„Ko tu vari gadu no gada iet uz to Aglonu,” man reiz teica kāds labs paziņa. „Tur taču kursē gan autobuss, gan vilciens. Aizbraukt var tāpat.” „Bet tas nebūs tas pats,” iebildu. Neatceros to, vai izteicu arī pilno atbildes versiju, kas varēja izklausīties pārāk „ezotēriska”: Aglona, uz kuru aiziet, nav tā pati Aglona, uz kuru aizbrauc. Jo pa vidu ir svētceļojums. Pa vidu ir noietais ceļš.
Itin tā notiek arī ar Haroldu Fraju, kurš savā vārdā nosauktā un nesen latviski klajā laistā romāna tekstā dodas „neticamā” svētceļojumā. Angļu vārdu „unlikely” iespējams tulkot vēl arī kā „neparastā, netipiskā”. Kaut gan tekstu ievada citāts no Džona Banjana klasiskās „Svētceļnieka gaitas”, Harolda ceļa kā svētceļojuma jēga izkristalizējas tikai pakāpeniski. Ceļa galā negaida svētvieta, tikai vecs, nenolīdzināts dvēseles parāds. Bet varbūt tieši tāda ir attīrīšanās no grēkiem?
Kādā gluži parastā otrdienā gluži parasts pensijas vecuma vīrs saņem vēstuli no senas paziņas Kvīnijas; atvadu vēstuli, kura pat neprasās atbildama. Viņš tomēr atbild un kājām dodas pie tuvākās pastkastītes, lai atbildi nosūtītu. Neviens, arī viņš pats, tobrīd nespēj paredzēt, ka šie daži soļi aizsāks ceļu, kas pārvedīs viņu pāri visai Anglijai, vairāk nekā tūkstoš kilometru garu ceļu, kas domāts vienlaikus no vēža mirstošajai Kvīnijai Henesijai, viņam pašam un viņa sievai Morīnai, bet, kā romāna gaitā izrādās, ne tikai viņiem vien. (Vairāku paaudžu elks Dž. R. R. Tolkīns labi zināja, ko saka, „Gredzenu pavēlniekā” rakstīdams hrestomātisko prātojumu: „Iet laukā pa durvīm ir bīstami. Tu izej uz lielceļa, un, ja nesavaldi kājas, ej nu sazini, kurp tas tevi var aiznest.”) Harolds līdz šim vienmēr ir centies būt nepamanāms, uzturoties pats savas dzīves marginālijās. Ne visai laimīga bērnība, pelēki darba gadi bez vēlmes nokļūt virsotnēs, ģimene, pensija. Harolds vēl nenojauš, ka ar šo ceļu, ko uzņēmies, nesaprotamas iedomas dzīts, viņš uz brīdi nokļūs prožektoru gaismā. Taču tas nav būtiski. Būtiski ir tas, Harolds pirmo reizi darīs kaut ko pats pēc savas ierosmes –iedams no ceļā pie Kvīnijas Henesijas, lēnām dosies no dzīves nomalēm uz centru sevī.
Katrs, kurš gājis ceļā (ne obligāti svētceļojumā, bet vienkārši garākā ceļā kājām), varēs apliecināt – ceļš vienlaikus ir jautājums un atbilde. Īpaši tāds ceļš, kurā jāatsakās no ierastā komforta, kurā pamazām no tevis noripinās visi civilizācijas labumi, un pakāpeniski tu paliec aci pret aci ar pats savu atkailināto „es”. Ar savām bailēm, ar to, ko negribas atcerēties un kas negaidot sāk peldēt augšup uz apziņas slāņiem, ar īstu un sāpīgu esību. Un tad tādas nianses kā noberztas kājas, lietus samērcētas drēbes un somas svars vairs nav svarīgas. Kad vairs nav simt un vienas lietas, par ko (raižpilni) domāt, ir tikai grants vai asfalts zem kājām un nākamais solis, ceļinieks pamazām sāk mērīt pats savu dzīvi ar olekti, kuru līdz tam turējis labi noslēptu.
