Līdz pat pagājušā gadsimta beigām fantāzijas žanrs latviešu literatūrā bija sava veida terra incognita – darbiem, kuru sižets ļautu runāt par piederību šim žanram, bija galvenokārt gadījuma raksturs, jo padomju režīma ietvaros šis virziens netika kultivēts. Pēc neatkarības atgūšanas situācija sāka lēnām mainīties, tomēr stabila, lokāla fantāzijas žanra tradīcija uzreiz neradās, atskaitot bērnu literatūru, kurā tādi autori kā Māris Putniņš, Valdis Rūmnieks, Jānis Jurkāns, Signe Kvaskova un Juris Zvirgzdiņš pamazām ienesa ne tikai jau ierastajā literārās pasakas, bet arī fantāzijas žanrā tapušus darbus.
Otru fantāzijas virzienu 20. gadsimta beigu un 21. gadsimta sākuma latviešu literatūrā veidoja t.s. ezoteriskais romāns – literāri prozas darbi, kuru idejisko pamatu balstīja dažādas no Jaunā laikmeta (New Age) ticējumu sistēmas un teorētiskās bāzes aizgūtas koncepcijas, kuras tobrīd ieplūda Latvijā ar līdz tam nosprostoto dažāda veida garīgo, īpaši Austrumu, mācību vilni: to vidū lielu lomu spēlēja ticība reinkarnācijai, karmas jēdziens, auru lasīšanas, telepātijas u.c. prakses, turklāt tika likts uzsvars uz latviskuma, jo īpaši – mītiskas senbaltu civilizācijas garīgā un materiālā mantojuma globālo nozīmi pasaules kontekstā, piešķirot sakāpināti nozīmīgu, bieži vārda tiešajā nozīmē sakrālu nozīmi noteiktiem objektiem (piemēram, Lielvārdes jostai), topogrāfiskām vietām (Pokaiņu mežam) u.c. Formāli šo darbu uzbūve atbilda vairākām fantāzijas žanra pazīmēm, taču par stabilu žanra tradīciju to kontekstā runāt būtu bijis pāragri.
Pēdējo četru gadu laikā latviešu literatūrā ir aktivizējies tieši jauniešu fantāzijas segments, kurā atbalsojas arī šībrīža tendence pasaules literatūrā – gados jaunu (līdz 30 gadu vecumam) autoru jauniešiem adresētu fantāzijas un fantastikas darbu popularitāte. Latvijā pazīstami ir tādi ārvalstu jaunie rakstnieki kā angliete Raianona Lasitjē (romāns “Datorcilvēks Haks” sarakstīts 17 gadu vecumā, latviski izdots 1999. gadā) francūziete Flāvija Bižora (romāns “Trīs maģiskie akmeņi” sarakstīts 13 gadu vecumā, latviski publicēts 2003. gadā sarakstīts), amerikānis Kristofers Paolīni (romāns “Eragons” sarakstīts 15 gadu vecumā, latviski izdots 2003. un 2012. gadā) u.c. Vienlaikus ar jauniešu rakstīto joprojām rodas arī citu paaudžu fantastu darbi, taču Latvijā šajos žanros dominē tieši jauniešu rakstītais. To pierāda šādi skaitļi: laikā no 2010. gada līdz 2013. gada noslēgumam Latvijā klajā laists pavisam divdesmit viens fantāzijas un fantastikas žanros tapis oriģināldarbs – astoņpadsmit romāni un trīs stāstu krājumi, kopumā divdesmit divi autori, no kuriem tikai nepilna trešā daļa konkrētā (vai vairāku darbu gadījumā – pirmā) darba publicēšanas brīdī ir sasnieguši 30 gadu vecumu.
Jāpiebilst, ka daļa no nosauktajiem darbiem ir rakstīti ne tikai fantāzijas žanrā, bet arī zinātniskās fantastikas, paranormālās romances un antiutopijas žanros, bet tos visus vieno fantastiskais elements, tāpēc šeit aplūkošu tos kā vienotu fenomenu. Šo darbu tematika ir visai plaša – no tradicionāla meklējumu sižeta paralēlā pasaulē līdz tehnoloģiskai antiutopijai, humoristiskai fantastikai, paranormālajai romancei un pašironiskai pilsētas fantāzijai ar detektīvžanra elementiem. Izpētot šos darbus pasaules žanru literatūras kontekstā, rodas jautājums arī par to, vai latviešu oriģināldarbos vērojamas nacionālās specifikas pazīmes.
Visus nosauktos darbus iespējams iedalīt četrās pamatkategorijās.
