Noslīkt bērnībā

300x0_coverNīla Geimena – sarkastiskā, krāšņā, mūsdienīgā britu fantasta – jaunākais prozas darbs „Okeāns ielas galā” vienlaikus ir arī vispersoniskākais no līdz šim lasītajiem Geimena darbiem – tik personisks, ka brīžiem šķiet pat neomulīgs. Autora bērnības fotoattēls uz grāmatas aizmugurējā vāka, viņa rokraksta faksimils iekšlapās – tas viss šķiet liecinām, ka rokās turam darbu ar patiesi autobiogrāfiskām iezīmēm. Vai tā ir daļēja patiesība vai varbūt – falsifikācija ar nolūku piekļūt lasītājam tik tuvu kā… nujā, kā blusa pie miesas? Ar Geimenu nekad neko nevar zināt.

Pieaugušais vēstītājs (kuram nav vārda), atgriežoties no, šķiet, viņu īpaši neskumdinošām bērēm, nolemj izmest līkumu pa apkārtni, lai uzmestu skatu bērnības mājai. Bērnības mājas tur vairs nav, taču ir cita ēka – ar kuru saistās kādas neskaidras atmiņas. Uz sliekšņa sastapta veca sieviete, piemājas dīķis… un stāstījums plūstoši pārslēdzas pagātnē, kad vēstītājs, nu jau (vai: vēl) mazs zēns – vientuļnieks, savādnieks, grāmatnieks (kurš gan tādus nepazīst?) – savam vecumam atbilstošas naivitātes un neatbilstoša brieduma sajaukumā nopietni vēsta – par savu dzimšanas dienas ballīti, uz kuru neviens neatnāk, par uzdāvinātu kaķēnu, kuru sabrauc pie mājas piebraucis auto, par īrnieku, kurš nez kāpēc padara sev galu tās pašas ieliņas galā. Un tikpat lietišķi un raiti stāstā sāk ievīties neticamais, baismīgais (vai, ja ticamais, tad vēl jo vairāk baismīgais) vēstījums – par mistisku audzinātāju, kura uzrodas ne no kurienes kā tāda sātaniska Mērija Popinsa un pārvērš zēna tēvu līdz nepazīšanai, par savādajām kaimiņmājas iedzīvotājām, par to, kā mainās un grūst pasaule.

Šos, tāpat kā citus Geimena darbus, grūti ieslodzīt kāda noteikta žanra rāmjos, jo tas ietilpst pats savā žanrā. Taču „Okeāns ielas galā” neliek ilgi minēt mīklas – tas gluži atklāti stāsta par laiku, kad realitāte mēdz saplīst kā audums, kad tam cauri sūcas biezais mītu, pasaku un simbolu šķidrums, kad apziņas kaktu iemītnieki atļaujas pārskriet pāri arī plāniņa vidum, kad nevajag skaidrot neizskaidrojamo, pietiek to redzēt – proti, par bērnību. Laiku, kuru tikai īpaši aizmāršīgi pieaugušie deklarē kā saulainu pļaviņu bez neviena ēnas plankuma. (Bet tāds jau ir atmiņas fenomens – vienīgā prizma, caur kuru varam saskatīt pagātni, ir lauzta, liekta, trīsuļojoša kā ūdens virsma.) Laiku, kad pieaugušo neloģiskajām izdarībām tiek atrasti pasaku loģikas izskaidrojumi; kurā ir ignorēšana, nodevība, bezpalīdzība, mūžīgais skatiens no lejas uz augšu un nespēja paskaidrot milzīgas, visaptverošas bailes, kuru dēļ gulētejot jāatstāj vaļā durvis. Jo pasaule nav droša, nekad nav bijusi droša. Un nekad to neizjūt tik skaudri kā tad, kad tev ir septiņi, astoņi, deviņi gadi, kad prāts modri cenšas apjaust pasauli, bet nezināmā smaržu telpā vēl nav kliedējusi apkārt izsmidzinātā loģikas laka.

Tās pašas ielas galā, uz kuras atrodas zēna māja, atrodas arī Hempstoku ferma. Tajā mitinās savāda ģimene, kas sastāv tikai no trīs paaudžu sievietēm un kurā pat jungiskajos smalkumos neiesvaidītais uzreiz samanīs klasisko jaunavas-mātes-vecenes trio. Vecā sieviete kā moira lāpa laika audumu un atceras pasauli vēl pirms Lielā sprādziena. Vienpadsmitgadniece Letija kļūst par vientuļā zēna draugu un biedru. Vidējā – māte – sargā abas pārējās. Šī trīsvienība atdzimst vienmēr no jauna, vienmēr kā viņa pati, un caur sievieti atdzimst arī vēstītājs, anonīmais Es. (Varbūt ego?) Uz sievietes tēla simbolikas vijoles Geimens spēlē pilnā sparā, dāsni piesviežot klāt arī tādus tēlus kā mēness (kas Hempstoku fermā allaž ir citādā fāzē nekā ārpus tās) un ūdens. Līdzās fermai ir dīķis, ap kuru vārda burtiskā nozīmē griežas visa teksta darbība, viņš arī okeāns – zemapziņa, kas kā milzu straume plūst zem visa. Un arī ūdensspainī un vannā, izrādās, ir tas pats okeāns, kurā jāienirst, lai atcerētos. Romāna noslēgumā atcerēšanās – aizmiršanas – atkalatcerēšanās tēma savijas tik filigrānā virpulī, ka to labāk priekšlaicīgi neatklāt, jo tajā faktiski slēpjas visa teksta atslēga.

Pilnu recenzijas tekstu lasiet šeit;

http://www.diena.lv/kd/recenzijas/gramatas-okeans-ielas-gala-recenzija-noslikt-berniba-14059681

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s