Bībeles motīvi mūsdienu fantāzijas literatūrā (1. daļa)

lotrPar vienu no rietumu civilizācijas būves stūrakmeņiem var tikt uzskatīta Bībeles plašā un daudzveidīgā ietekme, un tieši literatūrā tā ir sevišķi nozīmīga. Tā kā kristietība ir caurvijusi lielāko daļu no mūsu dzīves jomām, Bībele – tās tēlu kopas, vērtību kodekss un vispārējie simboli – ir saplūduši ar tautu vietējām kultūrām un radījuši fenomenu, ko saucam par rietumu literatūru. Šī tendence nav zaudējusi savu nozīmību arī mūsdienās, kad līdz ar postmodernismu sazeļ jauni žanri un vairāku paaudžu rakstnieki visā pasaulē pārskata un parafrāzē senos stāstus.
Literārās fantāzijas žanrs ir viens no nesenākajiem jaunradītajiem žanriem, kura pamatos ir stāsta tradīcija, un tas parasti tiek piesaistīts populārajai jeb masu kultūrai. Šāds pieņēmums balstās faktā, ka fantāzija ir tuva pasakai un ietver izdomātas pasaules, pārdabiskas būtnes un brīnumainus notikumus. Tāpēc Bībeles un fantāzijas savienojums šā raksta nosaukumā varētu radīt vismaz nelielu izbrīnu.
Tomēr, tā kā fantāzijas literatūra ir attīstījusies uz dažādu mitoloģiju un ticējumu pamatiem, tajā vienmēr ir bijis reliģijas elements. Visizteiktākie piemēri tam ir viduslaiku reliģiskās alegorijas un mistērijas, kas bija pārveidoti Vecās un Jaunās Derības stāsti un līdzības. Vēlākajos laikos reliģiskais elements kļuva mazāk izteikts. Tomēr tas aizvien gan tieši, gan netieši ir klātesošs arī mūsdienu fantāzijas žanra darbos.
Attīstījusies gandrīz vienīgi rietumu pasaulē, fantāzija gan valodnieciski, gan konceptuāli atrodas kristietības mantojuma – Svēto Rakstu un baznīcas tradīcijas – ietekmē. Tāpēc daudzos fantāzijas darbos bibliskām atsaucēm ir ierādīta īpaša vieta. Viena norāde uz to, ka fantāzijas darbs ir saistīts ar Bībeles paradigmu, ir lietotie simboli, tomēr vēl izplatītākas ir atsauces uz bibliskiem tēliem, kuri pat ne vienmēr ir izteikti teksta līmenī, bet drīzāk gan nojaušami caur konceptuālām vai simboliskām asociācijām kā bibliskas izcelsmes fenomeni. Šīs konkrētās paradigmas lietojums literārā darbā, tam rodoties noteiktas folkloras un tautas kultūras vidē, var būt arī attiecīgās kultūras nosacīts. Tas izskaidro arī viduslaiku leģendu kopīgu iezīmi: mītiskā un kristīgā apvienojumu.
Pētot fantāzijas žanru, ir skaidri redzams, ka tas pat vēl lielākā mērā nekā daži no tā sauktajiem nopietnajiem žanriem ir balstīts kristīgos motīvos un ka tas norāda un citē ne tikai noteiktas Rakstu vietas, bet pat veselus sižetus un tēmas, kā arī sava vēstījuma pasaules vispārējo morāles kodeksu tas veido uz bibliskiem pamatiem.
Bieži atkārtotie bibliskie motīvi, piemēram, indivīda un vispārējā cīņa starp labo un ļauno, varonība un upuris, taisnīgums un žēlastība, dievišķa iejaukšanās un manifestācijas, bieži parādās daudzos fantāzijas darbos, kuri nu jau tiek pieskaitīti literatūras klasikai. Tolkīna “Gredzenu pavēlniekā” pastāvīgi tiek atkārtots, ka iztēlota vide neizmaina morālo vērtību kārtību: “‘Grūti it visu ielāgot, kad apkārt brīnumi tik lielā skaitā. Visa pasaule vērtusies savāda. Pļavās, kādas tās pazīstam, roku rokā klimst elfi un rūķi, ļautiņi runājas ar Meža ķēniņieni, un nekas – dzīvajos staigā, un kaujas laukā atgriežas zobens, kurš salūzis sensenis – vēl iekams mūsu tēvu tēvi tika iejājuši Rohānas robežās! Kā lai cilvēks šādos laikos noprot, ko iesākt?’ – ‘Tieši tāpat, kā to nopratis allaž,’ Aragorns atteica. „Viss, kas labs vai ļauns bija pērn, tāds ir arī šodien, un nav arī tā, ka pie elfiem vai rūķiem tas būtu viens, bet pie cilvēkiem – gluži kas cits. Cilvēkam lemts labu no ļauna nošķirt – viena alga, vai Zeltmežā vai paša namā.’”
Tolkīna pasaulē gandrīz katrs no varoņiem tiek pakļauts kārdinājumam. Grāmatas vadmotīvs ir ideja, ka, runājot par nodomiem, daudz svarīgāks ir tas, ko mēs darām, nevis tas, kāpēc mēs to darām. Viņa darbi atspēko populāro uzskatu, ka cēls mērķis attaisno nekrietnus līdzekļus tā sasniegšanai. Tāpat daudzi citi klasiski un arī mūsdienu fantāzijas darbi izsaka to pašu Bībeles domu – proti, tie aicina lasītāju apsvērt savu dzīvi attiecīgā stāsta varoņa piedzīvojumu kontekstā, just viņam vai viņai līdzi un pārveidoties kopā ar viņu, kā arī pārdomāt savu dzīvi šai stāstā piedāvāto morāles principu gaismā.

Raksti un tradīcija Dž. R. R. Tolkīna darbos
Saskaņā ar vairumu pētnieku fantāzija kā pastāvīgs literatūras žanrs tika iedibināta un formulēta tikai 20. gadsimta vidū līdz ar slavenā angļu rakstnieka, valodnieka un teorētiķa Dž. R. R. Tolkīna darbiem, kurš pirmais ieskicēja fantāzijas rakstniecības klasiskos principus. Lielā mērā viņa slavenais romāns “Gredzenu pavēlnieks” (1954) ir kalpojis par šo principu paraugu. Savās esejās Tolkīns salīdzina fantāziju jeb, kā viņš to dēvē, teiksmaino stāstu (fairy–story) ar zupas katlu, kurā sajaukusies mitoloģija, dēku romāns, vēsture, hagiogrāfija jeb svēto dzīves apraksti, tautas teikas un literāri izdomas tēli, un šis virums ir atstāts dažus gadsimtus ievilkties. “Katrs stāstnieks iegremdē savu kausu šai burbuļojošās viras grāpī un tad lieto to par pamatu savam individuāli gatavotajam un vircotajam ēdienam. Šī vira ir vārījusies gadsimtiem – nav tādu pavāru, kurus mēs varētu saukt par pasaku aizsācējiem. Lai gan katra stāsta garša var mainīties saskaņā ar kultūru, laikmetu un teicēju, tā esence paliek tā pati, jo pašā būtībā tie ir stāsti, kas vēstī par cilvēka stāvokļa pamatiem: bailēm, drosmi, alkatību, dāsnumu, nežēlību, līdzjūtību, kļūdām un triumfu.”
