenēzes laikmeta, kad mīts vēl nebija atdalījies no laicīgās literatūras un kad nepastāvēja nedz rakstīti teksti, nedz arī pats literatūras jēdziens.”  Protams, šādi tas tolaik vēl netika formulēts, jo fantastikas literatūrkritika vēl nebija izveidoju¬sies.

Interesanti, ka lubu žurnālu piedzīvojumu fantāzija uz pseidovēsturiska fona dominēja galvenokārt starpkaru periodā, bet pēc Otrā pasaules kara, kad vēsture un piedzīvojumi visiem bija likuši smagi vilties, noteicošie kļuva nereālā slavinātāji, resp., mītopoētiskā virziena sekotāji. Tieši šai laikā fantāzija tiek formulēta kā neatkarīgs literārs žanrs ar savu kanonu. Lielākos nopelnus šai ziņā piedēvē neformālam Oksfordas universitātes pasniedzēju, topošo un esošo autoru klubam “Inklings”, ko apvienoja interese par viduslaikiem, folkloru un literatūru. Inklingu aktīvo dalībnieku sarakstā ietilpa K.S. Luiss, Ovens Bārfīlds (Owen Barfield), Čārlzs Viljamss (Charles Williams) u.c.; kluba aktīvākais posms bija 1939. līdz 1945. gadam, kad satikšanās reizēs tika lasīti un recenzēti pašu manuskripti. Inklingu centrā atradās Oksfordas angļu valodas un literatūras pasniedzējs Dž.R.R.Tolkīns. Viņa akadēmiskā darbība ietvēra viduslaiku romances “Sers Gavēns un Zaļais bruņinieks” tulkojumu un komentārus (1925), kā arī plašu pētījumu par anglosakšu eposu “Beovulfs” – “Beovulfs: briesmoņi un kritiķi” (1936), taču pasaules slavu rakstnieks iemantoja ar episko fantāzijas darbu “Gredzenu Pavēlnieks”, kas kļuva par pagrieziena punktu žanra vēsturē. Tolkīna aizraušanās ar valodniecību un mitoloģiju  radīja paralēlo pasauli Viduszemi, kuras koncepciju, ģeogrāfiju, vēsturi un mitoloģiju Tolkīns sacerēja vairākus gadu desmitus. Tam ir veltīti pēc autora nāves publicētie leģendu cikli “Silmariliona” (1977) un “Nepabeigtie stāsti” (1980), taču slava pie autora atnāca pa citu ceļu. Savu četru bērnu izklaidēšanai Tolkīns rakstīja cita tipa stāstus, izklaidējošas un humorpilnas pasakas, no kurām garākā un svarīgākā ir 1930. gadā sāktais “Hobits jeb Turp un Atpakaļ”, kas vēsta par ērtības mīlošu sīku cilvēciņu – hobitu, kurš dodas pūķa dārgumu meklējumos. 1937. gadā publicētais stāsts kļuva tik populārs, ka izdevēji pieprasīja turpinājumu. Tā rezultātā septiņpadsmit gadus vēlāk tika pabeigts “Gredzenu Pavēlnieks”, moderna versija par varoņeposu, kas atnesa autoram pasaules slavu un ap 60. gadu vidu jau bija iemantojusi sociokulturāla fenomena statusu. Tolkīna dzīves laikā tika publicēti arī vairāki īsāka apjoma darbi, stāsti un pasakas, taču “Gredzenu Pavēlnieku” joprojām uzskata par visu laiku ietekmīgāko fantāzijas romānu. Nosaukt Tolkīnu par fantāzijas pirmatklājēju nebūtu vēsturiski pareizi, taču viņš neapšaubāmi uzskatāms par vienu no pirmajiem žanra teorētiķiem, kura esejā “Par teiksmainiem stāstiem” pirmo reizi noformulēti žanra pamatprincipi – “Gredzenu Pavēlnieks” zināmā mērā kalpoja par šo principu ilustrāciju. Tolkīna lielākais nopelns ir tas, ka, sākot ar viņa darbiem, rakstnieki atklāti atļāvās novietot savu romānu darbību pilnībā izdomātās pasaulēs, neaizbildinoties ar pārceļošanu no zināmās realitātes, sapņiem, laika nobīdēm un citiem paņēmieniem, lai savienotu dažādas realitātes  – sāk valdīt “tīrā stāsta” princips.

