Tolkīnomānija

11-21-12-Tolkien-family-suit_full_6002003. gada septembra mēnešraksta “Karogs” numurā, rakstā ar nosaukumu “Viedoklis par viedokli” izlasīju šādas rindas: “Manuprāt, Latvijā Tolkīnu tomēr lasa galvenokārt gados ļoti jauni lasītāji, “tolkīnomāniju” pieaugušo vidū neesmu novērojusi (esmu gan runājusi ar kādu skotu izcelsmes profesoru, kurš bija līdz asarām sašutis, ka grāmatas ekrāna variantā pazudusi kāda cilvēku un elfu attiecību nianse, – bet tas laikam ir Apvienotās Karalistes fenomens.)”

Rakstā apskatītā problēma pieder gluži citas nozares diskusijām, tāpēc nav ko bīties, ka mēģināšu piedāvāt “viedokli par viedokli par viedokli”, taču tikko citētās rindas man gan gribētos apstrīdēt tieši tajās paustā kategoriskā uzskata dēļ. Tieši tādēļ mans mērķis, rakstot šo zināmā mērā spontāni radušos atbildi uz citātu, izrautu no konteksta, ir piedāvāt zināmu apoloģēzi žanram, kas nereti Latvijas literāri izglītoto līdzpilsoņu prātos tiek nepelnīti atstumts pabērna lomā.

Vispirms atkāpšos pie termina “tolkinomānija”. Kāpēc līdzīgā aizbildnieciskā tonī netiek runāts par ibsenomāniju, borhesmāniju vai šekspiromāniju? Vai tiešām tikai tādēļ, ka literārās fantāzijas žanrs, kam pieder arī jau latviešu presē daudz, diemžēl pārsvarā, cik izdevies lasīt, no visdažādākajiem skatupunktiem, izņemot literatūrzinātnisko, apspriestais Dž.R.R.Tolkīns, pēdējās desmitgadēs Rietumvalstīs bijis viens no vispopulārākajiem un visplašāk lasītajiem? Jau kopš žanra oficiālās izveidošanās divdesmitā gadsimta piecdesmito gadu vidū fantāzija ir sazarojusies daudzos apakšnodalījumos, ir nodibinājies ne tikai pastāvīgs lasītāju loks, bet arī neskaitāmi lasītāju klubi un biedrības, kas nav novērojams daudzu žanru piekritēju vidū. Apzīmējums “pasaules mēroga kultūras fenomens”, kādu tam piešķir literatūrpētnieki, uz šī fona nebūt nešķiet nepelnīts.

Vai tādēļ, ka fantāzija parasti izpelnās apzīmējumu – otrās, pat trešās šķiras literatūra, kas neprasa nopietnu attieksmi un iedziļināšanos? Literārās fantāzijas žanrs parasti tiek uzskatīts par piederīgu populārajai literatūrai, ar to saprotot nopietnās literatūras perifēriju. Fantāziju parasti ierindo vienā kategorijā ar detektīvstāstu, sieviešu romānu, šausmu literatūru un citiem žanriem, ko tradicionāli vērtē kā lētu, izklaidei un atpūtai rakstītu literatūru. Šo pieņēmumu it kā pamato fakts, ka fantāzijas saturs ir tuvs pasakai un saistās ar izdomātām pasaulēm, mītiskām būtnēm un pārdabiskiem notikumiem.

Atcerēsimies nemirstīgo Bulgakova Volandu, kurš deklarēja, ka storei nemēdz būt vairāku svaiguma pakāpju. Gluži tāpat, gribētos teikt, nevajadzētu būt šķiru literatūrā, kur, ja vispār var runāt par kādu gradāciju, tad pirmajai šķirai vajadzētu būt arī pēdējai. Kur vilksim to robežu, aiz kuras iespieddarbs pārstāj kļūt par literatūru un izpelnās apzīmējumus “lubene”, “grāmatele”, un vēl nievājošākus? Kurš to lems? To, vai grāmata pieder literatūrai vai nē, nosaka lasītāji kopumā, nevis kāda priviliģēta kasta, kam it kā pieder lēmējtiesības. Ja žanru lasa un mīl, tātad literatūras statusam vajadzētu būt pelnītam.

