Ziemeļfrancijas katedrāļu tūre. 1. diena

Ja Ziemassvētkos zem eglītes glītā iesaiņojumā gozējas uzaicinājums vasarā doties ceļojumā, šis ielūgums, protams, ir jāpieņem. Kas par to, ka franku zemē esam bijuši jau ne reizi vien – pirmkārt, Parīze vēl nav visa Francija, un, otrkārt, prasās realizējama kāda sen lolota iecere – apskatīt tās Ziemeļfrancijas pilsētas, kurās ir skaistas gotiskās katedrāles. Tā nu dzimst plāns četrām šīgada Jāņu brīvdienām, un atkal jau tiek tiešā un pārnestā nozīmē autas kājas, lai jau agri 20. jūnija rītā kāptu lidmašīnā, kura mūs nieka divarpus stundās aizvizinās uz Gaismas pilsētu.

Aizvizināti tiekam viegli un līgani. Tālāk paredzēts iespējami taisnākā ceļā doties uz pirmo galamērķi – Reimsu, Šampaņas reģiona galvaspilsētu, kuras katedrālē kopš 12. gadsimta kronēti visi Francijas karaļi un uz kuru savulaik karu un juku laikā devās arī Žanna d’Arka, lai kronētu Šarlu VII. Plāns jau labs, bet ar tā realizāciju sākas sarežģījumi. Omulīgi dzeltenais biļešu automāts, kuru lūdzam izsniegt mums biļetes uz Reimsu, paziņo, ka no lidostas ir pieejams arī tiešais reiss uz mūsu ilgoto pilsētu, t.i., nemetot līkumu caur Parīzi. Kad, šādas iespējas ielīksmoti, mēģinām nopirkt biļetes, simpātiskais aparātiņš sāk nodarboties ar sabotāžu, neatlaidīgi pieprasīdams, lai norādām savas dzelzceļa atlaižu kartes veidu. Opcija “nav mums nekādas atlaižu kartes, esam tūristi” netiek piedāvāta. Kad esam izklikšķinājuši jau trīs biļešu automātus un tālāk par mistisko atlaižu kartes pieprasījumu netiekam, saprotam, ka no tehnikas sniegtajām iespējām jāpārorientējas uz cilvēku palīdzību, resp., jāstāv rindā uz parasto kasi. Tur savukārt rinda ir visai gara un kustas kaut kādā nesaprotamā veidā: apkārt skraida būdīgs franču organizators, kurš daļu stāvētāju novirza uz kasu lodziņiem, citiem vēl sēdēt turpat un gaidīt… Saprotam, ka tiešo Reimsas vilcienu esam neatgriezeniski nokavējuši un jāķeras pie plāna B, pareizāk, plāna A – jādodas, kā jau bija sākumā izlemts, uz Parīzi un Reimsas vilcienā jākāpj tur.

Parīzes Ziemeļu stacijā nokļūstam bez sarežģījumiem un pēc nelielas pastaigas atrodam arī pāris kvartālu tālāk esošo Austrumu staciju. Biļešu automāts uzvedas tikpat nesaprotami kā lidostā, tāpēc dodamies stāvēt rindā uz “cilvēkkasēm”. Trakums ir tāds, ka no sešiem kasu lodziņiem strādā tikai divi, un pie tiem pašiem, liekas, tiek risinātas kādas zemeslodes pastāvēšanai ubersvarīgas megaproblēmas, jo apmeklētāji pie tiem stāv minūtes divdesmit… divdesmit piecas… trīsdesmit… Ar kādas kundzītes problēmām laiski nodarbojas ne tikai viņējā, bet arī blakusesošā lodziņa operators. Bet rinda pa to laiku sarodas, vaiiidieniņ, cik gara… Beidzot tomēr atbrīvojas lodziņš pilnīgi citā kases daļā, un laimīgi ķeram šo iespēju beidzot – beidzot! – iegūt savā īpašumā kārotās “zelta vērtās” biļetes uz Reimsu. Tālredzīgi uzreiz nopērkam arī atpakaļceļa biļetes: ej nu sazini, vai tiem automātiem atkal nebūs prātā kādas blēņas… (Vēlāk uzzinām, ka šī Francijas dzelzceļa biļešu automātu liga ir tieši saistīta ar to, ka mūsu izvēlētais Reimsas vilciens ir superātrvilciens, kurā visas vietas ir personalizētas – tāpēc automāti tik cītīgi centās ar mums iepazīties tuvāk…) Līdz vilcienam vēl ir aptuveni stunda laika, tāpēc izmantojam šo iespēju un kādā brasserie turpat stacijā iedzeram pa glāzei franču alus, kas ir pārsteidzoši labs. Un tad jau arī laiks doties uz vilcienu.

