Brīvība, vienlīdzība, patība

Latviski klajā laistās amerikāņu rakstnieces Ainas Rendas hrestomātiskā darba Himna (oriģ. 1938) tulkojums ir jaunums, kas jau pāris nedēļu gozējies kultūras mediju uzmanības lokā. Patiesībā daudziem priekšstats par šo darbu jau būs radies vēl pirms izlasīšanas, un šķiet, ka tāds arī bijis izdevēju mērķis, jo pirms paša teksta plānajā grāmatiņā ir ievietoti tās tulkotāja Ilmāra Šlāpina ievadvārdi, kas piedāvā asredzīgu teksta analīzi un ieskicē tā interpretācijas laukus. Iespējams, šī iemesla dēļ daudzos aspektos Himna pārsteigumus nesagādā. Ievadvārdos Šlāpins precīzi akcentē to, ko uzmanīgs lasītājs saprot jau pēc pāris lappusēm – ka Himna, tāpat kā daudzas izcilās 20. gadsimta antiutopijas, nav tverama burtiski, patiesībā vēl mazāk – ka tā ir tikpat simboliska kā jebkuras valsts himnas teksta sakrālās, vispārēji uztveramās frāzes, kur kaut kas viens metonīmiski apzīmē kaut ko lielāku un kuras tiek atkārtotas brīžos, kad ir svarīgi stiprināt nacionālo pašapziņu. Arī Rendas Himna ir tāda – atkārtojama (pārlasāma) brīžos, kad stiprināma savas patības apziņa.

20. gadsimta vidusposms pasaules literatūrā ir bijis lielo antiutopiju laikmets. Himna ir tapusi neilgi pirms latviešu lasītājam labi pazīstamajiem Džordža Orvela romāniem Dzīvnieku ferma un 1984 (un mazāk pazīstamā Jevgeņija Zamjatina darba Mēs, ar kuru Rendas romānam ir zināma līdzība, lai gan literatūrteorētiķi tā arī nav noskaidrojuši, vai šī līdzība ir apzināta ietekmēšanās) un neilgi pēc Oldesa Hakslija Brīnišķīgās jaunās pasaules (bet pirms Salas). Tīri nevilšus no mūsdienu skatupunkta gribas palūkoties pagātnē un izprast, kāda tā bija, šī pasaule trīsdesmitajos gados – šķietamā drošībā iegrimusi pasaule, kas nebija vēl redzējusi ne Būhenvaldi, ne Hirosimu – un tomēr tā ir likusi rakstniecei savā darbā ietvert tik nopietnu brīdinājumu.

Pasaule, kurā dzīvo Himnas galvenais varonis, ir mākslīgi regresējusi nākotnes pasaule, kurā sabiedrība ir organizēta maksimālai lietderībai un vienādībai, kurā sveču izgatavošana „no vaska un diega” ir jaunākais zinātniskais atklājums un asins nolaišana pacientiem – medicīnas virsotnes, un kurā cilvēki uz sevi un citiem atsaucas tikai daudzskaitlī. Mākslīgi kultivētā kolektīvisma vidi zīmīgi ataino valodas specifika, kurā netiek lietoti ne tikai vietniekvārdi „es”, „tu”, „viņš”, „viņa”, bet arī vārdi, kas apzīmē, teiksim, jēdzienus „mīlēt”, „spogulis”, „grāmata” u.c.; valoda ir vienmuļa, aprauta, lietišķi konstatējoša, taču vienlaikus savdabīgi, saspringti poētiska.