Nepareizi un pat muļķīgi ir mēģināt salīdzināt dažādus žanrus, vienu definējot kā piederīgu nopietnajai, otru – “vieglajai” lasāmvielai. Tāpat nav pareizi nostādīt šos žanrus iepriekš definētos līmeņos, no kuriem viens noteikti būs augstāks, otrs zemāks. Un pilnīgi nepareizi ir pēc lasītajiem žanriem – žanriem, nevis darbiem – spriest par personas kultūras un izglītības līmeni. Šai gadījumā tas ir gaumes jautājums. Un par gaumi, kā zināms… nestrīdas.

Nekad tā nav bijis un nebūs, ka visai cilvēcei sakritīs gaume, piemēram, modes un gastronomijas jautājumos. Vai tāpēc viena cilvēces daļa vērtējama zemāk par otru? Vai sieviete, kas izvēlas ikdienā valkāt svārkus, būtu vērtējama citādi kā tā, kura dod priekšroku biksēm? Vai tāpēc bikses jāizņem no ražošanas? Man, pieņemsim, negaršo olīvas. Savukārt cits labprāt no tām vien pārtiktu. Zināmās aprindās, protams, gastronomijas prioritātēm tāpat kā apģērba un aksesuāru brendiem tiek piešķirta sevišķa nozīme. Taču es pieņemu, ka šo izdevumu lasa sabiedrības inteliģentākā daļa.

Runājot vispārīgos terminos, fantāzijas romāns, protams, nav filozofiskais romāns. Bet kāpēc mēs ar nicinājumu noraugāmies uz tiem, kas filozofisko romānu atšķir retāk nekā fantastisko? Fantastiskās literatūras žanros, protams, ir sarakstīti arī ļoti nekvalitatīvi darbi. Taču tieši tikpat nekvalitatīvi darbi ir tikuši un tiek sarakstīti jebkurā literatūras žanrā bez izņēmuma. Taču diez kāpēc izcelts tiek šis vienīgais, turklāt ar pārākuma pieskaņu.

Manuprāt, nevienam nav tiesību, apspriežot literatūras kvalitāti, savu viedokli pasludināt par vienīgo objektīvo. Turklāt, nostādot kādu žanru uz zemākas pakāpes nekā citus, tiek apvainots lasītāju kopums, kuriem šai jautājumā ir atšķirīga gaume. Katras pats, protams, izvēlas sev tuvākos žanrus. Taču no manas puses nepareizi būtu piedēvēt sliktu gaumi cilvēkiem, kuru izvēle atšķiras no manas. Un šai ziņā es neredzu nekādu starpību starp intelektuāli, kuram iemācīts, ka “fantastika ir otrās šķiras lasāmviela” un skolnieku, kas uzskata, ka “Gēte un Šekspīrs ir blēņas”.

K.S. Luiss savā fantāzijas apoloģēzē “Par stāstiem” uzsvēra, cik būtiski atšķiras fantāzijas literatūras piedāvātais “eskeipisms” no citu žanru piedāvātā. Jebkura daiļliteratūra, izņemot varbūt dažos gadījumos autobiogrāfisko, galu galā ir fantāzija, tai nozīmē, ka tanī aprakstītais nekad nav noticis. “Visos sabiedrības līmeņos daiļliteratūra mums garumgari vēsta par neeksistējošām pasaulēm un cilvēkiem, par emocijām un pārdzīvojumiem, kas mūs tieši neietekmē.” Un šai ziņā nav nekādas starpības starp Bilbo Baginsu, Skārletu O’Hāru un Martinu Čezlvitu. Neviens no viņiem nekad nav dzīvojis. Taču būtiskais slēpjas tajā, kurp mūs ved šis eskeipisms. Vai tad ved mūs pie realitātes, kādu to pazīstam, dziļākas izpratnes, vai distancē no tās? Un šeit es gribētu apstrīdēt tradicionālo viedokli, ka fantāzija pieder pie pēdējā un tikai pie pēdējā tipa. Kā raksta Luiss, viņš nekad neesot saticis nevienu skolas vecuma pusaudzi, kurš sagaidītu, ka dzīve būs tāda, kādu to apraksta fantastiskā literatūra, toties jo daudzus, kas pievīlušies, cerēdami, ka tā būs/ir tāda, kādu to apraksta skolas jeb tā sauktā tīņu literatūra. Citiem vārdiem sakot, viņš nepavisam negaida aiz stūra parādāmies vienradzi vai no kabatas izlecam burvju nūjiņu. Taču ar nedalītu ticību tiek pieņemts un alkatīgi aprīts mīts par to, ka jebkurš nelaimīgais, noslēgtais, vientuļais briļļainītis agrāk vai vēlāk neizbēgami piedzīvos savu zvaigžņu stundu, kas, bez šaubām, ietvers arī klases populārākā zēna/meitenes uzmanību. Turklāt šī pēdējā ticība ir alkatīga un nesagraujami nopietna, jo glaimo mūsu ego. Mēs bēgam no realitātes, un tā mūs iesviež atpakaļ realitātē, nesadziedētus, nepārsietus. Bet lasīšana par apburtu mežu varbūt padara iespējamu lūkoties uz katru mežu kā mazlietiņ apburtu. Un ilgas, lasot fantāziju, ir laimīgas ilgas, jo mūsu uzmanība ir uz mirkli novērsta no savas, ak, protams, tik svarīgās personas. Bet neviens, bērns vai pieaugušais, apzināti nevēlas dzīvot pilsētā, kuru apsēdis pūķis. Jautājums, kas tad ir kaitīgāk? Lasīt par vienradžiem, zinot, ka tādi nepastāv, vai par princi baltā zirgā, ak piedodiet, baltā Audi, un cerēt to sagaidīt? Kurš tad ir patiesais eskeipisms?

