Dīvainais atgadījums ar Stīvensonu

???????????????????????????No pirmā acu uzmetiena šķiet neticami, ka plānā grāmatiņa, kurā nav pat pilnu 160 lappušu paprāvā drukā, kļuva par vienu no trim vaļiem, kas uz visiem laikiem izmainīja žanru literatūras, jo īpaši zinātniskās fantastikas un šausmu literatūras, seju. Taču fakts paliek fakts – Stīvensons, kuru Latvijā pazīst vispirms kā piedzīvojumu žanra klasikas (Bagātību sala, Melnā bulta u. c.) autoru, pasaules slavu izpelnījās tieši ar Doktora Džekila un mistera Haida dīvaino stāstu, un tagad šis īsromāns beidzot, teju 130 gadu pēc sarakstīšanas, kļuvis pieejams arī latviešu lasītājiem. (Nav gan īsti skaidrs, kāpēc tulkotāja nosaukumu izvēlējusies latviskot tieši šādi, jo daudzos sekundāros avotos grāmata jau gadiem ilgi pazīstama ar nosaukumu Neparastais (arī dīvainais) atgadījums (oriģ. strange case) ar doktoru Džekilu un misteru Haidu.)

Šie trīs

Šķiet, vai visos teorētiskajos stāstos par darba tapšanu pieminēts, kā Stīvensons sižeta ideju redzējis sapnī, no kura pats pamodies ar izbīļa kliedzienu, kā dedzinājis un pēc tam atjaunojis manuskriptu (žēl, līdz Bulgakova dzimšanai tobrīd bija atlikuši nieka pieci gadi – viņš būtu pateicis cienījamam klasiķim, ka manuskripti taču nedeg). Spriedzes un šausmu žanra dzīvais klasiķis Stīvens Kings teorētiskajā apcerē Danse Macabre Džekila un Haida stāstu nosauc par vienu no trim šausmu žanru veidojošiem bāzes mītiem līdzās Drakulam un Frankenšteinam. “Šie trīs,” raksta Kings, “atrodas milzīga grāmatu un filmu debesskrāpja pašos pamatos, tie ir pamatā visam ko sauc par XX gadsimta gotiku un moderno šausmu stāstu.” Vārdkopa “Džekils un Haids” kā vienas personas vai parādības divu diametrāli pretējo aspektu apzīmējums ir pazīstama arī tiem, kas nav lasījuši oriģināldarbu. Savukārt literatūrteorētiķi, burtu pa burtam izķidājot romāna tekstu, atārdījuši pa vīlēm ikkatru sīkumu, sākot ar apskretušajām sētas durvīm, pa kurām Haids iekļūst Džekila mājā caur laboratoriju (ak tā! Tātad ļaunums ienāk cilvēka būtībā caur zināšanām!), un beidzot ar Henrija Džekila uzvārdu, ko veido franču je (es) un zilbe kyll, ko izrunā tāpat kā angļu to kill – nogalināt, tātad “es nogalinu”.

Dokumentāla stilistika

Taču Dīvainais stāsts, par laimi, ir izbēdzis no daudzu klasiķu darbus piemeklējušās ligas – proti, situācijas, kad teorijas un mīti par konkrētu tekstu mūsdienu lasītājam ir daudz labāk pazīstami par pašu (bieži vien – nelasīto) tekstu. Stīvensona darbs joprojām (un tas attiecas arī uz latviešu tulkojumu) ir izlasāms vienā elpas vilcienā.

 

Pilnu recenzijas tekstu var izlasīt šeit:

http://www.diena.lv/kd/recenzijas/gramatas-doktora-dzekila-un-mistera-haida-divainais-stasts-recenzija-14024666

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s