Tolkīna mērķis nebija iemantot kristīga rakstnieka statusu. Tomēr līdz ar viņa “Vēstuļu” pēcnāves publicēšanu 1981. gadā mūsu skatienam ir atklājusies arī šī viņa dzīves puse. Kļuva skaidrs, ka katoliskā ticība un tās ietekme ir cauraudusi katru viņa dzīves jomu, ieskaitot fantāzijas darbu rakstīšanu. Tolkīns nebija profesionāls teologs, un viņš pats sevi visdrīzāk nemaz neuzskatīja par reliģisku domātāju, bet viņa darbos ir iespējams redzēt, kā ticība kļūst par kultūru. Lai gan Tolkīns savās grāmatās neiekļāva izteikti reliģiskus elementus – Viduszeme ir brīva no dieviem, tempļiem un rituāliem –, viņa darbi ietver nozīmīgas kristīgās patiesības.
Tolkīns necieta alegoriju un noliedza tās klātbūtni savos darbos. Savās vēstulēs viņš kritizēja slaveno leģendu ciklu par karali Artūru, sakot, ka “no vienas puses, tās “pasakainums” ir pārlieku dāsns un fantastisks, nesakarīgs un vairākkārt atkārtojas. No otras puses (kas ir vēl svarīgāk), tas ir sevī skaidri ietver kristīgās ticības elementus. Šeit plašāk neizvērstu iemeslu dēļ tas man šķiet liktenīgi. Mītam un teiksmainajam stāstam, tāpat kā jebkurai mākslai, ir jāatspoguļo un jāietver savā atrisinājumā morālas un reliģiskas patiesības (vai maldu) elementi, bet ne izteikti, ne tā, kā mēs to zinām no primārās “reālās” pasaules.” Tolkīns apgalvoja, ka, salīdzinot ar alegoriju, viņam daudz labāk “patīk vēsture – vienalga, patiesa vai no pirksta izzīsta –, kas tik daudzveidīgi sasaucas ar lasītāja domām un pieredzi”, jo šī sasaukšanās “meklējama lasītāja brīvībā, kurpretim otro [t.i., alegoriju] mērķtiecīgi diktē autors”.
Tiesa, viņš arī nenoliedza, ka jebkuram mēģinājumam darboties ar mitoloģijas materiālu ir jānoved pie alegorijas lietojuma: “Protams, Alegorija un Stāsts saplūst, satiekoties kaut kur Patiesībā. Tā ka vienīgā pilnīgi konsekventā alegorija ir reālā dzīve; un vienīgais pilnībā saprotamais stāsts ir alegorija.” Tomēr būtu nopietna kļūda uzskatīt Tolkīna smalki izkoptās reliģiskās atsauces viņa darbos par apzinātu fantāzijas rakstniecības sastāvdaļu. Viņa darbos (tāpat kā citos šai rakstā tālāk apspriestajos darbos) reliģiskie elementi ienāca neatkarīgi no žanra nosacījumiem.
Izdomas bagātais fantāzijas romāns “Gredzenu pavēlnieks” tiek uzskatīts ne vien par paraugu vairumam vēlāk rakstītu fantāzijas darbu, bet arī (sevišķi tā pievilcīguma dēļ gados jaunu lasītāju acīs) par sociāli kulturālu fenomenu. Kāds kristīgs laikraksts izsaka nožēlu, ka “sekulārās preses komentāros parasti ļoti daudz tiek cildinātas šā darba mākslinieciskās vērtības, tomēr ļoti maz vai vispār nemaz netiek runāts par saturiskām vērtībām, kur nu vēl par kristietības ietekmi”. Radīts laikā, kad 20. gadsimta materiālistiskais un skeptiskais pasaulsuzskats bija pašā plaukumā, “Gredzenu pavēlnieks” ir unikāls tādā ziņā, ka izsaka reliģiskas nostādnes, nemaz nepieminot reliģiju un norādot, ka tā sauktās reliģiskās vērtības veido katras cilvēciskas būtnes garīgo fonu. Lai gan Viduszeme acīmredzami ir balstīta Ziemeļeiropas mitoloģijā, Tolkīns šo savu izejmateriālu pārinterpretē tādā veidā, ko nevar saukt citādi kā par kristīgu. “”Gredzenu pavēlnieks”, protams, savos pamatos ir reliģisks un katolisks darbs,” Tolkīns rakstīja vēstulē draugam. “Sākumā – neapzināti, bet redakcijas laikā jau apzināti. Patiesību sakot, apzināti kaut ko plānojis es tur esmu nedaudz; galvenokārt man ir jābūt pateicīgam, ka esmu ticis audzināts ticībā, kura mani ir uzturējusi un bagātinājusi.” Tomēr ir bijušas daudzas diskusijas par biblisku elementu klātbūtni “Gredzenu pavēlniekā”, un kritiķu viedokļi par to aizvien nesakrīt. Lai gan ir skaidrs, ka Tolkīna katoliskums nosacīja viņa radītās pasaules dabu un veidolu, no paša stāsta to pilnīgi ticami atvedināt ir grūti.
Dr. Ralfs Vuds (Ralph Wood), Beiloras universitātes (Baylor University) angļu valodas profesors un viens no cienījamākajiem Tolkīna un kristīgās literatūras klasikas lietpratējiem, norāda galvenās iezīmes, pēc kurām kādu darbu var uzskatīt par kristīgu – ne vien par virspusēji, bet par pašos pamatos kristīgu. Viņš saka: “”Gredzenu pavēlnieks” aptver zemes senvēstures pirmsbiblisko laiku – pirms Izredzētās tautas, inkarnācijas un vispār jebkādas reliģijas, tomēr no tāda skatu punkta, kas ir izteikti kristīgs.” Tolkīns atklāj, ka “tādēļ es šajā iztēles pasaulē neesmu iekļāvis vai arī esmu no tās izņēmis praktiski visas atsauces uz kaut ko tādu kā reliģija, kults un tā noteikta rīcība. Jo reliģiskais elements ir absorbēts pašā stāstā un tā simbolos.”
