Jaunās fantastiskās meitenes – sērga, plaģiāts vai jaunais vilnis?

ldApzīmējuma “jaunās fantastiskās meitenes” nosaukums apzināti aizgūts no termina “jaunās dusmīgās meitenes”, ar kuru pagājušā gadsimta 80. / 90. gadu mijā apzīmēja tolaik nesen uz literatūras skatuves uznākušās jaunās rakstnieces Noru Ikstenu, Gundegu Repši, Evu Mārtužu, Rudīti Kalpiņu, u.c. Jauno dusmīgo meiteņu proza tolaik nāca kā jauns vilnis, kā reakcija uz iepriekš padomju režīma literatūrā slavināto pozitīvismu, dzīves un jaunatnes idealizēšanu. Arī “jauno fantastisko” parādīšanās latviešu literatūrā pēdējo divu gadu laikā, domājams, ir sava veida reakcija – proti, uz jaunākās oriģinālliteratūras vispārējo ievirzi, kurā dominē skarbi apcerīgais, biogrāfiskais, ultrareālistiskais, dažādi elitāri formas meklējumi, gandrīz pilnībā ignorējot žanru literatūru, tostarp fantāzijas un fantastikas žanrus. Pašas „jaunās fantastiskās” autores nevilcinās vaļsirdīgi atzīt, ka, neatradušas latviešu prozā neko sev tīkamu, pie rakstīšanas ķērušās pašas.

Līdz šim grāmatas iznākušas šādām gados jaunām fantāzijas autorēm – Laurai Dreižei (Pūķa dziesma, Nepabeigtais skūpsts, Laimes monitorings, Naktstauriņš), Lindai Nemierai (Vilcenes stāsts, Septiņi, Kaķa lāsts), Ilzei Eņģelei (75 dienas), Ellenai R. Landarai (Digitālo neaizmirstulīšu lauks). Visi minētie darbi iznākuši laikposmā no 2010. gada līdz 2012. gada sākumam, tātad iespējams runāt par gluži jaunu parādību. Šajos darbos vērojamas vairākas tendences: klasiskās fantāzijas žanra darbu sižetu, tēlu un stilistikas aktualizācija (romānos Pūķa dziesma, Vilcenes stāsts), skeptiskas tehnoloģizētās nākotnes vīzijas (Laimes monitorings, Digitālo neaizmirstulīšu lauks, 75 dienas), modernas urbānās jeb pilsētas fantāzijas iezīmes (Septiņi, Kaķa lāsts). Atsevišķs darbs, kas apzināti pārfrāzē konkrētu kultūrikonu – vampīra tēlu, ir Nepabeigtais skūpsts.

Gluži loģiski rodas jautājums – kas rosinājis šādu līdzīgas ievirzes tekstu daudzuma rašanos gandrīz vienlaikus noteiktā laikposmā un kā vērtējami paši teksti? Latviešu oriģinālliteratūrā pagaidām ir maz darbu, kas būtu vērtējami kā fantāzijas vai zinātniskās fantastikas žanriem piederīgi, vēl mazāk ir tieši jauniešiem adresētu šo žanru darbu, tāpēc izvērtēt šos darbus pašmāju prozas kontekstā nav viegls uzdevums. Vienkāršāk ir konstatēt pasaules ietekmes. Klasiskās fantāzijas stilistikā ieturētie romāni ir šajā ziņā analizējami visvieglāk, jo tradicionālie elementi, aizguvumi un formulas ir vienkārši saskatāmi: gados jauna, izredzēta un maģiski apdāvināta varoņa / varones tēls, kas no ikdienišķas dzīves nokļūst maģiskā realitātē, kur to nekavējoties apber spraigu piedzīvojumu lavīna, izteikta melnā un baltā polaritāte, no pasaules mitoloģijām aizgūtas vai jaunradītas pārdabiskās būtnes, pseidoviduslaiku stilā ieturēta vide. Vērojami aizguvumi gan no pasaulē furoru sacēlušās Harija Potera piedzīvojumu sērijas (burvju skola, kurā mācās Lindas Nemieras varones Obskva un Piintara), gan no Stefanijas Meieres Krēslas sāgas (vampīru kopiena, to saskarsme ar cilvēkiem Lauras Dreižes romānā Nepabeigtais skūpsts), gan itāļu brīnumbērna Kristofera Paolini darba Eragons (pieradināti un saprātīgi pūķi Lauras Dreižes romānā Pūķa dziesma), u.c. Kaut gan dažādos veidos kombinēti, šie elementi un tos vienojošās šuves tomēr ir nekļūdīgi atpazīstamas jebkuram rūdītam žanra lasītājam, kaut gan, protams, jāatceras, ka fantāzija kā formulu literatūras žanrs vispār izmanto noteiktu un diezgan ierobežotu elementu spektru.

