Ar vienu ģeniālu romānu nepietiek. Šāda apziņa, liekas, būs urdījusi Stīvenu Kingu pēc tam, kad pasaules slavu iemantoja viņa debijas romāns “Kerija” (1974). Un, hops, pēc trim gadiem (un 1975. gadā izdotā romāna “Seilemas liktenis”, kurš ar iztēli, bet bez īpaša novatorisma pārfrāzēja Drakulas mītu) klajā nāk darbs, pēc kura izlasīšanas, domājams, vairs reti kurš šaubījās – ambiciozais trīsdesmitgadnieks, kurš raksta par neomulīgām lietām, tiks tālu. Tas bija romāns “Mirdzums” (1977), kas īstu uzvaras gājienu sāka pēc tam, kad 1980. gadā Stenlija Kubrika režisētajā ekranizācijā tā galveno lomu ar satriecošu talantu nospēlēja Džeks Nikolsons. Uzvaras gājiens līdz Latvijai gan nācis tā palēnāk – trīsdesmit sešus gadus, – tomēr beidzot laists klajā arī “Mirdzuma” latviskais tulkojums.
Romāna sižets vismaz literatūras gardēžiem un kinomīļiem jau varētu šķist hrestomātisks. Džeks Toranss, ne pārāk veiksmīgs rakstnieks (Kinga iemīļots tēls) un daļēji atkopies alkoholiķis (biogrāfisks motīvs iz paša autora dzīves) no savā dzīvē ievārītās putras – radošās, finanšu un ģimenes krīzes – izeju saredz vairs tikai vienā ceļā, proti, piedāvājumā kopā ar ģimeni kā uzraugam pavadīt ziemu slēgtā kalnu viesnīcā. Viesnīca jau pēc definīcijas šķiet vieta, ko ierasti uztveram kā drošu, pasargātu un kontrolētu vidi – taču tukšā viesnīca “Overlook” ir tēls, kurā Kings ar agrāk neredzētu vērienu iemiesoja visas bailes, kādas vien var piedāvāt neapdzīvotas un bezpersoniskas telpas, un kuram nespēja turēties līdzās nekādi mošķu apsēsti pagrabi un gotisku piļu slepenās ejas. Šajā viesnīcā, izrādās, ir lifti, kas paši no sevis kursē augšup lejup, ir numuriņi, kuru durvis uzraugam neiesaka atvērt, ir dzīvnieku veidolos izcirpti krūmi, kas šķietami maina savu atrašanās vietu, ir ugunsdzēsēju šļūtene, kas nez kāpēc līdz nāvei biedē Džeka piecgadīgo dēlēnu Deniju…
Grūti pateikt, vai Džeka Toransa tēlu – vīrieti, kuru plosa paša radošās neveiksmes, traumatiskā bērnība un alkohola reibuma izraisītā agresija, – Kings “norakstījis” no sevis vai iekļāvis tajā tikai dažas personiskas iezīmes – tas tik un tā ir neomulīgi atklāts, ticams un tieši tāpēc baiss. Un ne jau (tikai) pārdabiskais ir tas, kas “Mirdzumā” satver lasītāju kā spailēs un nelaiž vaļā.
“Mirdzums” ir pirmais romāns, kurā Kings izmantoja – turklāt pēc pilnas programmas – paņēmienu, ko vēlākie romāni nostiprināja kā autora “firmas garšvielu” – proti, filigrāni sapludināja pārdabiskajā un psiholoģiskajā faktorā bāzētās bailes, līdz galam īsti neatklājot, kurš no faktoriem ir patiesais notiekošā cēlonis. Cik pārdabisks – un vai vispār pārdabisks – ir infernālais spēks, kas šķietami ieperinājies viesnīcā? Jo pat psiholoģiskos labirintos neiesvaidītam lasītājam ir skaidrs, ka viesnīca – tas pirmkārt un galvenokārt ir pats Džeks, viņa apziņa ar nevainojami spodru parādes ieeju, slēgtām iekštelpām un bīstami pulsējošu, jebkurā brīdī uzsprāgt gatavu apkures katlu pagrabā. Vai pārdabiskas ir Denija telepātiskās (“mirdzuma”) spējas? Bet varbūt tā ir vien jūtīga bērna intuīcija, ar kuru tas klusās bailēs vēro, kā par briesmoni kļūst vismīļākais cilvēks uz pasaules?
Kings meistarīgi punktē romāna tekstu ar tēlu zemapziņas saraustītajiem monologiem un ar tik tikko manāmu – kā Ravēla “Bolero” – skaļuma kāpinājumu sabriedina notiekošā atmosfēru līdz brīdim, kad vairs nav svarīgi, kā viss tiks atrisināts, galvenais – lai vispār tiek atrisināts. Un atrisinājumam Kings, protams, netaupa dramatiskus efektus, kas ļauj “nolaist tvaiku” arī lasītājam.
Recenzijas turpinājumu lasiet šeit:
durvjupele 
Es teiktu, ka Džeka Toransa tēlā ir diezgan daudz no Kinga. Skolotājs, mazs bērns, grūtības ar naudu, tas viss caurvij lielu daļu viņa darbus.
Taisnība. Domāju, ka vismaz šajā darbā (un, iespējams, vairākos citos) viņš cīnās pats ar saviem rēgiem (alkoholismu).
Šis ir tas gadījums, kad ekranizācija ir tik laba, ka grāmatu neviļus salīdzina ar to 🙂 Turklāt reizēm pat uznāk dusmas – filmā taču bija tā 🙂 Te kaut kas samelots 🙂
Lauksaimnieks, tiesa – man jau pašai rakstot sāka jukt, vai slepkavošana notika ar cirvi (kā filmā) vai tomēr ar āmuru (kā grāmatā).:)