To var redzēt, piemēram, Gendalfa sarunā ar Frodo visu piedzīvojumu pašā sākumā: “Te darbojas vēl kas, ko noteikt nebija pat gredzena darinātāja varā. Nezinu, vai iespējams pateikt vēl skaidrāk: vajadzēja notikt tā, ka gredzenu atrod Bilbo, nevis gredzena saimnieks. Tātad vajadzēja notikt arī tā, ka tas nonāktu pie tevis. Un iespējams, ka te gail zināma cerība.” Elronds atklāj sanāksmi, kurai būs jāizlemj, ko iesākt ar Gredzenu, sacīdams: “Tieši tālab jūs visi esat saaicināti manā namā. Es saku “saaicināti”, lai gan nevienu neesmu aicinājis ierasties še no tik tālām, svešām zemēm. Esam sanākuši vienkopus un satikušies vienā stundā, un pirmajā mirklī šķiet, ka tā vien sagadījies. Tomēr tā vis nav. Labāk der paļauties uz to, ka viss ir tā iekārtots, lai tieši mums, kas te sēžam, un nevienam citam nāktos rast izeju no nelaimes, kas piemeklējusi mūsu pasauli.” Arī elfu ķēniņiene Galadriēla saka: “Varbūt jums katram zem kājām taka jau nolikta, lai arī vēl neredzama.”
Kā varam spriest pēc šiem piemēriem, “Gredzenu pavēlniekā” darbojas Providence jeb, kā to Gendalfs saka Frodo, “te darbojas vēl kas, ko noteikt nebija pat gredzena darinātāja varā”, lai arī tas izpaužas galvenokārt ciešamās kārtas konstrukcijās un tādējādi nekad netiek saukts vārdā. Providence stāstā darbojas divējādi. Pirmkārt, notikumi šķiet izkārtoti par labu stāsta varoņiem, pašiem viņiem nedarot neko, lai tādu labvēlību izpelnītos. Un, otrkārt, tas atklājas tad, kad notikumi atrisinās labvēlīgi tieši tāpēc, ka varoņi ir rīkojušies pareizi situācijās, kad šāda viņu rīcība, loģiski spriežot, ir bijusi aplama.
Pēc kritiķu domām, “Gredzenu pavēlnieka” reliģiskie elementi dalās trejādi: brīvprātīga, nesavtīga upura tēmā, konfliktā starp labo un ļauno un jautājumā par dzīvības un nāves savstarpējo atkarību. Visa Viduszemes mitoloģija var tikt uzskatīta par slēpti biblisku, un romāna pasaulsaina un tās ētika ir skaidri judeo–kristīga. Tomēr kā izteikti kristīgs šis darbs atklājas tieši tajā bieži sastopamā žēlastības motīva dēļ, jo žēlastība galu galā arī izglābj Viduszemi. Varoņu misija tiek paveikta ne ar spēku, bet ar žēlastību, ko Frodo parāda nožēlojamajai radībai Gollumam. Sākumā gan Frodo attieksme pret viņu ir vairāk nekā neizprotoša. “Nu kālab gan Bilbo nenodūra to zemisko kustoni, kad izgadījās tāda iespēja! Žēluma gals, nudien!” Frodo saka. Gendalfs viņam atbild: “Tieši žēlums jau apvaldīja viņa roku. Žēlums un līdzcietība: nenonāvē bez vajadzības. Un par to viņš tika dāsni atalgots, Frodo. Neaizmirsti, ka ļaunums viņu skāra tik viegli un galu galā pat palaida vaļā tieši tāpēc, ka gredzena glabātāja pienākumu viņš sāka pildīt tieši tā. Ar žēlumu sirdī.” Tomēr Frodo turpina: “Golluma man žēl nav ne drusciņas. ..Viņš ir pelnījis nāvi.” “Pelnījis! Jādomā gan. Nāvi pelnījuši ir daudzi no tiem, kas dzīvo šaisaulē. Un daži no dzīvajiem mirst nepelnīti. Vai viņiem tu spēj dāvāt dzīvību? Tad padomā, iekams svaidies ar nāves spriedumiem. Jo to, kā visam lemts beigties, nespēj paredzēt pat gudrajiem. Es neloloju lielas cerības, ka Gollums kapā aizies atlabis un šķīstījies, tomēr tā var gadīties. Un viņš ir nesaraujami saistīts ar gredzena likteni. Sirds man saka priekšā, ka viņam, iekams viss būs galā, vēl ir veicams kāds svarīgs uzdevums, lai gan nezinu, vai tas būs uz labu vai ļaunu. Un tad, kad šis brīdis būs klāt, Bilbo žēlums var izrādīties liktenīgs ļoti daudziem, jo sevišķi tev pašam.” Šīs Gendalfa domas, kā vēlāk izrādīsies, ir bijušas pravietiskas.
Dr. Vuds šo Tolkīna darbu uzskata par piepildītu ar “dziļi mistisku apziņu par dzīvi kā ceļojumu vai meklējumu, kas cilvēku aizved ārpus šīs pasaules robežām”. Šā uzskata apstiprinājumam varētu piesaukt Katoļu baznīcas katehismu, jo tajā zemes dzīve bieži tiek pielīdzināta garīgam svētceļojumam uz cilvēka dzīves galu – Debesīm, un Eiharistija – ceļamaizei šai gājumā. Zīmīgi, ka Gredzena brālībai tiek ceļā dota līdzi elfu maize, ar kuras kumosu vien ir gana, lai nogurušu ceļinieku stiprinātu veselai dienai. Daži pētnieki šeit saskata līdzību ar Eiharistiju, jo sevišķi, ņemot vērā, ka “elfu ceļamaizes spēks vairojās, ja ceļinieks ēda to vien, neatšķaidīdams ar citādu ēdmaņu. Tā stiprināja gribu un vairoja izturību, un gan dzīslas, gan locekļus darīja daudz paklausīgākus nekā jebkuram mirstīgajam.” Arī daži stāstā minētie datumi mudina atpazīt alūzijas. Gredzena brālība dodas ceļā 25. decembrī, kas sakrīt ar Ziemassvētkiem, un tās misija tiek paveikta 25. martā, iezīmējot Viduszemes Ceturtā laikmeta sākumu, kas saskaņā ar katoļu kalendāru sakrīt ar Jaunavas Marijas Pasludināšanas dienu.
Acīmredzami Kristus un Jaunavas Marijas simboli un tipi netieši ir klātesoši viscaur “Gredzenu pavēlniekā”, lai gan Tolkīns noteikti nav saistījis vienu konkrētu savu tēlu ar kādu no šiem Bībeles prototipiem. Visi triloģijas galvenie varoņi iziet caur kārdināšanu, nāvi un augšāmcelšanos, katrs savā īpatnā veidā.