IMGP7069

Pēc stundas brauciena esam Reimsā un izbaudām franču mazpilsētas šarmu – klusas ielas, pa kurām tikpat klusi pārvietojas eleganti “pludlīnijas” tramvaji, gaiša zemstāvu apbūve, daudz zaļumu. Iekārtojušies viesnīcā (kurā uz gultas pat nolikta apsveikuma kartiņa “Mr un M-me Simsoms” (sic!) ar vēlējumu patīkami pavadīt laiku pilsētā), dodamies uz pirmo apskates objektu – Reimsas katedrāli. Izmetuši loku gar celtnes apsīdu, ap kuru iekārtots neliels rožu dārzs, izejam katedrāles laukumā. Mm-jā! Tas ir ko vērts. Augstie torņi un akmens tēlu pārpilnie portāli, burtiski, apžilbina. Tiesa, neliela fasādes vidusdaļa ir noklāta ar remontstalažām, bet tas īpaši netraucē. Gribot negribot ataust atmiņā Kena Foleta romāns “Zemes pīlāri”, kurā sīki aprakstīta viduslaiku katedrāļu celtniecība, – parastam mūsdienu cilvēkam visbiežāk nudien nav saprotams, kā tālaika celtnieki ar viņu rīcībā esošajām tehnoloģijām spējuši radīt šādus arhitektūras brīnumus. Kolonnu kapiteļiem un portāla figūriņu jūrai nav cita apzīmējuma kā vien akmens mežģīnes – filigrānas, šķietami trauslas un izsmalcinātas, kolonnu un gotisko velvju ģeometriski precīzie silueti rada optiskas ilūzijas, bet augsto vitrāžu dzidrās, piesātinātās krāsas visu izgaismo ar mazliet noslēpumainu “viduslaiku zilo”, sarkano un citiem toņiem. (Izrādās, ka mirdzoši zilo altāra vitrāžu autors ir Marks Šagāls!) Arhitektūras terminos neesmu īpaši dresēta, tāpēc centīšos savās piezīmēs nepārspīlēt ar tādiem apzīmējumiem kā “ambulatorijs”, “arkbutāns” un “kontrforss”, bet kopsavilkumā varu teikt – ja šīs katedrāles joprojām pat mūs, 20./21. gadsimta cilvēkus, atstāj bez valodas, tad kādu iespaidu gan tās savulaik būs atstājušas uz sava laika – 12./13. gadsimta – ļaudīm, kuri savā dzīvē bija redzējuši krietni mazāk? Nemaz nebrīnos, kad izrādās – katedrālē, pētot velvju, kapelu, vitrāžu un rotājumu pārbagātību, gluži nemanot aizritējusi apaļa stunda.

IMG_0737

Turpat pie katedrāles iekārtojies omulīgs veikaliņš “Terroir de Roi”, kurā piedāvā to, ko, kā vēlāk konstatēsim, tirgo visā Reimsā – protams, franču šampanieti: kā gan citādi, ja reiz esam Šampaņas reģiona sirdī! Izpriecājušies par tirgotāju atjautību, piedāvājot gan dažādu tilpumu pudeles, gan glāžu komplektus, uzkodas (maziņas pastētes burciņas, riekstu paciņas un šokolādītes) un asprātīgus šampanieša pudeļu iesaiņojumus dāvināšanai, konstatējam, ka arī mums līdztekus kultūras iespaidu bagātībai sevi sāk pieteikt gluži cilvēcisks barības trūkums – galu galā brokastojuši esam lidmašīnā īsi pēc pulksten septiņiem, bet nu jau katedrāles zvani dimdina pirmo pēcpusdienas stundu. Klaiņojam pa pilsētas ieliņām, meklēdami, kur atrodas labākie krodziņi un restorāni, līdz uzduramies gājēju ielai, kur tādu patiesi netrūkst. Izvēlamies vienu ar skatu uz ielas karuseli un baznīcu un, lai lieki netērētu dārgo laiku, pasūtām “plat du jour”, tas ir, dienas ēdienu. Kā uzkodu mums atnes pastētes šķēli ar maziem pipargurķīšiem, bet pamatēdienā – šķiet, medū izsautētu vistas kāju ar gnocchi un ar tomātu biezeni pildītu cukini. Klāt, protams, tiek saskandināta pirmā franču vīna glāze par “belle France”. Vīns ir spirdzinošs un labs, bet vistas man, taisnību sakot, ir ne ta par daudz, ne ta tā ir par treknu (savā starpā šo krodziņu iekristām par iestādījumu “Pie Taukainās Vistas”).