Zem Harolda kājām pakāpeniski veras vaļā ne tikai Anglija, bet arī dvēsele. Lielāko daļu mūža pavadījis aiz mājas „tilla aizkariem” (ietilpīgs starp vīrieti un viņa sievu iestājušās atsvešinātības simbols), Harolds sava ceļa laikā, liekas, pirmo reizi dzīvē pamana dabas skaistumu, cilvēku dažādību un pats savas dvēseles bezdibeņus. „Viņš vairs nemērīja attālumu kilometros. Viņš to mērīja atmiņās.” Katoļu baznīcas valodā runājot, Harolds gandarī par savu dzīvi, par dēla, vīra un tēva lomām, kuras nav izdevies nospēlēt nevainojami, par nepateikto un neizdarīto. Atmiņu epizodes uzplaiksnī un apdziest, pamazām domās risinās vaļā gadu gaitā atsalušās attiecības ar Morīnu, tā arī neizveidojusies tuvība ar vienīgo dēlu, tā samežģījusies dzīve un ilgstošā prombūtne… Tekstā ievīti mājieni un nojausmas, bet noslēgumā atklājas daudzu samezglotu pavedienu sāpīgais un šokējošais atrisinājums, taču tagad tam ir gatavs gan Harolds, gan lasītājs.
Ceļā Harolds sastop ļaudis – vīriešus un sievietes, kuri katrs nēsā sev līdzi savu „šausmīgo nastu”, par kuru nezina neviena cits. Sastop meiteni no benzīntanka un kašķīgu laulāto pāri, kurā kā spogulī ierauga pats savas un savas sievas attiecības, sastop sirmu geju un pie baznīcas dejojošu plānprātīgu večuku, ārstus un aktierus. Sastop un apjauš, ka „sastaptie ļaudis un redzētās vietas bija atsevišķi soļi viņa ceļojumā, un katram no tiem viņš atlicināja vietu savā sirdī”. Un tā pamazām svētceļojums kā ceļojums-pēc-svētuma pakāpeniski kļūst par svētā-ceļojumu, Haroldam kā savdabīgam Asīzes Franciska gara radiniekam arvien lielākā vienkāršībā (kurā liekas kļūst arī visnepieciešamākās lietas) pamazām pieņemot un iemīlot pasauli, kādu to ierauga pirmoreiz. Un nekur neizpaliek arī pārējās divas komponentes, cerība un ticība: Haroldam jātic, ka Kvīnija dzīvos, kamēr turpināsies ceļš, un Morīnai jātic, ka Harolds atgriezīsies. Jo arī Morīna arvien pieaugošajā attālumā no vīra iet savu ceļu – atpakaļ pie tās meitenes, sievas un mātes, kas viņa reiz bijusi.
Zināmā līmenī „Harolda Fraja neticamo svētceļojumu” var lasīt arī kā nedaudz farsisku līdzību par pašu svētceļojuma ideju. Jo Harolds dodas ceļā bez sagatavošanās, bez īstas apjausmas par to, ko ceļš no viņa prasīs, pat bez fanātiskas degsmes, ar lielu, bet visai izplūdušu ideju, toties (vēlāk) viņu pavada gan vesels lēvenis tukšas teoretizēšanas, gan bars apdullušu (un ļoti kolorīti atveidotu) sekotāju, kas nedz lāga jauš, kurp iet, nedz vispār grib ko vairāk par ceļa slavu un publicitāti – tāds varētu būt alegorisks raksturojums daudzu ideju un organizāciju attīstības gaitai. Neizslēdzot pašu lielāko svētceļojumu inspirētājorganizāciju daudzu gadsimtu garumā…
Pārfrāzējot citu lielu iztēles ceļu pārzinātāju Ursulu le Gvinu, iespējams teikt, ka literatūra nav faktiska, bet ir patiesa. Vēstot par ceļu zem kājām un ceļu pašam sevī, šis ir patiess stāsts. Un nākamreiz, raugoties ārā pa savas komfortablās automašīnas logu, gribas nevilšus palūkoties, vai gar ceļmalu gadījumā nesoļo vecs vīrs kaklasaitē un mīkstās kurpēs.
durvjupele 