Vismaz trīs romāna tēli norāda uz Kristus klātbūtnes iezīmēm, un visi šie trīs aspekti ir saistīti.

Pirmkārt, Frodo, kurš kā grēka simbolu nes Gredzenu – visi, kas nonāk ar to kontaktā, to reizē iemīl un ienīst. Likteņkalns var tikt uzskatīts par Golgātas metaforu – lai darītu galu Tumsas kunga varai, grēkam ir jātiek iznīcinātam tieši tur, kur tas ir radies. Par spīti visiem loģikas apsvērumiem šim uzdevumam tiek izraudzīts šķietami vājais, muļķīgais un nederīgais: “Pasaules ratu nereti griež sīkas rociņas, jo tās dara, kas darāms, kamēr varenie raugās uz pavisam citu pusi.” Iespējams, ka šeit ir vietā atcerēties Jaunās Derības vārdus: “Raugait, brāļi, savus aicinātos, nav tur taču daudz pasaules gudro, nav daudz vareno, nav daudz augsti dzimušo. Bet, kas ģeķīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un, kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stipros; un, kas pasaulē zems un nicināts un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas.” (1.Kor. 1:26–28)
Tā Frodo misija var tikt interpretēta kā līdzība Kristus krusta ceļam. “Viņš ir Glabātājs un Nastas liktenis gulst uz viņa pleciem,” Aragorns secina. “Manuprāt, bīdīt viņu šurp vai turp nav mūsu ziņā.” Un, itin kā Kristus, Frodo tiek kārdināts atsacīties no savas nastas. “‘Nu, nu, draudziņ,” Boromirs ierunājās klusāk un pieglaudīgāk. „Vai tad nebūtu labi tikt no tā vaļā? Vai nebūtu labi atsvabināties no visām bailēm un šaubām? Ja vēlies, vaino mani.” Frodo saprot, “ka izvēle ir viņa paša, ..un nākamajā acumirklī izvēlēties jau būs par vēlu.” Ceļā uz Likteņkalnu viņa nasta pastāvīgi kļūst smagāka, viņš klūp un izdveš tos pašus vārdus, ko Kristus ceļā uz krustu: “Man slāpst.”
Ceļojuma laikā Frodo garīgi pieaug; viņa seja iekšēji apskaidrojas; viņš sāk redzēt un dzirdēt to, ko citi nejauš; viņš pat runā elfu mēlē – valodā, kuru nezina: “‘Aiya Earendil Elenion Ancalima!’ viņš izsaucās, pats nezinādams, ko tādu pateicis, jo caur viņa balsi itin kā runāja kāda cita: tīra, skaidra – tāda, kam alas smirdoņa itin neko nevarēja padarīt.” Likteņkalnā, pašā stāsta kulminācijā, kristīgie principi tiek sevišķi uzsvērti, jo nekāds brīnumains deus ex machina neparādās, lai glābtu situāciju; stāsta iznākumu izšķir vienīgi žēlastība, ko Frodo iepriekš ir parādījis nožēlojamajai radībai Gollumam. Galu galā Frodo atdod savu dzīvību, lai glābtu Viduszemi no ļaunuma – viņš nespēj atgriezties pie vienkāršas dzīves Dalienā, jo tās ļautiņi viņu vairs nesaprot. Tālab viņš dodas uz Valinoru dziedēt savas brūces, tā pārejot no mirstīgās uz nemirstīgo pasauli. Frodo attēlo Kristu kā mocekli.
Otrkārt, burvis Gendalfs attēlo Kristu kā priesteri. Gendalfs ir vadītājs Gredzena brālībai, kura, saskaņā ar dažu pētnieku novērojumiem, simbolizē Baznīcu. “Brālība savā ziņā ir kā simbols universālajai kristīgajai baznīcai, kuras kopība sniedzas pāri etniskajām un rasu robežām. Šī Brālība apvieno pārstāvjus no visām brīvajām ciltīm, dažas no tām vēsturiski ir bijušas ļoti naidīgas savā starpā, īpaši elfi un rūķi. Taču Brālība šīs pretrunas spēj atrisināt. Viņus kopā saista kas vairāk nekā tikai naids pret ļaunumu. Viņi ir vienoti savā misijā.”
Lai glābtu pārējo Brālību, Gendalfam ir jāiziet caur elli; viņam ir jāizcīna uzvara pār senlaiku dēmonu un jātiek augšāmceltam no mirušajiem. Gendalfa nāve un augšāmcelšanās, lai piepildītu savu uzdevumu, atgādina Kristus krustā sišanu un augšāmcelšanos. “Neviena tur nebija, kurš redzētu, kas bija, citādi par Smailes kauju dziesmas droši vien tiktu skandinātas vēl laiku laikos. ..Tie, kas pa gabalu raudzījās, nosprieda, ka kalna galā trako negaiss. Runā, dārdējis pērkons un zibens Selebdilā spēris, atlēkdams no kalna šķeltās uguns mēlēs. ..Visapkārt pacēlās vareni dūmi, izgarojumi un tvaiks. Ledus gabali krita lejup kā lietus lāses. Nogrūdu pretinieku lejā, viņš gāzdamies ielauza kalniem sānus un tur palika, sašķīdis gabalos. Tad mani apņēma tumsa, es aizklīdu ārpus domām un laika un ilgi klīdu pa tāliem ceļiem, par kuriem neizpaudīšu neko.” Viņš mirst kā cilvēks, lai arī izcils cilvēks, bet tiek augšāmcelts pilnīgi citā kvalitātē – nemirstīgs un neievainojams, saistīts ne ar zemes pelēko krāsu, bet ar debesu balto. Aragorns saka: “Tu esi mūsu karavadonis un karogs. Tumsas pavēlniekam ir Deviņi. Bet mums ir Viens, kurš par tiem stiprāks, – Baltais jātnieks. Viņš izgājis caur uguni un bezdibeni, un tiem no viņa būs bīties. Mēs iesim, lai kurp viņš mūs vestu.”
Sākotnēji pēc viņa augšāmcelšanās Brālības biedri Gendalfu nepazīst, itin kā mācekļi sākumā neatpazina augšāmcelto Kristu. Kad Gendalfs atjāj savā baltajā zirgā uz kauju pie Helmas dzīles, aina ir gandrīz vai apokaliptiska: “Kraujas korē piepeši parādījās jātnieks baltā ģērbā, austošās saules staros žilbīgi mirdzēdams.” Gendalfs sevi raksturo kā augstāka spēka pārstāvi: “Manā varā nav nevienas ķēniņvalsts, ne Gondoras, ne kādas citas – lielas vai mazas. Taču man šai pasaulē, kāda tā nu patlaban, rūp viss, kam jelkāda vērte un kam briesmas draud. Un, kaut arī Gondorai būtu lemts bojā iet, es savu uzdevumu būšu kaut pa daļai veicis, ja vien jelkas pēc šīs tumsības nākamībā zels vai augļus briedēs, vai ziedēs. Jo es esmu pavaldonis. Nezināji?” Un visbeidzot, izdzenot pārdabisko monstru Nazgulu pavēlnieku, Gendalfs lieto izteikti biblisku valodu: “Ej atpakaļ uz bezdibeni, kas tevi gaida! Griezies atpakaļ! Iznīksti nebūtībā, kas gaida tevi un tavu kungu.” No otras puses, arī Tumsas kungs “Saurons, galu galā, ir tikai kalps un sūtnis”, kas norāda, ka aiz redzamās pasaules šai konfliktā ir iesaistīti daudz varenāki spēki.