Vēl par fantāziju. Mani vienmēr ļoti aizkustinājušas sarunas ar cilvēkiem, kas pēc ironiskas apjautāšanās par mīļākajiem daiļdarbiem pašapzinīgi izsaucas: “Tolkīns? Fantāzija? (Vai zinātniskā fantastika, vai pasakas, vai kas cits.) Tās taču ir pēdējās muļķības, pilnīga lubu literatūra – un tu to lasi?“ Kad apjautājos, kurš darbs konkrētajā žanrā tad ir minēto arbiter elegantiarum novedis līdz tik radikāliem spriedumiem, parasti astoņdesmit procentos gadījumu izrādās, ka minētajā žanrā lasīts nav nekas. Uz jautājumu, kā tad ir radies priekšstats par lubu literatūru, atbilde parasti ir: “Bet to taču visi zina.” Tātad – vēl viens mūsdienu mutvārdu folkloras paveids – profānā literatūrkritika, kuru ļoti negribētos nodēvēt par tenkošanu, bet kā citādi mēs sauktu, piemēram, kaimiņa raksturošanu, ne reizi ar to nesarunājoties? Mīts par kāda žanra nelietderīgumu parasti rodas no neiedziļināšanās. Kaut gan šeit es varbūt nepatiesi apvainoju mīta jēdzienu, kas, kā zināms, kopš neatminamiem laikiem bijis uzticams informācijas avots. Jautājums, cik šī informācija ir tieši pavēstīta, cik iekodēta, un cik mēs esam spējīgi šos kodus atminēt. Taču, ja kāds nopeļ darbu tikai tādēļ, ka nav nekad dzirdējis par zemtekstu, piedodiet – tur nu vainīgs nav neviens cits kā viņš pats.

Protams, nav neiespējami, ka kāds lasītājs nespēj uztvert Tolkīna darbu patieso būtību, jo redz tikai pasakas elementus. Jādomā, ka arī pasakās šāda tipa lasītājs neko lietderīgu neatrod. Tas ir dziļi domāšanā iezīdies stereotips, ka pūķa, rūķa un vai vienradža parādīšanās grāmatas lappusēs citādā kontekstā kā vien alegoriskā automātiski klasificē darbu kā pasaku, un tātad – bērnu auditorijai domātu. Nav noliedzams, ka Tolkīna gadījumā šī attieksme ir jūtama arī tulkojumā, bet, kā jau teicu, neesmu kvalificēta, lai apspriestu tulkojumu. Gribētu tikai uzsvērt, ka attieksmi, kas ir iespējama kā viena no daudzajām, mūsu sabiedrība padara par vienīgo pareizo. Taču tas savukārt domu noved pie jēdzienu “pieaugušais” un “bērns” interpretācijas literatūras kontekstā, kurus, manuprāt, nevar attiecināt tik daudz uz gadu skaitu, cik uz izpratnes ietilpīgumu, jo pavisam noteikti ir bērni, kas saprot grāmatas labāk par zināmu pieaugušo kategoriju. Protams, saprašana kā tāda ir slidens jēdziens, un nav vērts uzbrukt ne lasītājam, ne tulkam, ne kritiķim, ka konkrēts darbs ticis saprasts tā un ne citādi. Bet kļūda ir šo savu saprašanas līmeni uzspiest apkārtējiem. Saprašana ir komunikācijas, varētu pat teikt, ka ļoti tuvas komunikācijas, kā mīlestības vēstules rakstīšanas un lasīšanas process starp autoru un lasītāju, ko labāk atstāt netraucētu, jo uz to brīdi tā ir tikai šo divu personu saskarsme, un kā tāda ir svēta. Un tulka, tāpat arī kritiķa uzdevums ir būt tik taktiskam, cik iespējams, lai šo saskarsmi netraucētu. Un varbūt starp Tolkīnu un Latvijas pieaugušajiem ieviesusies nesaprašanās, kas aug augumā ar katru, kurš nicīgi raksturo fantāziju kā bērnu literatūru.