Stilistiski viendabīgāks darbs ir no viduslaiku Japānas palienētā kultūrvidē risinātā Pūķa dziesma. Apsveicamas ir autores pūles atsvaidzināt klasiskās fantāzijas sižeta komponentes, neizmantojot jau gatavu formulu arsenālu. Tiesa, Laura nav arī centusies likt lietā ironiju un postmoderni apspēlēt žanra klišejas, bet, domājams, tāds arī nav bijis darba mērķis. Teju 600 lappušu biezais sējums vēl jo interesantāks šķiet tāpēc, ka autore, to sarakstījusi laikā no 15 līdz 17 gadu vecumam: proti, būdama gan savas literārās varones, gan galvenās mērķauditorijas vienaudze. Savukārt Vilcenes stāstā izmantoto elementu eklektika brīžiem no bērnu un pusaudžu literatūras bīstami nosvārsta to pieaugušiem adresēta darba virzienā (diezin kā vecāki raugās uz bērniem domātu grāmatu, kurā sīki aprakstīta aizrautīga varones mīlēšanās ar vampīru?)

Kā drosmīgs solis jāvērtē Lauras Dreižes nākamais darbs Nepabeigtais skūpsts, jo, apzināti veidojot darbu kā parafrāzi, jāsaprot, ka tas tiks salīdzināts ar oriģinālu un apsūdzēts arī plaģiātā. Līdzības ar pasaules bestselleru Krēsla darbs patiesi satur visai blīvā koncentrācijā – vampīrs iemīl meiteni, vampīrs morālu apsvērumu dēļ atturas no cilvēku asinīm, līdzās cilvēcei mīt globāla, slepena vampīru sabiedrība, utt. Atšķirības no Meieres romāna nav tik acīs krītošas – sižeta pamatā ir nevis romantiska, bet politiska intriga, bet vētrainu emociju aprakstus aizstājusi tīri pētnieciska interese, jo rakstnieci vairāk saistījusi iespēja atveidot vampīru sabiedrību, kas incognito dzīvo mūsu vidū, piemērodamies, adaptēdamies, cenšoties līdzāspastāvēt. No šī skatpunkta “Nepabeigtais skūpsts” vampīra tēlu izmanto galvenokārt simboliski – valdzinošā asinssūcēja vietā tikpat labi var būtu jebkurš svešais, kurš nemanāmi dzīvo līdzās katram no mums. Mitoloģiskas būtnes ievešana stāstā, protams, padara to jauniešiem saistošāku nekā, teiksim, dažādu rasu, tautību vai reliģisko pārliecību cilvēku sadzīvošanas problemātikas atveidojums, taču būtībā vampīrrakstnieka Lantisa vietā tikpat labi varētu būt arī afroamerikānis vai vudū ticības praktizētājs – atainoto problēmu būtība un intensitāte no tā nemainītos. Šie faktori ļauj uzskatīt Nepabeigto skūpstu mazāk par Krēslas atdarinājumu, vairāk par parafrāzi – ņemot vērā, ka arī Krēsla sižetiski balstās krietni agrāk sarakstītos vampīržanra darbos (L. Dž. Smitas Vampīru dienasgrāmatas u.c.).