Treškārt, Aragorns ataino Kristu kā Ķēniņu, nākošo Mesiju, kurš ierodas valdīt pār pasauli ar taisnību un mieru. Dievs Bībelē pasludina, ka Dāvida pēcnācējs atbrīvos tautas, bet Dāvida pēctecības zars ir lauzts, un Romas nozīmēts vietvaldis ir ieņēmis troni kopš Bābeles trimdas laikiem. Par spīti tam, jūdi tic, ka nāks patiesais Mesija. Tā pati situācija atkārtojas “Gredzenu pavēlniekā”. Sākumā mēs redzam, ka likumīgo ķēniņu varas pēctecība tiek pārrauta, pie varas ir ieliktenis, un daudzi ir zaudējuši ticību uz patiesā ķēniņa atgriešanos.
Itin kā Kristum, arī Aragornam tiek uzrādīta detalizēta ģenealoģija, tā atklājot, ka viņam ir tiesības uz ķēniņa varu. Kristus un Aragorna biogrāfija vairākos aspektos ir līdzīgas: viņi abi uzaug, ienaidnieku apdraudēti; uz viņiem norāda seni pravietojumi; viņi tiek kārdināti ar laicīgu varu (Aragornam tiek piedāvāts Lielvaras gredzens); abiem piemīt spējas dziedināt; abu dzīvēs būtisku lomu ieņem noteikta pilsēta (Jeruzāleme Kristum un Gondora Aragornam). Gondora daudzējādā ziņā ir kā Jeruzālemes metafora. Pēdējā kauja, kas tiek izcīnīta pilsētas priekšā Pelenoras laukos, ir kā atgādinājums par biblisko Armagedona kauju. Pirms došanās Miroņtakās Aragorns ar saviem draugiem dzer pēdējo kausu, kas var tikt traktēts kā pēdējais Vakarēdiens. Bībele saka, ka mirušie augšāmcelsies un pavadīs Kristu Viņa Otrajā atnākšanā, un tā rīkojas arī seno nodevēju armija, kad Aragorns ierodas kaujas laukā. Un galu galā Aragorna dziednieka spējas liecina par viņa ķēnišķo izcelsmi un izraisa masu pielūgsmi: “Pie dziednīcas durvīm jau bija sanācis pūlis, kārodams redzēt Aragornu, un visi metās viņu pavadīt; un, kad Aragorns pēdīgi bija pavakariņojis, sāka nākt pilsētnieki, kam piederīgie vai draugi bija uz nāves sliekšņa, kaujā cietuši vai “melnajai ēnai” krituši par upuri, un visi lūgšus lūdzās, lai viņš iet par dziedinātāju. Aragorns piecēlies izgāja laukā, lika pasaukt Elronda dēlus, un visi trīs sūri grūti nopūlējās līdz vēlai naktij. Un pilsētu pāršalca vēsts: „Ķēniņš no tiesas ir atkal nācis.’”
Papildus šiem trijiem tēliem, kuri atgādina Kristus iezīmes, elfu ķēniņiene Galadriēla kā dievišķas gudrības un žēlastības personifikācija ļauj domāt par paralēli ar katoļu uzskatu par Jaunavu Mariju. Galadriēlas atvadu dāvana Frodo ir stikla pudelīte ar Rīta zvaigznes gaismu, kura Frodo ir jāglabā un jālieto, “kur citu gaismas stariņu meklēsi velti”. Un tā varam spriest, ka šai dāvanai stāstā ir izšķirīga loma, tas ir dziļi simbolisks žests.
Romas katoļu tradīcijā Marija, kura tiek uzskatīta par miesīgi Debesīs uzņemtu, gadsimtiem ilgi ir tikusi godināta kā Debesu ķēniņiene, Rīta zvaigzne un arī “Jūras zvaigzne”. “Šā Marijas arhetipa kosmisko aspektu mēs rodam izteiktu Galadriēlas pašas debešķīgajā patronesē Zvaigžņu ķēniņienē Elberetā, kura Tolkīna legendarium veic debesu gaismas nesējas darbu” un ir raksturota kā “mūsu Dzirksts, Zvaigžņu ķēniņiene Varda, Mūžbaltā kalna galā ir pacēlusi rokas kā mākoņus”. Kad elfi dodas ceļojumos, viņi saka šādu svētību: “Lai Elbereta tev stāv klāt!” Elberetas vārds spēj atvairīt tumsas spēkus: “Elberetas vārds – tas gan viņam varēja likt trūkties.” Elberetai elfi dzied šādu pielūgsmes dziesmu: “Sniegbaltā! Sniegbaltā! Skaidrā un šķīstā!/ Aizrietu, aizjūru ķēniņien!/ Klīstošā vadzvaigzne – vienīgā, īstā,/ Tu lapotni vizošā tīmeklī sien!// Giltoniel! Ai, Elberet!/ Spirgta tev dvaša, tu baltgaismā ved!/ Sniegbaltā! Sniegbaltā! Dziedam tev slavu/ Svešzemē – nav(a) mums māju te savu.” Tiek uzskatīts, ka šai elfu dziesmā Tolkīns ir pārfrāzējis vienu no pazīstamākajām katoļu slavas himnām Marijai: “Kā zvaigzne jūrā, Dievmāte skaidrā, pēc Tevis tiecas noskumis prāts. Kā zvaigzne jūrā, ceļvede drošā, Tu saviem ļaudīm palīgs un sargs, mūs stiprus dari, gaiši mums staro, pa dzīves ceļiem pavadi mūs! Tu spožā zvaigzne debesu vārtos, skats mūsu pacelts uz Tevi būs.” Ir jāpiebilst, ka citas slavinājuma himnas, piemēram, ērgļa dziesma pēc galējās uzvaras, sevī burtiski ietver Bībeles psalmu valodu.
