Tauriņspārnu efekts jeb Kā apturēt lodi

kkkkVienmēr ir patīkami redzēt, ka rakstnieks, kuram jau esošie un vairāk vai mazāk pēc viena modeļa veidotie darbi sagādājuši ne vien lasītāju miljonus, bet arī miljonus bankas kontā, tomēr spēj saņemties, atkāpties no ražu nesošās formulas un meklēt jaunus ceļus. Tieši tā, šķiet, noticis ar “pasaules šausmu karali” Stīvenu Kingu, kurš 2011. gadā nāca klajā ar darbu, kādu no viņa negaidīja, domājams, pat uzticamākie fani – vēsturisku un psiholoģisku romānu par ceļošanu laikā. Tagad šis romāns ar nosaukumu “22.11.1963” (oriģinālā atbilstoši angļu valodas ciparu pieraksta specifikai nosaukums lasāms citādi – “11/22/1963”) nācis klajā arī latviešu valodā.

Ceļošana laikā ir tas fantastiskais elements, kas ir valdzinājis daudzus rakstniekus jau kopš H. Dž. Velsa laikiem. Laika mašīnas, ejas un portāli uz sen aizgājušiem gadsimtiem, nami, kas saglabā sevī iekonservētu pagājību (kā Džeka Fineja klasiskajā darbā “Starp diviem laikmetiem”) un kosmosa kuģi, kas ceļo pagātnē ar laika paātrinājuma palīdzību… Savu artavu laika ceļošanai pielikuši pat latviešu rakstnieki Andris Puriņš (romānā “Bezrūpīgie ceļotāji”) un Laimdota Sēle (romānā “Spoguļa pārbaude”). Taču vienmēr pat vistalantīgāk uzrakstītajos darbos, šķiet, saglabājas notrūkuši un neapgriezti loģikas “diegi”, kas urķīgākam lasītājam liek uzdot dažādus precizējošus, bet visbiežāk paša romāna kontekstā neatbildamus jautājumus (par piemēru var ņemt kaut vai Harija Harisona asprātīgo garstāstu “Fantastiskā sāga” (oriģinālā Technicolor Time Machine), kurā filmēšanas grupa, aizceļojusi uz pagātni iemūžināt Amerikas atklāšanu, patiesībā paši rada šo notikumu, kuru pēc vairākām tūkstošgadēm arī uzskatīs par īsto Amerikas atklāšanu…)

Stīvens Kings romānā “22.11.1963.” rīkojas citādi. Viņš pat nemēģina tehniski izskaidrot, kādā veidā 2011. gadā parastas Amerikas mazpilsētas alus krodziņā ir atvērusies “eja” uz vienmēr vienu un to pašu dienu – 1958. gada 9. septembri. Tā vienkārši ir – un viss. Taču iespējas, ko piedāvā trīsdesmitgadīgā angļu valodas skolotāja Džeika sākumā piesardzīgās, vēlāk arvien sajūsminātākās ekskursijas pagātnē, ir teju bezgalīgas. Pagātne, kurā autovadītāja apliecības tiek rakstītas ar roku, kurā vārds “terorists” šķiet apzīmējam palaidnīgu pusaudzi, kurā nav mūsdienu vienlīdzības, politkorektuma un drudžainā dzīves ritma, vēl valda vecas fotogrāfijas zeltainums, miers un naivitāte – nepārvarams vilinājums ir šajā pagātnē ieiet un palikt. Taču Džeiks (atbilstoši žanra nosacījumiem) mēģinās pagātni mainīt. Vispirms vien detaļās – novēršot negadījumu medībās, kam jāsakropļo meitene. Tad, iejaucoties sava vecīgā skolēna Harija dzīvē un pūloties padarīt par nebijušu viņa bērnībā piedzīvoto traģēdiju, kas Harijam uz mūžu piekarina etiķeti “cilvēks ar īpašām vajadzībām”. Un tad – vēl soli tālāk…