Jaunieti, kuram dots zīmīgais vārds Vienlīdzība-2521, jau kopš bērnības nomoka alkas pēc zināšanām, un, kad darbu procesā nejauši tiek atklāts kas neparasts – „caurums zemē”, viņš nevis ziņo attiecīgajām iestādēm, bet uzskata to par savu iespēju apmierināt zināšanu alkas, pazemē (pamestā, šķiet, „agrāko laiku” metro stacijā) veicot fizikas eksperimentus, lai atklātu to, ko pasaule tik veiksmīgi centusies aizmirst. Starp citu, ap šo vietu tekstā uz īsu brīdi daudzskaitļa lietojums lasītāju piemuļķo, liekot domāt, ka jaunā dumpinieka slepenajām gaitām ir līdzbiedrs, taču patiesībā Vienlīdzība dumpojas viens, un tajā slēpjas visa jēga – protests pirmkārt norit viņa prātā (un tikai daudz vēlāk arī rīcībā un visbeidzot – valodā). Protests pamazām ietver arī emocijas – ieraugot valdzinošu „sieviešu kārtas viņus”, uzplaukst jūtas, kuras jaunietis nedrīkst izrādīt (un tomēr atrod veidus, kā to izdarīt). Paralēli Vienlīdzība turpina nokāpt pazemē – mītiskajā pirmesībā, mātes klēpī, labirintā, – līdz no jauna atklāj „nezināmo spēku”, elektrību (pārnestā nozīmē: zināšanu gaismu), un vienlaikus konstatē sevi kā personību, kurai ir spēks pretoties vienāduma režīmam. Ar savu atklājumu Vienlīdzība sapņo „apbalvot” savas pasaules zinātniekus, taču viņa sapņi tiek brutāli sagrauti. Izrāvies brīvībā, kopā ar izvēlēto sievieti vīrietis dodas Mežā – no mītiskā skatupunkta haotiskajā, neorganizētajā esības formā – līdz uzdrīkstas sapņot līdz šim pat viņam pašam neskaidro sapni – sapni par pašam savu „es”, par beidzot atklāto vienskaitli, kas nozīmē tik daudz. Visbeidzot varoņi dod viens otram pašu izvēlētus vārdus, šādi nostiprinot jaunas pasaules dzimšanu un cerību. (Interesanti, ka sākotnējie varoņu vārdi – Vienlīdzība un Brīvība – atspoguļo divas trešdaļas no Franču revolūcijas trijādības „brīvība, brālība vienlīdzība”, izlaižot „brālību”, kura tikusi uzcelta uz pjedestāla un kā tāda – pārdozēta. Romānā gan ir varonis ar vārdu Brālība, bet šis ir jaunietis ar jūtamiem attīstības traucējumiem, kuri acīmredzot atspoguļo visas iekārtas nepilnvērtību.)

Grāmatas noslēdzošās lappuses patiesi izvēršas himnā – odā patībai, individualitātei, esībai uz saviem nosacījumiem, brīvībai no ārējiem noteikumiem, no uzspiestas ziedošanās vairākuma labā. Varonis, kurš sev izvēlējies simbolisko ugunsnesēja vārdu Prometejs, šajās rindās paredz savu nākotni un revolūciju, ko izraisīs. Paradoksālā kārtā šis individuālisma manifests vienlaikus var tikt tulkots kā patiesas cilvēkmīlestības augstā dziesma, kas postulē, ka cilvēks jāmīl ne par to, ka to būtu kaut kā nopelnījis, bet vienkārši tādēļ, ka piedzimis, bet sava patība ir svētums, kas jāsargā.

Mūsdienu lasītājam Himna var sagādāt nelielas galvassāpes gan formas, gan satura dēļ. Formas ziņā – sižetiskajā risinājumā, notikumu straujajā secībā (kura bieži vien izspīlē ticamības robežas līdz plīšanai) vislabāk redzams Himnas simboliskums, bet pie reālistiskām un detaļās izstrādātām antiutopijām pieradušam lasītājam teksts var likties pārāk skičveidīgs, notikumi – pārāk deklaratīvi, simboliskums – pārāk uzstājīgs un ekspresīvs. Ja tā, tad vietā atcerēties, ka Himna nav tik daudz romāna nosaukums, cik žanra apzīmējums, un šādi – kā manifests – arī jāuztver. Savukārt no saturiskā viedokļa, manuprāt, neviens latviešu lasītājs, kuram ir vairāk par 35 gadiem, Himnu nevarēs izlasīt bez viegliem drebuļiem. Jo Rendas tēlotā pasaule nav mums nepazīstama. Pārāk labi mēs to atceramies, šo pasauli, kur „guļamtelpas sienas bija baltas un tajā nebija nekā, izņemot simt gultu”, kur domas, kas atšķirīgas no vienīgā pareizā viedokļa, bija apgrēcība, kur kolektīvisms bija pieņēmis tik groteskas formas, ka tās nereti un neapzinoties kropļo mūsu apziņu vēl šobrīd. Un tādēļ Himnas tulkojums latviešu valodā tieši šobrīd iegūst jaunas nozīmju nianses.

Himnu novērtēs jebkura vecuma lasītājs, kurš jelkad dzīvē aizdomājies par jautājumu: kas ir tas, ko es īsti vēlos? Un: vai to, ko es vēlos, es vēlos pats sevis vai apkārtējo dēļ? Ja iekšējā diskusija par līdzsvaru starp kopējo un individuālo, starp ziedošanos un pašrealizāciju nav sveša, Himna būs kā literārs dārgums, kura izlasīšana ir līdzīga elektrības izgudrošanai.

Publicēts http://www.punctummagazine.lv 08.01.2015.