Lai gan šīs un citas līdzības skaidri norāda uz “Gredzenu pavēlnieka” biblisko orientāciju, vēl izteiktāk tas ir redzams Tolkīna īsākajos stāstos – “Lapa, ko glezno Sīkulis” un “Kalējs no lielās Vutonas”, kurus viņa episkā triloģija parasti izstumj perifērijā. Iespējams, ka īsās formas dēļ, kādā šo stāstu vēsts ir pasniegta, tajos var konstatēt daudz blīvāku simbolu un atsauču sistēmu.
Abi stāsti ir par ceļojumu starp dažādām pasaulēm. Svētceļojuma nozīmība kristīgā izpratnē šeit parādās abos tā aspektos: kā ceļojums caur svešu zemi un apziņa par dzīvi kā garīgu svētceļojumu. Tam par piemēru var minēt patriarhus Bībelē, piemēram, Ābrahāmu. 1. Mozus grāmatā (12:1) Dievs saka Ābrāmam: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu.” Vēlāk visa Israēla tauta 40 gadus pavada faktiski svētceļojumā no verdzības nama Ēģiptē uz Dieva Apsolīto zemi.
Stāstā “Lapa, ko glezno Sīkulis” atspoguļots tipiski katolisks uzskats par viņpasauli. Tolkīns raksta: “Savā mītā esmu lietojis sekundāro radīšanu (subcreation) īpašā veidā. Ne tā, kā šis termins – sekundārā radīšana – tiek lietots mākslas kritikā, lai gan savā “purgatorija” stāstā “Lapa, ko glezno Sīkulis” esmu mēģinājis alegoriski rādīt, kā tas zināmā mērā varētu tikt savienots ar Radīšanu, padarot tveramus un uzskatāmus grēka vai nepareizi lietotas cilvēka brīvās gribas iznākumus.” Katoļu baznīca izredzēto galējās šķīstīšanas vietu ir nosaukusi par purgatoriju, par šādas vietas esamības pamatu ņemot Jēzus vārdus Mateja evaņģēlijā: “Un, kas ko runā pret Cilvēka Dēlu, tam tas tiks piedots; bet, kas ko runā pret Svēto Garu, tam tas netiks piedots ne šinī, nedz nākošā mūžā.” (12:32) No šā panta ir ticis secināts, ka grēki var tikt piedoti gan šajā, gan nākamajā pasaulē.
Tolkīna stāsta tēls ir mazs, nenozīmīgs vīriņš vārdā Sīkulis, kura kaislība ir māksla – visu savu dzīvi viņš velta viena paša fantastiska koka gleznošanai. Viņš dzīvo zemē, kuru agrāk vai vēlāk nāksies pamest, lai dotos “ceļojumā”. Kad Sīkuļa aizceļošanas laiks ir klāt, tā apraksts liek domāt par alegorisku, kā mēs mēdzam teikt, “aiziešanu”. Tā ir arhetipiska iezīme, kas ir raksturīga daudzām mitoloģijām un arī bibliskajai tradīcijai. Piemēram, Ījaba grāmatā: “Vairs jau paies tikai nedaudzi gadi, un es aiziešu pa teku, no kuras es vairs atpakaļ neatgriezīšos.” (16:22) Sīkulis to pieredz šādi: “…tobrīd ienāca vēl viens vīrs. Briesmīgi līdzīgs Pārraugam, tikpat kā dubultnieks: liels un garš, melnā no galvas līdz kājām. – Nāciet, lūdzu! – tas teica. – Es esmu Vedējs. (..) Sīkulis gāja bez lieka trokšņa. Laiku kravāties Vedējs nedeva, piebilzdams, ka tas bijis jāizdara jau iepriekš. Viss šķita gluži nenozīmīgs, bija pat aizmirsies, uz kurieni viņam vajadzēja doties un kādā nolūkā. Gandrīz tūlīt pēc atiešanas vilciens ienira tumšā tunelī.” Šeit Tolkīns izsaka katolisko ticību, ka “pēc nāves ikviens tūdaļ tiks atalgots saskaņā ar saviem darbiem un ticību.”
Viss turpmākais nepārprotami notiek viņpasaulē. Sīkulis nonāk svešā zemē un viņam tiek uzlikti nogurdinoši pienākumi Darbu namā. Pēc ilga laika viņš attopas “tumsā” un dzird divas Balsis apspriežam viņa nākotni. “Tagad izskatīsim Sīkuļa lietu, – teica kāda Balss – ļoti cieta, daudz bargāka nekā lazaretes dakterim. – Kas tur ir bijis ar viņu? – jautāja otra Balss, kuru varētu saukt par laipnu, lai gan tā nepavisam nebija maiga – tā bija autoritatīva balss un pauda vienlaikus skumjas un cerību. – Kas tur bija ar to Sīkuli? Sirds taču viņam atradās īstajā vietā.” Šeit Tolkīns sniedz Dieva personu atveidojumu: Dievs Tēvs ir ļaužu tiesnesis, bet Dievs Dēls – dvēseļu aizstāvis. “Pēc manām domām, jūs pārspīlējat, – teica Pirmā Balss. – Bet jums pieder pēdējais vārds. Zināms, tas ir jūsu pienākums – iztulkot faktus vislabākajā gaismā.”” Šo aizstāvja konceptu apstiprina 1. Jāņa vēstule: “..ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns.” (2:1) Tad Balsis turpina: “Nekas liels un varens no viņa nemaz netika gaidīts, turklāt viņam nekad nav bijis īpaši stiprs raksturs. Paskatīsimies ierakstus! Ja-a. Ziniet, te tomēr ir daži dati, kas runā viņam par labu.” Tas ir kā komentārs ticības pārliecībai, ka cilvēka darbi viņa dzīves laikā tiek pierakstīti Debesīs: “Es redzēju mirušos, lielos un mazos, stāvam goda krēsla priekšā: un grāmatas tika atvērtas. Tika atvērta vēl cita grāmata, tā ir dzīvības grāmata. Mirušie tika tiesāti pēc tā, kas rakstīts grāmatās, pēc viņu darbiem.” (Jņ. atkl. 20:12)
Vēlāk šai zemē ierodas arī Sīkuļa draugs ar zīmīgu vārdu – Draudze (Parish) un savu klātbūtni Sīkulim paskaidro šādi: “Paldies, ka aizliki par mani labu vārdu! – Muļķības, – Sīkulis atrunājās. – Nemaz neatceros, ko īsti sacīju, bet katrā ziņā liela iespaida tam nevarēja būt. – Kā nu ne, bija, – sacīja Draudze. – Tas mani izpestīja daudz agrāk. Zini, Otrā Balss, tā mani atsūtīja uz šejieni, tā teica, tu gribot mani redzēt. Man par to jāpateicas tev! – Nē, nē! Jāpateicas ir Otrajai Balsij, – sacīja Sīkulis. – Mēs abi tai esam parādā.”” Tas ilustrē katolisko doktrīnu par purgatoriju, kura esamība tiek balstīta deiterokanoniskajā 2. Makabeju grāmatā: “Savācis no vīriem divus tūkstošus sudraba drahmu, viņš tās nosūtīja uz Jeruzālemi, lai par grēku tiktu pienests upuris; tā darīdams, viņš rīkojās cēli, tāpēc, ka domāja par augšāmcelšanos. Jo, ja viņam nebūtu bijusi cerība uz kritušo augšāmcelšanos, tad lieki un bezjēdzīgi būtu bijis lūgties par kritušajiem.” (12:43,44)