Žanra rašanās tātad skatāma paralēli no diviem skatpunktiem: no subkultūras – amerikāņu lubu žurnāliem un augstas klases literārās tradīcijas – angļu romantiskā romāna. Katram no šiem virzieniem atradās gan priekšteči, gan turpinātāji. Tolkīna popularitāte lielā mērā noteica to, ka gandrīz nekavējoties radās neskaitāmu Tolkīna sekotāju, atdarinātāju un apstrīdētāju vilnis. Uztvēruši žanrā slēpto zelta dzīslu, izdevēji metās pārpublicēt arī agrāku gadu desmitu iecienītos autorus, no jauna atdzīvinot arī no lubu žurnāliem nākušo “zobena un burvestību” strāvojumu. Radās arvien vairāk novirzienu, kas nereti balansēja uz robežas ar citiem žanriem; jaunus virzienus jau dibinātajā kanonā atklāj Ursula le Gvina ar feministiskā ievirzē rakstītiem fantāzijas darbiem (“Jūrzemes triloģija”), šausmu fantāziju raksta Stīvens Kings (Stephen King), “artūrisko fantāziju” – T.H. Vaits (T.H.White), kristīgo fantāziju – K.S. Luiss ( “Nārnijas hronikas”), u.c.

Nav izslēgts, ka fantāzija iekaroja popularitāti ne tikai literāro kvalitāšu dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka kļuva par noteikta laika produktu.  60. – 70. gadu mijā Tolkīna darbu lasīšana kalpoja par savdabīgu protesta formu pret vides piesārņošanu, tehnoloģizāciju, atsvešināšanos un mietpilsonību. Izbēgšana no nepanesamās realitātes fantāzijas pasaulē kļuva par vitālu nepieciešamību, veidu, kā  analizēt sociālos procesus sabiedrībā un garīgu instrukciju, kā dzīvot pastāvošajā realitātē. “Gredzenu Pavēlnieks” kļuva par antikara, antitehnoloģiju, antivaras manifestu. Fantāzijas Tumsas pavēlnieki un citi monstri tika uztverti kā to pašu spēku iemiesojums, kas realitātē apdraud individualitāti un iztēli, uzvara pār tiem proklamēja cerības atjaunotni. Zināmā mērā atkārtojās romantisma laikmeta situācija, kad krīzes situācijā izeja tika meklēta iztēles glorificēšanā. No otras puses, žanra popularitāti postsociālisma valstīs iespējams izskaidrot ar reakciju uz to, ka beidzot tiek atcelti aizliegumi, kas padomju režīma laikā skāra daudzas kultūras jomas, tai skaitā arī fantastiskās literatūras tradīciju. Tātad jebkurā ideoloģiskajā kontekstā fantāzijai piemīt spēja vienlaikus pārkāpt robežas un palūkoties aiz ierobežojumiem.