Kings godam notur “spriedzes karaļa” titulu – romāna teksts ne brīdi neatslābst, nekļūst par vienmuļu faktu uzskaitījumu vai naivu “brīnīšanos” par laika straujo ritējumu. Taču šī ir cita veida spriedze nekā “Mirdzumā” vai “Mizerijā” – to rada nevis tuvās nāves draudi, bet gan lasītāja neziņa par to, cik tālu varonis drīkstēs iet, iekams tiks apturēts. Lai cik saistoši arī nebūtu sekot Džeika (jeb, saucot viņu pieņemtās pagātnes identitātes vārdā – Džordža) gaitām piecdesmito gadu beigu pasaulē, strādājot skolā, uzsākot romantiskas attiecības (vienmēr problemātiska lieta, ja esi ceļotājs laikā!) utt., romāna visai dzīvespriecīgās darbības fonā visu laiku vīd tā nosaukumā minētais datums, kurā Džeikam/Džordžam ir jāveic visbūtiskākā iejaukšanās laika ritējumā. Jā, jūs atcerējāties pareizi. 1963. gada 22. novembris. Dalasa. Kenedijs. Lodes. Lī Hārvijs Osvalds. Un jautājums: ja mēs varētu, ja patiesi būtu šāda iespēja – izmainīt pagātnes traģēdiju – ko un kā mēs faktiski mainītu? Vai cilvēka un laika attiecības vienmēr ir vienpusējas? Kings interesanti lieto jēdzienu “harmonēšana”, lai apzīmētu faktu, ka pagātne vienmēr “cenšas” nolikt visu savās vietās, “saskaņot” esošo un bijušo – it kā nejauši sabalsojas vārdi, saskan datumi, attāli līdzīgi fakti parādās savstarpēji nesaistītās norisēs, it kā cita citai pāri klātos arvien blīvumā un skaļumā pieaugoša daudzbalsība. Tā ir parādība, ko Džeiks ar bailēm mana, bet nespēj ietekmēt.

Brīdināt Dvīņu torņu darbiniekus. Piezvanīt Ulmanim pirms liktenīgā 17. jūnija. Novērst lodi, kas lido ievērojama virsnieka, kultūras darbinieka, rakstnieka virzienā. Kārdinošas opcijas. Taču, tās apdomājot, intuīcija liek tāli nojaust, ka ar to viss vēl nebeigtos. Kinga romāns noslēguma daļā pieņem cita fantastikas subžanra – alternatīvās vēstures – specifiku, rādot, kādas sekas tagadnē var nest pagātnes – pat tikai viena fakta – izmainīšana. Arī Džeiks drīz vien uzzina, ka par katrām pārmaiņām pagātnē nākas maksāt – un maksāt dārgi. Slavenais “tauriņa spārna efekts”, jā. Un – apturot lodes, kas lido vienā virzienā, tās var vienkārši mainīt trajektoriju…

Kings, protams, nav varējis atturēties, nepieblīvējis tekstu teju ar visu, ko viņš atklājis par 1958. gada pasauli – līdz ar to romāns ir gan vēsturiski košs un detaļu pārbagāts, bet tā temps ir jūtami lēnāks par to, ko varbūt vēlētos pie “šauj, skrien, kaujies” tipa tekstiem pieradis lasītājs. Taču, no otras puses, iespējams, ka šis temps imitē tieši pagātnes palēnināto dzīves ritmu, ko Kings uzsver ne reizi vien – un tātad romāns pārnes mūs vēsturē ne tikai sižetiski bet arī tīri tekstuāli.

Romāna noslēgums nāk ar savdabīgu atrisinājumu, ko atklāt neļauj cieņa pret vēl nelasījušajiem. Taču vienu jautājumu Kings atstāj tikai nojaušamu: ko mēs – ne jau pagātnē, kas kalpojusi vien par sižeta dinamikas līdzekli, bet tieši šobrīd – darām ar laiku, kas mums atvēlēts? Un ko šajā tagadnē vēlētos izmainīt cilvēks, kurš tajā ienāktu no, teiksim, 2058. gada?

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s