Stāstā parādās arī virkne biblisku simbolu. Visuzskatāmākais ir pats stāsta vadmotīvs – koks:  “Tikai viena pati glezna aizņēma viņa prātu. Tā aizsākās ar kādu vēja pluinītu lapu un izvērtās par koku; un šis koks auga un auga, izplezdams neskaitāmus zarus un dzīdams patiesi brīnumainas saknes.”” Koks ir universāls mitoloģisks simbols debesu un zemes saistībai, visa esošā simbolisks centrs (axis mundi). Bībelē tam ir papildu nozīme – dzīvības koks, kas ir audzis paradīzē. Atsauces uz dzīvības koku ir sastopamas viscaur Bībelē no Radīšanas līdz pat Atklāsmes grāmatai. – “Un Dievs Tas Kungs lika izaugt no zemes ikvienam kokam, kuru bija patīkami uzlūkot un kas bija labs, lai no tā ēstu, bet dārza vidū dzīvības kokam un laba un ļauna atzīšanas kokam.” (1. Moz. 2:9), “Viņas ielas vidū un upei abās pusēs bija dzīvības koks, tas nesa augļus divpadsmit reizes, katru mēnesi savu augli, un viņa lapas bija tautām par dziedināšanu.” (Jņ. atkl. 22:2) Kristīgajā simbolismā koks ar tā trīsdaļīgo uzbūvi (saknes, stumbrs, lapas) dažkārt ir ticis lietots par cilvēka trīsdaļīgās uzbūves (ķermenis, dvēsele, gars) simbolu, un tie abi tiek vērtēti pēc to nestajiem augļiem.
Otrs nozīmīgs simbols ir ūdens. “Abi ielāgoja, ka ir apgādāti ar spēcinošu līdzekli. Uz abām pudelītēm bija vienāda etiķete: pirms atpūtas ieņemt dažus pilienus, kas izšķīdināti Avota ūdenī. (..) Tikai nule viņam nācās apjēgt, ka šis Avots baroja ezeru, kas bija pavīdējis tālumā, dzirdīja visu, kas zaļoja šinī novadā.”” Arī ūdens ir universāls mitoloģisks tēls, kas apzīmē dzīvības spēku un sākotnējo haosu, bet Bībelē tas apzīmē Kristū iemiesoto garīgo spēku. Lielākajā daļā mitoloģisko sistēmu valda ticība, ka ūdens ir pastāvējis pirms zemes, un pat mūsdienās tas tiek uzskatīts par dzīvības daudzveidības avotu, radības avotu un arī par atpakaļceļu uz neesamību. Bībelē šis tēls tiek pārveidots saistībā ar Kristu, kas tiek izteikti raksturots kā dzīvības avots (Jņ. 4:14): “Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” Ūdens gūst arī papildu jēgu Kristības Sakramentā.
Trešais simboliskais tēls, ko sastopam, ir cilvēka figūra: “Tur viņi ieraudzīja kādu vīru, pēc izskata ganu, tas nāca uz viņu pusi lejā pa zaļajām Kalnu piegāzēm. – Vai jums nav vajadzīgs pavadonis? – tas apvaicājās. – Jūs gribētu iet vēl tālāk?” Simboliskais gana tēls, kas parasti norāda uz garīgo vadītāju, Svētajos Rakstos attiecas uz Dievu un Kristu. Gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā ir daudzas atsauces uz Dievu kā ganu. “Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka.” (Ps. 23:1) “Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm.” (Jņ. 10:11)
Stāsta beigas ir alegorisku tēlu pārpilnas: “Dižais Koks dega ziedos kā ugunsgrēks. Putni bija pacēlušies spārnos un vīteroja. Tad Sīkulis ar smaidu pamāja Draudzem, un viņi abi ar ganu aizgāja. Viņš devās iepazīt aitas, un kalnu ganības, gāja ielūkoties vēl plašāku debesu dzīlēs, aizvien tālāk un tālāk, aizvien tikai augšup – Kalnos. Par ko viņš tur kļuva, aiz šīs robežlīnijas, es vairs nezinu. Pat mazais Sīkulis savā mājā spēja uztvert tālo Kalnu plaiksnījumus, un Kalni ienāca viņa gleznā, taču, kādi tie ir īstenībā un kas aiz virsotnēm paveras, – to spēj pasacīt vienīgi tie, kas Kalnos uzkāpuši.” Putniem pārpilns koks kā Debesu valstības tēls ir atrodams Mateja evaņģēlijā: “Debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā tīrumā. Šī ir gan mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku, tā ka putni apakš debess nāk un taisa ligzdas viņa zaros.” (13:31,32) Kalni ir biblisks tēls Dieva klātnībai un atziņas augstumam, kā to norāda, piemēram, pravietis Miha: “..būs arī daudzas citas tautas, tās ies un sacīs: “Nāciet, lai steidzamies augšup Tā Kunga kalnā un ejam Jēkaba Dieva namā, lai Viņš mums māca Savus ceļus, ka lai mēs staigājam Viņa tekas!” – Jo no Ciānas izies bauslība un Tā Kunga vārds no Jeruzālemes.” (4:2)
Stāsts “Kalējs no lielās Vutonas” arī iezīmē garīga ceļojuma tēmu, un vairāki tā tēli un elementi var tikt skaidroti kā bibliski. Viens no uzskatāmākajiem šai ziņā ir zvaigzne, kas galvenajam tēlam tiek dota par simbolisku pasi ieejai Pasaku zemē un atpakaļ, tā savienojot abas pasaules. Zvaigzne Bībelē parādās kā gaismas un vadības simbols. Piemēram, “..Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns.” (Mt. 2:9) Kristus pats sevi sauc par Rīta Zvaigzni: “Es esmu Dāvida sakne un dzimums, spožā Rīta Zvaigzne. (Jņ. atkl. 22:16)
Šeit mēs varam saskatīt arī līdzību ar Mariju, kura saskaņā ar Romas katoļu mācību tāpat bieži tiek dēvēta par Rīta zvaigzni un Jūras zvaigzni, jo Tolkīna stāstā zvaigzne aizved kalēju tieši pie Pasaku zemes Ķēniņienes, līdzīgi kā trīs austrumu gudros evaņģēlijā tā aizved uz Bētlemi. Viena no nedaudzām bibliskām atsaucēm uz sievieti ar zvaigznēm ir Atklāsmes grāmatā: “Pie debesīm parādījās liela zīme: sieva, saulē tērpta, mēness apakš viņas kājām un viņai galvā divpadsmit zvaigžņu vainags.” (12:1) Šis Tolkīna stāsts vēl vairāk nekā “Gredzenu pavēlnieks” mudina lasītāju domāt par katoliskā Jaunavas Marijas kulta ietekmi, jo leģendārās pasaku zemes Ķēniņienei piedēvētās iezīmes un spējas, kā arī pielūgsmei tuvā attieksme pret viņu ļoti līdzinās tam, kas citkārt ir teikts par Jaunavu Mariju. “”Viņu noveda pašas Ķēniņienes priekšā. Tai nebija nedz kroņa, nedz troņa. Tā stāvēja savā spožumā un majestātiskumā, un liels karapulks bija tai apkārt, kas mirdzēja un zaigoja kā zvaigznes pāri tās galvai; bet tā bija slaikāka par vareno šķēpu galiem, un tai virs galvas gailēja balta liesma. Tā deva viņam zīmi tuvoties, un drebēdams viņš spēra soli uz priekšu. Tad viņš nokrita ceļos, un Ķēniņiene noliecās un uzlika roku uz viņa galvas, un viņu pārņēma milzīgs klusums; viņam šķita, ka viņš ir vienlaikus savā zemē un Pasaku zemē, un arī ārpus abām, tās vērodams, un viņā bangoja vienlaikus zaudējums un ieguvums, un miers.”
