Izrunājot vārdu „vampīrs”, neko nevaram sev padarīt – pirmais, kas automātiski nāk prātā, ir „Drakula” – kuram grāmata, kuram kāda no daudzajām ekranizācijām, kuram bēdīgi slavenais vēsturiskais prototips grāfs Vlads (izņemot varbūt ļaudis vecumā ap/zem piecpadsmit gadiem, kuru pirmā asociācija drīzāk būs kāds ar uzvārdu Kalens). Un tas ir tikai loģiski – jo Drakulas „tētis”, īrs Brems Stokers bija tas, kurš vampīra tēlu ne tikai no folkloras stabili ieviesa literatūrā (tiesa, pirms viņa bija vēl citi mēģinājumi to darīt gan Bairona laikabiedra Džona Polidori, gan Šeridana Lefanu izpildījumā), bet arī savā ziņā kanonizēja, fiksējot tā ārieni un nosakot vampīram raksturīgo īpašību komplektu. Tāpēc var teikt, ka viss, kas vampīrteksta žanrā notiek pēc viņa, ir jau tā saucamais postdrakulas periods, kurš variē vairs tikai noteiktu, ierobežotu izteiksmes līdzekļu komplektu.
Stokera jaunatklājumus žanrs ekspluatēja labu laiku, taču ne velti mēdz teikt, ka laba daudz nevajag. Līdz 20. gadsimta vidum nabaga asinssūcēji lubu žurnālu stāstiņos jeb “kapeikas šausmenēs” bija nonivelēti jau līdz kaulam apgrauztai klišejai, un tā tas turpinājās, līdz… jā, līdz jaunu elpu stagnējošajā žanrā iedvesa 1976. gadā publicētais Annas Raisas romānu cikla “Vampīru hronikas” pirmais darbs „Intervija ar vampīru”, kurš nekavējoties kļuva vienlaikus par klasiku un stūrakmeni jaunā literārā vampīra tēlam, pārkāpjot labu tiesu no Stokera nospraustajām robežām.
Darba sižets būtībā ir valdzinoši dekadentas nāves estētikas piesātināta grēksūdze – 18. gadsimta plantatora Luija (viņš arī nosaukumā minētais vampīrs) vēstījums par viņa „vampirizācijas” vēsturi jaunam 20. gadsimta reportierim. Notikumu virpulis, kurā Luijs tiek ierauts pēc tam, kad traģiski aiziet bojā viņa brālis un Luijam sirdsapziņas moku remdēšanai tiek piedāvāta nemirstība, ir žilbinošs, tomēr tekstā visu laiku līdztekus sižetam vijas vēstītāja pārdomas, kurās skaidri nolasāmi ilūzijas zaudējuša cilvēka jēgas meklējumi, kas atkal un atkal atduras strupceļā. Uzņēmies nāves lomu tās tiklab tās valdzinošajos kā atbaidošajos aspektos, Luijs saprot, ka izeja no cilvēciskās būtības fiziskajiem ierobežojumiem patiesībā bijusi vien ieeja jaunā dilemmu labirintā.
Sava laikmeta literatūrai, kas bija līdz ausīm iestigusi melanholiskas sociālo problēmu pašapceres žņaugos, „Intervija” bija neparasti drosmīgs darbs, kurš ne tikai grāva cilvēku priekšstatus par vampīriem, bet atsedza arī šo to no cilvēku priekšstatiem pašiem par sevi. Raisa pagrieza ar kājām gaisā tradicionālā vampīrstāsta sižetisko bāzi – labais varonis versus ļaunais vampīrs, par varoni un attiecīgi cietēju padarot pašu vampīru un līdz ar to nebaidoties uzstādīt jautājumu par labā un ļaunā kategoriju subjektīvismu. Pirmo reizi līdz tam vientuļajam vampīra tēlam tika piešķirta sabiedrība – paralēli cilvēkiem eksistējoša vampīru subkultūra. Vampīrs iemantoja civilizācijas vēsturi ar tradīcijām, kultūru, filozofiju, kā arī psiholoģiskas dzīles un daudzdimensionālu domāšanu. Pirmo reizi pasaule tika parādīta no vampīra skatpunkta, un pirmo reizi vampīra tēls lasītājā raisīja līdzjūtību un pat simpātijas. Tāpēc nepārspīlē Guntis Berelis ar apgalvojumu, ka „ar šo gadu tad arī sākās vampīru renesanse”, jo „autore plakani pliekanajā tēmā atrada pavisam citas dimensijas un būtībā izkāpa laukā no triviālās literatūras dārziņa”.
