Mēs neesam raganas

large_5869Pirmo norādi uz krievu rakstnieces Ļenas Eltangas romāna Akmens kļavas saturu sniedz jau grāmatas vāka noformējums – sievietes galva, uz kuras kā Dalī gleznā savijušies sirreāli elementi. Gribas noskaidrot, izzināt: kādas iztēles (vai prāta) spēles slēpjas citādi rāmajos vākos.

Asociāciju biezā straume

Savdabīga ir romāna darbības vide – izdomāts Velsas ciematiņš Fišgārda (nosaukums atsauc atmiņā mītiskās senskandināvu citpasaules), tā centrā – pansija Akmens kļavas – mītiska telpa telpā, kas savā veidā ietekmē (nolād?) visus, kas tajā uzturas. Romānam ir īpatna, irdena struktūra, ko veido vairāki neuzticami stāstītāji savos (pseido)dokumentālajos vēstījumos – pansijas īpašnieces, krievietes un velsieša raganīgās meitas Sašas Sonlijas, dienasgrāmatas fragmenti, viņas pamātes Hedas vēstules jaunākajai meitai – Sašas audžumāsai Ednai Aleksandrīnai –, izvilkumi no XVII gadsimta slāvu ārstniecības augu grāmatas, interneta diskusiju fragmenti, velsieša Luellina Elderberija dienasgrāmatas epizodes, vēl citu tēlu vēstules, pieraksti un domu virknējumi. Teksta plūdumā, detaļu, uzdzirkstījumu, asociāciju biezajā straumē un romāna montāžas struktūrā samanāms kaut kas no Džoisa un citiem apziņas plūsmas tehnikas lielmeistariem.

Saša (Aliksa, Aleksandra) dzīvo “dūmakaini miegainā ķeltu teiksmu pasaulē, kur visi mirst septiņas reizes dienā, lai augšāmceltos nākamajā sāgā, it kā nekas nebūtu noticis”, un atsakās sarunāties ar ciema iedzīvotājiem, kuri pret viņu izturas kā jau daždien pret raganu – aizdedzina pansijas vārtus, noindē suņus… Ciematā mutuļo arī citas baumas – pirms kāda laika ir noslēpumaini pazudusi (aizbraukusi? Noslepkavota?) Edna, bet pansijas dārzā parādījusies kapa kopiņa. Noslēpumu, sarunādamies ar vietējiem, joka pēc uzņemas atminēt ciemā nejauši iebraukušais Luellins, kuram savukārt “galva pilna antīkajiem mēsliem, kas ik pa brīdim iznirst kā pazemes ūdeņi vai drīzāk gan kā sēravoti”. Vīrietim izpētot Sašas istabu, atrodas vēstule, kas šķiet liecinām vēl par kādu citu slepkavību… Taču varbūt patiesību par notikušo nezina neviens – arī pati Saša?… Vai šķietami autentiskie teksti atklāj patiesību vai tikai rada kārtējo stāstu paša stāsta varonim? Un kāds nolūks ir to uzburtajai teksta telpai, kurā krustojas neskaitāmu puspatiesību līnijas?

Kucēns pārrada pasauli

Pansija Akmens kļavas ir vienlaikus mikrokosmoss un mītiskā “aizliegtā telpa”, kurā var ieiet tikai caur transformāciju. To no apkārtējā ciema nodala ne tikai acīmredzamie šķēršļi (žogs, vārti), bet arī uztveres barjeras – ciematnieki gluži vienkārši nespēj saprast Sašas domāšanu. Tā kā fiziski pansijas teritorijā nav nekādu kļavu – ne akmens, ne parastu –, kļūst noprotams, ka nosaukums ir simbolisks – kļavas ir pašas māsas, viņu sievišķīgā būtība (kļavas koks ir lokans materiāls, no kura tradicionāli izgatavo mūzikas instrumentus) ir apaudzēta ar skarbuma (Sašas gadījumā – arī mēmuma) akmens čaulu, ko radījis visu mūžu ilgušais māsu naids un sacensība it visā – sākot no cīņas par vecāku uzmanību un beidzot ar kopīgajiem vīriešiem. Tikai noslēgumā aizliegtajā telpā ienāk svešinieks – Luellins, kurš spēj piespiest akmeni atvērties un Sašu sākt runāt: mītiskās telpas ietvaros ir notikusi gan kustība pa horizontāli (pārvietojoties fiziski), gan pa vertikāli (izraujoties no pašu prāta uzspiestajām konstrukcijām). Būtisku lomu romāna mītiskā līmeņa atšifrējumā spēlē arī tā gredzenveida kompozīcija – aizsācies ar Sašas suņu Hugina un Munina (senskandināvu mitoloģijā dieva Odina kraukļu vārdi, kas nozīmē “doma” un “atmiņa”) nonāvēšanu, teksts noslēdzas ar kucēnu dzimšanu – pasaule ir pārradīta, kārtība atjaunota, radusies cerība.

Trijkāršā anagramma

Teksts nevirzās lineāri, tas ir izmētāts fragmentos starp atmiņām un iztēli, starp sameloto ar nolūku un nevilšus pārprasto. Stāstījums brīvi slīd turp un atpakaļ pa trim desmitgadēm, blīvi pievīts ar atsaucēm uz literatūras klasiku un mitoloģiju – grieķu un romiešu mītiem, ķeltu teikām un balādēm, Bībeli, viduslaiku traktātiem, velsiešu dzeju utt. Paskaidrojumi romāna beigās gan atšifrē lielu daļu atsauču avotu, bet to lietojuma principi jāatkodē pašam lasītājam. Alūziju un atsauču tīkls nav tikai lasītāja erudīcijas pārbaude – senie teksti, ieplūstot pamata stāstījumā, veido nekonkrēto starp mītu un īstenību, leģendu un faktu plūstošo teksta telpu, kurā uzturas tēli. Autore lasītāju ved pa vārdu labirintiem, atkal no jauna novezdama strupceļā. Lasītājs sākumā cenšas būt objektīvais detektīvs, kurš noskaidros, vai Saša patiešām nogalinājusi savu jaunāko māsu, bet iekļūst vārdu izliktajās lamatās gluži tāpat kā grāmatas varoņi. Un no alūziju mudžekļa un vārdu pinuma tikai lēnām un negribīgi iznirst centrālais motīvs – cilvēciskās alkas tikt saprastiem un saprast.

Pilnu recenzijas tekstu lasiet:

http://www.diena.lv/kd/recenzijas/gramatas-akmens-klavas-recenzija-mes-neesam-raganas-14079587

Advertisements

One thought on “Mēs neesam raganas

  1. Atpakaļ ziņojums: baltais runcis Latvijas blogāres apskats #27 (01.12.-07.12.). | baltais runcis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s