Un beidzot, es gribētu apstrīdēt “mānijas” neesamību Latvijas lasošajā publikā, jo jau vairākus mēnešus vairākos periodikas izdevumos sistemātiski parādās raksti par Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrību.

Par fantāzijas lasītāju kā par skaitlisko mazākumu runā vien tas, kas nav papētījis literatūras aktualitātes Rietumu pasaulē. Un, jā, tā ir populārā literatūra. Bet, ja runājam par Latviju, kādēļ lai par kvalitātes rādītāju pieņemam tikai kāda nedefinēta vairākuma viedokli, ja turklāt vēl šis viedoklis ir reti nenoturīgs un viena mēneša laikā var pārmesties no maģiskā reālisma un naturālismu, no Borhesa uz Rukšāni, ka tikai modē? Vai tādam viedoklim lai uzticamies? Kas nosaka to, vai grāmata ir modē? Reklāmas kampaņā ieguldītie līdzekļi? Lasītāju skaits? Lasītāju gaume? Kā to izmērīt? Un beidzot, mazliet provokatīvi – vai kāds nevarētu paskaidrot, kāpēc no modīgo grāmatu lasīšanas reizumis tik ļoti nāk miegs?

 Atsauces

  1. Cook Guy, Discourse and Literature: The Interplay of Form and Mind, Oxford University Press, 1994;

  2. Lewis, Clive Staples, Of This and Other Worlds, Great Britain, Collins Fount Paperbacks, 1989

 Karogs,  2006. gada februāris

One thought on “Tolkīnomānija

  1. Mjā, tolkinomānija manā apkārtnē pirmais par upuri kļuva mans tēvs, kurš tajā ievilka arī mani. Zīmīgi, ka tas viss sākās ar LOTR triloģiju, tikai pēc tam mūsu nagos nonāca Hobits, kas nesaprotamā kārtā tiešām bija bērnu grāmatiņa. Tāpēc nekādi nevaru piekrist, ka fantāzijas literatūra būtu tikai bērniem un citiem nenobriedušiem prātiem paredzēta 🙂 Bet literatūras gradācija? Kopumā piekrītu, ka tādai nevajadzētu būt, bet literatūrā, tāpat kā jebkurā citā mākslas nozarē, patērētājs balso tikai ar diviem terminiem : “patīk” un “nepatīk”, katrs atbilstoši savai gaumei. Pārējais viss ir pārgudru kritiķu vāvuļojiens, bet daudzi viņos ieklausās un viedo savu viedokli. Tā tās lietiņas tiek tiražētas 🙂 Bet patērētājs balso ar maciņu, un tam neviens nespēj turēties pretī. Pagājušā gadsimta 20. gados milzu popularitāti ieguva stāstiņi par Fantomasu un Lipu Tulianu, tie tika izdoti lielās tirāžas atkal un atkal. Savukārt kritika kā vienmēr stāvēja uz biezo, noputējušo foliantu grēdas un nicīgi rādīja uz Fantomasa burtnīcām. Nekur tālu jau no tā neesam aizgājuši arī mūsdienās, tikai lasītāju kļuvis mazāk, tie tapuši vecāki un ieklausās kritikas vīpsnās. Vēl jo vairāk, ja erudīta kritika skan mīļā sarunā ar bibliotekārīti vai grāmatnīcas pārdevēju. Mēs, vecīši, ar tādām blēņām nenodarbojamies 🙂 Jo – ak, dievs, tā ir dzeja …

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s