„Intervijā” rakstniece atļāvās gan skaļi ierunāties par banalizētajām dzīves, identitātes un mūžības tēmām, gan baudkāri apcerēt līdz tam tikai viktoriāniskā biklumā skarto vampīriskās seksualitātes tēmu, turklāt, ak šausmas, ne jau tikai heteroseksuālā aspektā vien. Kaut gan tēla seksuālais ietonējums bija labi redzams jau „Drakulā”, Raisas romānos tas kļuva nepārprotams un bez tam pārkāpa robežas tikpat efektīvi kā baismā grāfa tēls – ja Stokers dod pusapslēptus mājienus uz Viktorijas laikā nepieņemamām mīlas akta formām, tad Raisa jau gluži atklāti runā arī par viendzimuma mīlestību, sadomazohismu un citām tēmām, kas šokēja 70. gadu sabiedrību.
Viens no jauninājumiem, kurus vampīra tēlā ienesa Raisa (un kurš pēc tam nemanāmi ieslīdēja vampīrbūtības īpašību kanonā), ir pārdabiski izteikta sajūtu un maņu skaidrība. „Intervijas” teksts patiesi ir veidots tā, lai atspoguļotu kustību, intonāciju, krāsu un formu detaļas iespējami sīki un niansēti – notikumi tādējādi palēninās kā izstieptā kinokadrā, kurā glāzes celšana pie lūpām var ilgt vairākas minūtes un likt saskatīt kustības ātrumā parasti neievēroto. Teksts līdz ar to kļūst barokāli krāšņs un atgādina izšķērdīgi biezi austu gobelēnu, un to gribas izbaudīt tieši tāpat – lēnām.
„Intervija ar vampīru” ir teksts, kāds varēja tapt tikai 20. gadsimta otrajā pusē – tas skaudri atspoguļo tāda cilvēka, kurš pieredzējis pārāk daudzu laikmetu maiņu, izmisumu, vainas apziņu, vientulību un neizpratni par dzīvi, kuru viņš nav pats sev izvēlējies. Jau pēc nedaudzām lappusēm lasītājs sāk neomulīgā skaidrībā nojaust, ka Raisas radītie vampīri faktiski ir hiperbolizētas cilvēcisko emociju un attiecību metaforas tik ciešā tuvplānā, ka tās vērot ir pat fiziski neomulīgi. Vampīra “formāts” atļauj rakstniecei iztirzāt arī tādus postmodernismam neaktuālus tematus kā dvēseļu pazudināšana un Dieva atbildība radības priekšā, nebaidoties tikt apsūdzētai arhaiskā domāšanā. Taču pat nāvē neslēpjas atbilde uz jautājumu, kāda tad ir maksa par cilvēces šķietami galējo ilgu piepildījumu – spēku, skaistumu un nemirstību.
„Intervija” un tai sekojošie Raisas darbi ielēja jaunas asinis (piedosiet kalambūru) jau pusmirušā žanra dzīslās un aizsāka īstu vampīru modes bumu, kura laikā cita citai sekoja šai tēmai veltīti romāni un filmas – Stīvena Kinga „Salem’s Lot”, Šerlīnas Herisas, Derena Šana un Lorelas Hamiltones romānu sērijas (nemaz nerunājot par trīsdesmit gadu vēlāk parādījušos vēlziedīti „Krēslu”), pusaudžu TV seriāls „Bafija pret vampīriem”, 1994. gada kases grāvējs „Intervija ar vampīru” ar sava laika valdzinošākajiem Holivudas aktieriem galvenajās lomās, jauna „Drakulas” ekranizācija, triloģija „Asmens”, un vēl un vēl… Lai nu būtu kā būdams ar to nemirstību, bet vampīra tēls mūsdienu populārajā literatūrā rosās visai dzīvīgi – pateicoties diviem rakstniekiem, no kuriem viens izvilka mītu no aizmirstības, bet otrs iepūta tajā dzīvības dvašu.
durvjupele 