Kritikā fantāzijas fenomens izpelnījās vienlīdz slavinošus un peļošus atzinumus, galvenokārt apvainojot žanru “eskeipismā” jeb bēgšanā no realitātes. Šos uzbrukumus savā esejā paredzēja jau Tolkīns. “Kādēļ mums būtu jānievā tas,” viņš rakstīja, “kurš mēģina izbēgt no cietuma un doties mājup? Vai, ja tas nav iespējams, mēģina atrast sarunu tematus, kas neskar tikai cietumsargus un biezās sienas?”  Vairāki kritiķi ir vienisprātis, ka materiālistiski noskaņotā kultūras klimatā “ir vajadzīga fantāzija, lai atmodinātu cilvēku iztēli ilgām, skaistumam, varonībai un ideāliem. Iztēles nodarbināšana var atmodināt apjausmu, ka dzīve sastāv ne tikai no šaurā visuma un nemitīgi sīcošiem atomiem.”  Rakstniece Ursula Le Gvina vienā no pirmajiem žanram veltītajiem eseju krājumiem “Nakts valoda” izsakās vēl tiešāk: “Vecākais arguments pret fan¬tastiku ir gan tukšākais, gan pilnīgākais: apgalvojums, ka (..) fantāzija, ir eskeipisms. Apgalvojums ir tukšs, ja tas izdarīts bez pamatojuma. Ja apdrošināšanas aģents jums saka, ka fantastikai nav nekāda sakara ar Reālo Pasauli, ja jauns ķīmiķis jums paziņo, ka Zinātne ir atspēkojusi Mītu, ja cenzors aizliedz grāmatu tāpēc, ka tā neatbilst Sociālistiskā Reālisma kanoniem utt., tā nav kritika, tā ir neiecie¬tība. Ja ir vērts uz to atbildēt, tad labāko atbildi ir devis Tolkīns — autors, kritiķis un zinātnieks. Jā, viņš sacīja, fantāzija ir eskeipisms, un te slēpjas tās triumfs. Ja kareivis ir ienaidnieka gūstā, vai bēgšanu mēs neuzskatām par viņa pienākumu? Augļotāji, nejēgas, autoritārisma pārstāv¬ji mūs visus tur cietumā. Ja mēs cienām prāta un dvēseles brīvību, tad bēgšana ir mūsu tiešais pienākums, paņemot līdzi cik vien varam citus cilvēkus. Tomēr ir jāuzdod jautājums, no kā un dēļ kā jābēg? Acīmredzot mēs darām pareizi un Tolkīnam ir taisnība, ja mēs bēgam no pasaules, kas sastāv no Newsweek, Pravda un vērtspapīru tirgus ziņām, un aiz¬stāvam sākotnējas, dzīvas pasaules pastā¬vēšanu un spraigu realitāti, kurā atro¬dams prieks, traģēdija un morāle.”  Kritikas nostāja acīmredzami ir bijusi universāla parādība, jo šai pašā laikā aizstāvību fantāzijai raksta arī latviešu dzejniece Vizma Belševica: “..nevienam neienāk prāta noliegt dramaturģiju tikai tāpēc, ka bla¬kus tādiem milžiem ka Šekspīrs ir pastā¬vējuši, pastāv un, diemžēl, pastāvēs ne¬apdāvināti dramaturgi, kas pārplūdina skatuves ar neiedomājami sliktām lugām. Attiecībā uz fantastiku vai detektīvu to kaut kā neņem vērā, un tāpēc šie žanri staigā literatūras pabērnos. (..) Jau kopš Svifta un Rablē lai¬kiem rakstnieki izvēlējās ļoti fantastiskus sižetus, lai uz pasakainu piedzīvojumu fona pasniegtu lasītājam veselas filozo¬fiskas sistēmas. Varētu iebilst, ka tas būtu panākams arī stingras realitātes robežās. Un tomēr nē. Tikko reālistiska darba va¬ronis sāk kalpot par atkailinātas autora filozofijas ruporu, tas kļūst retorisks un zaudē dzīva cilvēka vaibstus. Fantastiskā sižetā, kur tēlojuma nosacītība sasniedz savu apogeju, tas ir citādāk.”  Sākot ar 60. gadiem, rodas arvien vairāk nopietnu literatūrzinātnisku pētījumu, kas fantāzijas žanram ierāda vietu nopietnās literatūras jomā. Taču diskusijas par fantāzijas pilntiesību citu literāro žanru vidū turpinās joprojām.

Modernā fantāzija nekļuva “moderna” tai nozīmē, ka tā nekad nepievērsa lielu uzmanību 20. gadsimta sadzīves realitātei, nedz arī, piemēram, tādām parādībām kā straujais tehniskais progress, kura apcerēšanu monopolizēja zinātniskās fantastikas žanrs. Fantāzija saglabāja romantisko, mītisko un filozofiski teoloģisko diskursu racionālisma un zinātnes laikmetā , tiecoties galvenokārt koncentrēties uz viduslaiku pasaules skatījumu un dažādām versijām par citu pasauli, tā fascinējot pēc brīnuma izbadējušos lasītāju. Pēdējo gadu laikā sāk dominēt uzskats, ka zinātniskā fantastika ar tās piepildītajām tehnoloģiju uzvaru prognozēm pamazām aiziet vēsturē, taču aktuāla joprojām paliek tendence par mūžīgajiem jautājumiem diskutēt mītu un pasaku, tātad – fantāzijas valodā.