Stāstā parādās arī Koka tēls, kas šeit tiek saukts par Ķēniņa koku: “Tālu jo tālu (..) viņš redzēja Ķēniņa Koku zarojam, tā lapotne līdzīgi neskaitāmiem torņiem sniedzās debesīs, un tā izstarotā gaisma bija kā pusdienas saule, un tas vienlaicīgi ziedēja un lapoja, un briedināja neskaitāmus augļus, no kuriem neviens nebija līdzīgs citam.” Šeit atkal var saskatīt paralēles gan ar mitoloģiju, gan ar biblisko dzīvības koku.
Cita epizode, kas pārfrāzē biblisku notikumu, ir tā, kurā stāsta varonis, atgriezies no Pasaku zemes savā pasaulē, satiek Pasaku zemes Ķēniņu, kurš šeit dzīvo ļaužu starpā inkognito kā pavārs, vārdā Alfs. Jau pats viņa vārds ir zīmīgs un sasaucas ar Atklāsmes grāmatu 1:8, kur Kristus sevi nosauc par alfu un omegu. Stāsta varonis sākumā viņu neatpazīst. “”Tad kalējs viņu pazina. Tas bija Māceklis Alfs. Kalējs ilgi lūkojas uz Alfu un pēkšņi zemu paklanījās. – Es beidzot saprotu, – viņš teica. – Tu mums esi parādījis lielu godu, kungs. – Man ir bagātīgi atlīdzināts, – teica Alfs. – Ej tagad ar mieru!” Tas atsauc atmiņā evaņģēlija epizodi, kurā mācekļi neatpazina augšāmcelto Jēzu. “Un tie sarunājās par visām tām lietām, kas bija notikušas. Un gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem. ..tad viņu acis tapa atvērtas un tie Viņu pazina; bet Viņš no tiem nozuda. ..Un, kad viņi runāja par šīm lietām, Jēzus pats stājās viņu vidū un viņiem sacīja: “Miers ar jums!”” (Lk. 24:15,16,31,36) Šai gadījumā līdzība ir gan lietotajā valodā, gan tēlu rīcībā.
Vēl citā epizodē Alfs atklāj savu patieso būtību stāsta negatīvajam tēlam: ” Viņš atsvieda atpakaļ apmetni. (..) viņa baltais tērps vizuļoja un mirdzēja, un uz viņa pieres zaigoja liels dārgakmens kā spoža zvaigzne.” Tas atgādina Jēzu gan Apskaidrošanas kalnā – “Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu, un tika apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma.” (Mt. 17:1,2), gan arī Atklāsmes grāmatā.
Stāsta nobeigums attēlo Alfa došanos prom no saviem ļaudīm un atgriešanos tai pasaulē, kurai viņš pēc būtības pieder – Pasaku zemē. “– Tagad es teikšu ardievas, – viņš bilda. – Pēc pāris dienām es došos prom. Turpmāk mani aizvietos Mūzikas meistars. Viņš ir itin labs pavārs un ir no jūsu pašu vidus. Man jādodas mājās. Nedomāju, ka jums manis pietrūks.” Tas var tikt salīdzināts ar Jēzus debesbraukšanu, un tas, ka Alfs atstāj savus ļaudis Arfas Meistara vadībai – ar katolisko doktrīnu par baznīcu, kuru Jēzus ir atstājis Pētera pārraudzībā.
Var secināt, ka Tolkīna rakstus ir ietekmējušas dažāda veida bibliskas atsauces, sākot no ļoti attālām un līdz pat diezgan acīmredzamām. Pretstatā izteiktām bibliskām norādēm, kādas viņa darbos gadās ļoti reti, lielākais vairums atsauču ir netiešas un saistītas ar Bībelei raksturīgu frazeoloģiju vai paralēlēm ar bibliskām tēmām un ainām. Tolkīns šīs tēmas traktē ar respektu un bijību, tai pašā laikā jaunrades fantāzijai ļaujot brīvu vaļu.
Alūzijas tekstā darbojas kā autora vēstījuma kodi, un lasītāju spēja tos atkodēt ir tieši atkarīga no viņu zināšanu fona. Šie stāsti var tikt uztverti vairākos līmeņos: kā pasakas, alegorijas utt. Tomēr nav šaubu, ka Tolkīns saviem klausītājiem vienkārši ir gribējis pastāstīt stāstu. Viņš uzskatīja, ka “mēs esam nākuši no Dieva un mūsu savītie mīti, lai cik kļūdaini, neizbēgami atspoguļo arī kādu patiesās gaismas staru, daļu no mūžīgās patiesības, kas pieder Dievam. Tik tiešām, vienīgi ar mītradi, vienīgi, kļūstot par sekundāru radītāju (‘sub–creator’) un izdomājot stāstus, cilvēks spēj tiekties uz to pilnības stāvokli, kāds tam bija pirms grēkā krišanas. Mūsu mīti var būt maldīgi, un tomēr tie grīļīgi stūrē uz patiesās ostas pusi.”

No angļu valodas tulkojis Didzis Meļķis.

Latvijas Luterānis,  2007. gada aprīlis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s