Ja līdz šim apskatītajos darbos stipri jūtamas dažādas ietekmes, apzināta un neapzināta kniksēšana kanonam, iepriekšparedzamība, un attiecīgi var runāt par ārvalstīs aprobēta satura visai nekritisku pārliešanu jaunos traukos, tad cerīgāka ir situācija ar zinātniski fantastiskās ievirzes romāniem – Laimes monitorings, Digitālo neaizmirstulīšu lauks, 75 dienas. Vispirms jau atzīmēšanas vērts šķiet pats fakts – trīs romānu gandrīz vienlaicīgā parādīšanās zinātniskās fantastikas žanrā, kurā vismaz Latvijā līdz šim sievietes nebija spērušas kāju. Katrs no šiem darbiem savā veidā un atbilstoši autores meistarībai apcer pēdējo divdesmit gadu fantastikai raksturīgu tēmu – relatīvi netālas (ap simt gadu) nākotnes vīzijas, kurā tehnoloģiskais progress un vispārējā globalizācija un virtualizācija raisa arī dehumanizāciju un citas neg-ācijas. „Manuprāt, idejas rakstniekus visā pasaulē apmeklē viļņiem,” šo darbu vienlaicīgo parādīšanos skaidro Laura Dreiže. „Bija vampīru bums, tam sekoja eņģeļi, tad daudzi rakstīja par fejām… Tagad izskatās, ka pienākusi zinātniskās fantastikas (konkrētāk – distopiju) ēra. Tam par iemeslu varētu būt nestabilā ekonomiskā situācija un straujā tehnoloģiju attīstība, kas brīžiem šķiet steidzamies pa priekšu saprātam.”

Protams, par stabilu sociālo fantastiku šo darbu kontekstā runāt vēl ir pāragri. Oldesu Haksliju un Džordžu Orvelu šeit piesaukt nebūtu vietā, taču tādi pasaulē pazīstami un arī latviski tulkoti jauniešiem adresēti darbi kā Oīna Kolfera Supernaturālists un Raenonas Lasitjē Datorcilvēks Haks šķiet meistarības ziņā līdzvērtīgi. Tehnoloģiju raksturojumam šajos darbos nav lielas nozīmes – lielāko lomu spēlē individualitāte, romantiskās attiecības, taču sižetu pamatā ir globālā taisnīguma un indivīda brīvības tematika. Autores ir interesējis, kādu iespaidu uz cilvēka psihi atstāj kontrole, vara un globalizācija. Darbus līdz ar to var uzskatīt par soli, kas sperts prom no klišeju atgremojuma jaunu iespēju meklēšanas virzienā. Savdabīgi, ka autores izvēlas anonīmi rietumniecisku vidi, kurā, ja vispār parādās kādas norādes uz nacionālo, tad tās papildina neslēpti ironiska nokrāsa (piemēram, visiem kopienas iedzīvotājiem obligātie ikgadējie Dziesmu un deju svētki Ilzes Eņģeles darbā).

Latviskai fantāzijai nacionālā aspektā visvairāk pagaidām pietuvojusies Linda Nemiera darbos Septiņi un Kaķa lāsts. Tie ir tipiski pilsētas fantāzijas darbi, kuros pazīstamā urbānā vidē (Rīgā un citos Latvijas nostūros) negaidot uzrodas un sāk aktīvi darboties mītiski tēli – dievi, vilkači, nāras, utt., turklāt darbojas šķietami nevainojamā saskaņā ar mūsdienu dzīves reālijām – automašīnām, reklāmām un TV. Fantastikas elementi – pārdabiskās būtnes, spējas, utt. – traktētas no praktiska, ironiska mūsdienu cilvēka skatu punkta, kas ļauj izvairīties no fantāzijai bieži piemītošās nogurdinošās eksaltētības, piešķir tekstam vieglumu, bet vienlaikus padara arī to par galvenokārt izklaides literatūru bez pretenzijām uz globālu problēmu risināšanu.

Autorēm apzināti norobežojoties no mūsdienu latviešu prozas galvenajiem virzieniem, šobrīd izveidojusies zināmā mērā paradoksāla situācija – piederot literārajam virzienam, ko pasaulē klasificē kā mainstream, Latvijā “jaunās fantastiskās meitenes”, tieši pretēji, atrodas literatūras marginālijās, taču, daudz par to neskumstot, braši soļo paralēli „īstajai literatūrai”, aiz sevis vedot arī itin prāvu – galvenokārt vidējā skolas vecuma – cienītāju pulciņu. Par stabilu žanra tradīciju gan īsti vēl runāt nevar, bet jaunības ideālisms jau arī neprasa platus un iestaigātus ceļus.

Jaunā Gaita, 2013. gada 3. numurs

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s