Sākotnēji var rasties mānīga ilūzija, ka Jāņa Valka otrais romāns (pirmais – “Verķumāte” – iznāca 2012. gadā) “Rakstu vācēja ceļš” labam fantāzijas žanra pārzinātājam – jo tieši šo žanru šoreiz izvēlējies rakstošais ventspilnieks – nekādus pārsteigumus nesagādās. Patiesi, kas gan vēl var būt ierastāk kā jau tradicionālais meklējuma jeb, tautas valodā runājot, kvesta sižets – viduslaicīgās Literas pilsētas rakstu vācējs (mūsdienu ekvivalents laikam būtu bibliotēkas darbinieks) vairs ne gluži jaunais Tago(berts) neizprotamu iemeslu dēļ tiek sūtīts pēc latviešu tautas mantras “aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko”, jo ceļš uz nezināmo laimes zemi, “uz zemi, kur valda miers, laime un pārticība… kur nav nabagu, visi ir paēduši un lasīt prot ikviens iedzīvotājs”, nav zināms nevienam. Pārvarot ceļa, nelabu cilvēku un laika apstākļu sagādātās grūtības, Tagoberts dodas pēc nezināmā Visaptverošā informācijas avota, iekuldamies vienā piedzīvojumā pēc otra, bet lasītājs visam seko aizturētu elpu, jo Valka izgudrotās pasaules attēlojumi ir patiesi iztēli iekvēlinoši. (Ko vērtas ir kaut vai mistiski nenoskaidrotu apstākļu dēļ pa gaisu lidojošās pilsētas vai ieleja, kuru aizvien pārpludina mūžīgās lietavas, bet saule, kā ceļinieku informē īgna eremīte, atspīd labākajā gadījumā reizi pāris gados – vai Latvijas šogad tik negribīgais pavasaris uz šī fona neatgādina gatavo paradīzi?)
Un tomēr ar laiku labticīgais lasītājs sāk atskārst, ka viss nav gluži tik vienkārši, kā sākotnēji šķitis. Ceļš romānā funkcionē kā vienlaikus reāla un filozofiska kategorija, kas apvieno ne tikai dažādās mītiskās pasaules daļas – no ledus un purvāju zemēm, no laupītāju slēpņiem līdz viduslaicīgām impērijām –, bet savieno arī dažādus punktus laikā no vēlīnajiem viduslaikiem līdz futuroloģiskām nākotnes vīzijām. Rakstu vācējs soļo kā piligrims cauri laikam un telpai, meklēdams Absolūto informāciju (a propos: vai tā būtu nejaušība, ka izzināšanas ceļš ved caur Austrumiem?). Tak ironiska nianse, kas sižeta virpuļos var arī paslīdēt garām – Tago meklējums jau no sākta gala ir ceļš bez atrisinājuma, jo vienīgā “palīdzīgā” norāde ir neskaidrs rokraksts, kas vēsta, ka jāiet “Ziemeļu, Dienvidu, Rietumu, Austrumu virzienā” un mērķi varēs sasniegt “pēc gada, diviem gadiem, pieciem gadiem, divsimt dienām, mūža nogalē”, tātad jau sākotnēji norāda uz pasākuma (šķietamo) bezcerību. Līdzīgi kā Tolkīna hrestomātiskais “Gredzenu pavēlnieks” ir “inversais meklējums” (arī Frodo, kā atceraties, galu galā savu misiju neizpilda), rakstu vācēja ceļš ir neiespējamā misija.
Romānā ir smalki izstrādāta alternatīvā pasaule, un autors kā tūristu gids lepni izvadā lasītāju pa visiem tās nostūriem, neaizmirstot iepazīstināt ne ar dīzeļtraktora uzbūves vēsturi, ne torņa sarga sievoloģiju. Mazāk uzmanības ticis tēlu raksturu izstrādei, taču tāds, šķiet, arī nav bijis autora mērķis. Romāna vājākā šķautne ir pēdējā trešdaļā diezgan samāksloti ieviestā romantiskā līnija, kas šķiet parādāmies tikai tādēļ, lai rakstu vācēja izšķirošajam lēmumam romāna noslēgumā būtu arī personiski, ne tikai idejiski iemesli – mēģinājums cilvēciskot paskarbā un visai viendimensionālā eremīta tēlu. Taču apbrīnojami detalizētā fiktīvā pasaule ir tik “ievelkoša”, ka autoram varētu ieteikt ķerties pie palīgmateriāla – stāstu krājuma par romānā aprakstītajām vietām.
Pilnu recenzijas tekstu lasiet portālā http://www.satori.lv:
durvjupele 