Apokalipse un blata laiki

1382513435.bŽurnālista Dzintara Tilaka vārdu liela daļa sabiedrības visupirms saistīs ar ilgāku laiku Latvijas Radio vadīto raidījumu “Sirdslietu aģentūra”, kurā gūtie vērojumi savulaik nāca klajā grāmatā “Sirdslietu aģenta ritmiskas domas”. Taču savā jaunajā grāmatā viņš pievērsies gluži citam žanram, kuru, iespējams, varētu saukt par filozofisko fantastiku vai varbūt – fantastisko filozofiju. Nepilnu 200 lappušu biezajā grāmatā “Laika atkārtojums” ievietoti divi garstāsti – “Duļķis” un titulstāsts, kas abi būvēti pēc līdzīga modeļa – kāda pasaules zinātniskajā fantastiskā pazīstama, bet realitātē maz ticama situācija “izsit no ierindas” ikdienas Latvijas pilsoni, kuru attiecīgā situācija nu junda gan uz aktīvu rīkošanos, gan ne mazāk aktīvām pārdomām par visdažādākajiem jautājumiem.

Stāstā “Duļķis” četrdesmitgadnieks Ints pamostas, kā pašam šķiet, uz salas ezera vidū. Izrādās, ka tā ir Vidzemes pakalna virsotne – uz šo pusi viņš atceras braucis piknikot ar draugiem, – bet visu pārējo, izņemot augstāko koku galotnes un pauguru virsotnes, klāj saduļķots ūdens, “duļķis”, vārdu sakot – cilvēci piemeklējuši izrādās visīstākie grēku plūdi. Intam nu sākas īsta robinsoniāde, mēģinot gan atrast izdzīvošanai nepieciešamo, gan uzkonstruēt plostu citu izdzīvojušo radību meklējumos, gan domās un skaļi risināt tipiskus dzīves jēgas meklētāja dialogus ar sevi, apkārtni un Visaugstāko. Mulsumu sagādā ne tikai apokaliptiskā situācija vien – ik pa brīdim nez no kurienes Inta tuvumā kā vīzija parādās un pazūd nepazīstama, krāšņa brunete… Otrajā stāstā trīsdesmitgadniece Helga no parastas Latvijas lauku ceļmalas noslēpumaini “pārlec” trīsdesmit gadu senā pagātnē un uz tukšā ceļa izmisumā “nobalso” nevienu citu kā pati savu topošo vīratēvu, kurš ved uz dzemdību nodaļu topošo vīramāti… Labi piemirstā sociālisma realitāte no vienas un Helgas centieni atgriezties “savā laikā” no otras tad arī veido šī, par pirmo jūtami īsākā, stāsta struktūru.

Kamēr latviešu autoru tapinātā zinātniskā fantastika vēl nevar lepoties ar pārgalvīgiem mēģinājumiem pārkāpt jau aprobētas barjeras, jebkurš mēģinājums šinī žanrā būtu jāuztver kā drosmīgs solis. Arī Tilaka stāsti nepiedāvā neko radikāli jaunu situācijās, kuras pazīstam jau no citu rakstnieku darbiem gan par lokāla mēroga apokalipses tēmu (spēcīgu un “Duļķim” sižetiski radniecīgu stāstu “Jūraszirdziņš un es” par šo tēmu pirms vairākiem gadiem sarakstīja Gundega Repše, bet Inta dialogi ar klusējošo Providenci nedaudz atgādina šīs pašas rakstnieces nu jau hrestomātisko “Stigmu”), gan par ceļojumiem laikā (atpakaļ uz padomju gadiem latviešu literatūrā, šķiet, pagaidām ceļojis vien Toms Kreicbergs krājumā “Dubultnieki un citi stāsti”, atpakaļ uz vidus-, zviedru un poļu laikiem – Laimdota Sēle romānā “Spoguļa pārbaude” un Andris Puriņš darbā “Bezrūpīgie ceļotāji”). Taču Dzintara Tilaka stāstos fantastiskā pamathipotēze rādās vien ietvars, kurā ievietot citu saturu, ko, ja vēlamies, varam atšifrēt arī bez fantastikas piesaukšanas.

Zinātniskā fantastika savās elementārākajās izpausmēs rakstniekam vienmēr kalpojusi kā iegansts “izsist” savu varoni no ierastības, rutīnas, un piespiest to uzdot jautājumus par it kā zināmo un pašsaprotamo. Tā Ints ir spiests novērtēt katru aizsāktu ķilavbundžu, ko izdodas atrast iedzīvotāju pamestajās mājās uz vientuļajām “salām”, bet Helgai ir iespēja apdomāt, cik nozīmīga nebūt ne valūtas izteiksmē 70. gadu Padlatvijas cilvēkam būtu neatkarīgas valsts piecu latu zīme. Daudznozīmīgi ir stāstu nosaukumi. “Duļķis” vienlaikus ir gan dažādu drazu pilnais ūdens apkārt piepeši vientuļajam cilvēkam, gan Inta vienmuļā, pašam ne visai tīkamā, bet, ak, tik pierastā dzīvīte, kurā kaut ko mainīt viņš kā jau tipisks latvju vīrietis nespēj saņemties. Apbrīnot drauga Vaivara mazliet fanātisko “pārslēgšanos” uz ekoloģisku saimniekošanu, meditācijām rīta rasā un divpadsmit gadus jaunāku draudzeni – to jā. Pašam – kur nu es. Savukārt “Laiku atkārtojuma” nosaukums sākumā liek pabrīnīties – par kādu atkārtošanos ir runa? Vai septiņdesmitie blatu, deficītu un sovhozu laiki atkārtojas – nu nē taču? Taču Helgai un, domājams, arī Ojāram tā ir iespēja izdzīvot (lai gan pārlieku fragmentāri – šis nu ir materiāls, ko būtu bijis vērts pastiept vismaz “Duļķa” garumā, autor!) dzīvi, par kuru viens ir miglaini dzirdējis, otrs – tikai sapņojis, un abi ir kļūdījušies.

Interesantākais abos stāstos – un tas arī neļauj tos klasificēt vienkārši kā pusmūža pārdomas fantastikas uzlējumā – ir autora izmestie āķi abu stāstu noslēgumā. Sižetiskās intrigas labad neatklājot to būtību, tomēr jāatzīmē, ka tik augstus plauktus kā daudzdimensiju Visumu šie āķi gan “neaizķer” (un diez vai tāds ir bijis autora mērķis), taču lasītāju, kurš jau atslābis, domājot, ka neko jaunu jau stāsti vairs nepateiks, sapurina visai manāmi un liek, mazākais, pašķirt pāris lappušu atpakaļ, lai pārliecinātos, ka… nuja, ka arī mums taču laikam viss ir šķitis pārlieku pašsaprotami.

Visbeidzot jāteic, ka abi stāsti būtu tikai ieguvuši, ja pirms publicēšanas būtu nokļuvuši profesionāla un labi nežēlīga redaktora rokās, kurš būtu noīsinājis varoņu bieži vien ar tautoloģiju sirgstošos monologus, kā arī piespiedis autoru atteikties no tā acīmredzot iemīļotākās pieturas zīmes – daudzpunktes, kura teju ikkatru grāmatas lappusi saraibina kā skolnieces pirmo mīlestības vēstuli.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s