IMGP7086

Tak lai vai kā, paēduši esam un varam doties otrā “objekta” meklējumos, kurš no vecpilsētas ir patālāk – tā ir Sv. Remī bazilika, kas atrodas pilsētas otrā galā, kā apgalvo ceļvedis – “jaunbūvju” rajonā. Pa ceļam vēl ieejam turpat Sv. Žaka (Jēkaba) baznīcā, kur šobrīd notiek pēcpusdienas Sv. Mise. Uz baziliku savukārt ved pilsētas centrālā iela, tā ka jāmaldās, par laimi, nekur nav, tomēr gājiens aizņem labu laiciņu. Ceļā vērojam ēkas (to vecums pamazām tiešām sarūk, arvien lielāku platību sāk aizņemt apzaļumotās teritorijas, nelieli parciņi un dārzi), neskaitāmo veikaliņu skatlogus (tajos tirgo visa veida maizi, kūciņas, cepumus, saldumus un, protams, vīnus) un garāmgājējus (galvenokārt pastaigājas nesteidzīgi vietējie ar bērniem un suņiem, tikpat kā neviena tūrista).

Sv. Remī bazilika uzcelta vietā, kur 5. gadsimtā pieminētais svētais kristījis pirmo apvienotās franku valsts valdnieku Hlodvigu; šis notikums iemūžināts arī skulptūrā pie bazilikas. Pašā ēkā uzduramies uz tikko notikušas laulību ceremonijas “asti” – nemitīgi klikšķinoša fotogrāfa pavadībā pa centrālo eju dodas kupla jo kupla balta līgava un viņas jaunsalaulātais draugs, bet viesi visai trokšņaini sagaida tos pie ieejas durvīm. Tak tas netraucē mums klīst pa lielo, ēnaino un visai stratēģiski izgaismoto jaukta stila (gotika plus romānika) celtni un apbrīnā izpētīt visus tās stūrus. Pa baziliku klaiņojam krietnas trīsceturtdaļstundas un prom dodamies vien tad, kad tur sākas rosība, gatavojoties nākamajai ceremonijai – kristībām. Aktīva draudzes dzīve, ko lai saka!

IMGP7115

Pēc bazilikas apskates vēlreiz izejam cauri turpat līksmojošam kāzu viesu pūlim un dodamies nākamā objekta meklējumos. Reimsa ir slavena ar to, ka tur daudzviet tiek piedāvātas ekskursijas pa vīndarītavām un šampanieša darīšanas “alām”, un vienu tādu esam nolūkojuši arī mēs. Diemžēl pie nelielā namiņa ar sarkanu rožu apvītu iekšpagalma sienu mēs nonākam mazliet par vēlu – izrādās, ka pēdējā vīna interesentu ekskursija devusies ceļā jau pirms 40 minūtēm. Nu, neko darīt – aplūkojam darītavu no ārpuses, ieejam arī veikaliņā, kas ir varen smalks – ar dzintarkrāsas paklāju un mīkstajiem krēsliem dārgajiem viesiem, bet pie sienām plauktos izvietotas pasaulē dārgāko šampanieša šķirņu pudeles… Veuve Clicquot, Pommery, Canard-Duchêne un citi… Cenas, protams, galvu reibinošas, bet ko gan citu var gribēt, ja tas ir īsts, Šampaņā ražots šampanietis?!

Pusdienās ēstā “taukainā vista” joprojām šķir mūs no bada sajūtas, bet celšanās piecos no rīta sāk „spiest uz miega artēriju”, tāpēc vakariņas nolemjam izlaist. Turpat vietējā supermarche (ja tas nozīmē “lielveikals”, tad jāpiezīmē, ka tas ir vidēji prāva Latvijas lauku “Elvi” izmērā) nopērkam svaigus augļus un – jā! atļaujamies arī šampanieti, kā nu bez tā. Protams, ne jau Veuve Cliquot un ne jau Pommery, bet gluži labu vietējo brutu. Bruņojušies ar šo “vieglo artilēriju” un kaļot plānus turpmākajām dienām, tiek pavadīts mierīgs vakars viesnīcā.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s