20. gadsimta fantāzijas kontekstā par nozīmīgu faktoru kļuvusi arī kinematogrāfija, galvenokārt tāpēc, ka ekrāns ļauj iedzīvināt gandrīz jebkuru fantāzijas tēlu. Katru gadu tiek producētas fantāzijas filmas, kuru daudzveidību raksturo kaut vai daži nosaukumi: “Bezgalīgais stāsts”,  “Vienradža ceļojums”, “Nārnijas hronikas”, “Pūķa sirds”, “Avalonas miglas”, “Labirints”, u.c. Pēdējo gadu laikā divu fantāzijas darbu ekrāna versijas ir bijušas visu laiku populārāko filmu skaitā, proti, “Gredzenu Pavēlnieka” (2001-2003) un bērnu grāmatu sērijas par Hariju Poteru ekranizācijas. Fantastiskās tēmas ekspluatē liels skaits televīzijas seriālu (“Amulets”, “Desmitā karaļvalsts”, u.c), kā arī datorspēles, kolekcionējamo kāršu spēles, lomu spēles un citi fenomeni.

Raugoties no vēsturiskā redzesviedokļa, fantāzijas literatūra visos laikmetos ir attīstījusies kā protests pret statiskiem un nemainīgiem domāšanas modeļiem. Mūsdienu postmodernisma laikmetā iespējams runāt par zināmu kontrastu: šis ir laiks, kad tiek atceltas normas, nojauktas barjeras un robežas, tai pašā laikā augšāmceļas daudzas laika gaitā pārbaudītas vērtības. Tas, ka fantāzijas joprojām ir populāra, apliecina modernā cilvēka nepieciešamību pēc līdzsvara: ja postmodernajā literatūrā dominē tendence visu defragmentēt, izpētīt zemapziņas dzīles un palaist brīvībā haosu, fantāzija kā mīta un pasakas ideoloģiskā mantiniece funkcionē kā harmonizējoša alternatīva. Postmodernā literatūra cenšas pārkāpt vai nojaukt robežas, fantāzija cenšas pacelties tām pāri, darbojoties kā stabilizētāja un piedāvājot vispārzināmas vadlīnijas lasītājam, kas nomaldījies postmodernajā vērtību jūklī. Fantāzijas literatūras popularitāte ir apliecinājums tam, ka postmodernais mūsdienu cilvēks joprojām meklē atpakaļceļu uz pašizpratni, kas ir vienlaikus fantāzijas  izejas punkts un galamērķis.

____________________________________________________________________________
Oxford Companion to Fairy Tales. Ed. by J. Zipes. Oxford University Press, New York,  2000, p. 151
Сапковскиы А. Ныет золота в серих горах. Ацт, Москва, 2002, c. 198
The Ultimate Encyclopaedia of Fantasy, ed. by D. Pringle, London, Carlton Books Ltd., 1998, p. 14
Berelis G. Jūrzemes hronikas. //Grāmatu Apskats. 1997. Nr. 4
Belogrīvs I. Zvaigžņu purva bridēji. // Karogs 7/2004
Tolkien J.R.R. Tree and Leaf. Harper Collins Publishers, 2001, p. 60
Gene E. V. Good Fantasy & Bad Fantasy. //  Christian Research Journal, Volume 23 /  Nr. 1
Le Guin, U. K. The Language of the Night. Collins Publishers, 1979, p. 204
Belogrīvs I. Zvaigžņu purva bridēji. // Karogs 7/2004
Matthews R. Fantasy. The Liberation of Imagionation. Twayne Publishers, New York, 1997, p. 36

Karogs, 08/2007.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s