Pirmo kategoriju veido darbi, kas seko fantāzijas žanra kanoniskajai tradīcijai, kuru aizsāka jau Dž. R. R. Tolkīna hrestomātiskais “Gredzenu pavēlnieks” un vēl virkne citu darbu. Tradicionālie elementi, aizguvumi un formulas ir vienkārši saskatāmi: gados jauna maģiski apdāvināta varoņa tēls, kas no ikdienišķas dzīves nokļūst maģiskā paralēlajā realitātē, kur to apber spraigu piedzīvojumu lavīna, valda izteikta melnā un baltā polaritāte, sastopamas no pasaules mitoloģijām aizgūtas vai jaunradītas pārdabiskās būtnes, ieturēta pseidoviduslaiku stila vide. Šai kategorijai pieder romāni “Pūķa dziesma”, “Vilcenes stāsts”, “Lidojums”, “Dana un medaljons” un tā turpinājums “Dana un Otrā pasaule”, “Noljāras kristāli” un “Rozā kvarca brālība”.
Šajos darbos vērojami aizguvumi gan no pasaulē furoru sacēlušās Harija Potera piedzīvojumu sērijas (tādi kā burvju skola, kurā mācās Lindas Dreimanes varones – māsas Obskva un Piintara –, vai iedomāto pazemes būtņu un rasu daudzveidība Lauras Vilkas darbā “Dana un medaljons”), gan jau pieminētā Kristofera Paolīni romāna “Eragons” (pieradināti un saprātīgi pūķi Lauras Dreižes romānā “Pūķa dziesma”) u.c. Kaut gan, dažādos veidos kombinēti, šie elementi un tos vienojošās “šuves” tomēr ir nekļūdīgi atpazīstamas jebkuram rūdītam žanra lasītājam. Daļa no darbiem mēģina “izkāpt” no kanona, saglabājot pamatvērtības – piemēram, Visvalža Jākobsona “Noljāras kristāli” cenšas pamatot maģijas eksistenci ar zinātni un darbību novieto tālā nākotnē, taču darba pamatbūtību tas īpaši neizmaina. Šai kanonpaklausīgo darbu kategorijai attāli piekļaujas arī Dreižes “Nepabeigtais skūpsts”, kas, kaut gan nav rakstīts tradicionālās fantāzijas manierē, ir piederīgs t.s. paranormālās romances žanram, turklāt ir parafrāze par pasaulē pazīstamā jauniešu bestsellera “Krēsla” sižetu.
Lai gan vairumā gadījumu uzrakstīti meistarīgi, neko oriģinālu jau tradicionālā sižeta ietvaros šie darbi piedāvāt nespēj. To stāstījums lielākoties ir veikls un iztēles bagāts – autori īpaši nopūlējušies, izstrādājot paralēlās pasaules koncepcijas; jūtama rūpīga iedziļināšanās un pūles radīt ticamu vidi ar īpatnu ģeogrāfiju, politisko struktūru, savdabīgām valodām, rasēm un paradumiem. Tomēr kopumā šī darbu kategorija raksturojama kā reveranss fantāzijas žanra senākajai tradīcijai. Nacionāli specifiskas iezīmes šajos darbos atrast neizdodas, un autoru mērķis arī nav bijis tādas izmantot, bet drīzāk pierādīt savu prasmi radīt nebūt ne sliktas Rietumos tapušo darbu kopijas.
Otro kategoriju veido darbi, kuros saplūst fantāzijas un fantastikas iezīmes, radot nākotnes vīzijas ar postapokaliptisku ievirzi – tie ir “Laimes monitorings”, “Septiņdesmit piecas dienas”, “Digitālo neaizmirstulīšu lauks”, “Labie draugi” un “Naktstauriņš”. Autori, aktualizējot pēdējo divdesmit gadu pasaules fantastikai raksturīgu tēmu, iztēlojas dzīvi uz mūsu planētas (dažos gadījumos arī konkrēti Latvijas teritorijā) aptuveni simt gadus tālā nākotnē, kurā tehnoloģiskais progress un vispārējā globalizācija, un virtualizācija raisa arī cilvēcības zudumu un citas negācijas. Tehnoloģiju raksturojumam šajos darbos nav lielas nozīmes – lielāku lomu spēlē varoņa individualitāte, arī romantiskās attiecības, taču sižetu pamatā ir globālā taisnīguma un indivīda brīvības tematika. Autores ir interesējis, kādu iespaidu uz cilvēka psihi atstāj kontrole, vara un globalizācija, kas nereti iemiesota anonīmās, visvarenās organizācijās, kuras romānos atainotas pārvaldām pasauli ne tikai tās fiziskajā aspektā, bet arī kontrolējot cilvēku domas – tēma, ko savās klasiskajās antiutopijās aktualizēja jau Oldess Hakslijs un Džordžs Orvels.
Vairāk par klasiskajiem tekstiem šī darbu grupa gan atbalso pasaulē populāro jauniešu antiutopijas žanru, ko slavenu padarīja Sūzenas Kolinsas triloģija “Bada spēles”, taču tajos samanāmas arī oriģinalitātes iezīmes. Ja pirmās kategorijas darbos stipri jūtamas dažādas ietekmes, apzināta un neapzināta kniksēšana kanonam, sižeta iepriekšparedzamība, tad ar šiem darbiem situācija ir cerīgāka.
Pilnu apskata tekstu lasiet šeit:
http://www.satori.lv/raksts/7548/Barbala_Simsone/Latviesu_fantazija
durvjupele 