Ziemeļfrancijas katedrāļu tūre. 2. diena

Svētdienas rīts ataust mānīgi mainīgs – saule mijas ar mākoņiem, un uzvēdī arī lietus jausmas. Bet neļaujamies iebiedēties, jo šodienai mums ir Plāns. Proti: doties uz netālu no Reimsas esošo Lānas pilsētu, kurā arī ir ievērojama gotiskā katedrāle. Tiesa, ceļvedis apgalvo, ka nekā vairāk tur arī neesot. Turklāt, tā kā ir svētdiena, ceļvedis vēl arī piedraud, ka veikali un restorāniņi varētu būt slēgti, tātad nākšoties iztikt bez pusdienām…

Šampaņas-Ardēnas reģionālais vilciens mūs aizved līdz Lānai aptuveni četrdesmit minūtēs. Taču, izkāpjot no vilciena, mēs vēl neesam savu intereses objektu rādiusā, jo Lāna sastāv no „lejaspilsētas” jeb jaunajiem kvartāliem un „augšpilsētas” jeb vecpilsētas, uz kuru – to atkal apgalvo ceļvedis – kursējot gaisa tramvajiņš, jo tā atrodas visai stāvā kalnā. Tramvajiņa piestātni nekur neredzam, bet kāpnes, kas ved kalnā, gan. Saņemam dūšu, atceramies savus nesenos Neapoles piedzīvojumus – kas mēs, kādi vārguļi? – un kāpjam tik. Kāpiens ir visai stāvs un ved gar kalnā izbūvētām mājiņām, dārziem un dzīvžogiem. Nekādi nespēju iedomāties, kā šajā kalnā kāpj mājsaimnieces ar smagiem produktu maisiem vai pastnieks… Tomēr beidzot augšā esam. Vēl kāds brīdis paiet, meklējot ieeju pilsētā, līdz beidzot nonākam uz ielas, kas mūs ieved galvenajā vecpilsētas artērijā – skaistā gājēju ielā, kuru rotā senlaicīgas tirgotāju izkārtnes, raibi karodziņi un mazi, omulīgi veikaliņi.

IMG_0791

Apbūve, mums par priecīgu pārsteigumu, ir izteikti senatnīga, bet ielas galā – jā, tur jau tā ir! Lānas katedrāle. Izejot katedrāles laukumā, vēl vienu priecīgu pārsteigumu sagādā visur atvērtie krodziņi un restorāni, kas darbojas pilnā sparā un par kaut kādiem latviešu ceļveža norādījumiem nemaz nesatraucas. Turklāt vairākos skan arī dzīvā mūzika, un vienā pašlaik top dziedāti franču šansoni varen samtaina baritona izpildījumā… Kūstu.

Katedrāle – izcili saglabājusies un iespaidīga izmēros – atstāj salīdzinoši viendabīgāku iespaidu nekā Reimsa, jo šķiet, ka šajā labāk saglabājies oriģinālais interjers (cik nu no tā palicis pēc kariem un revolūcijām). Arī šeit portālus rotā raibu raibais svēto, evaņģēlistu, karaļu, mītisku būtņu un visai grotesku briesmonīšu kopums, virs portāliem lepni staro milzīgs rozetes logs, bet iekštelpās kolonnu slaidie stāvi tiecas gandrīz pārdrošā augstumā. Neizpaliek arī vitrāžu krāšņums, bet altāra daļu apvij „kapelu vainags” – vismaz desmit, divpadsmit lieliski saglabājušās augstas un šauras romāniskās kapelas, kuru ieejas daļu grezno sīkas kolonniņas un dažādi akmens rotājumi, bet griestu velves – gotiski cilvēku un dzīvnieku tēli. Starp citu, katedrālē esam iekļuvuši tieši uz Sv. Mises beigām, un joma vidū dievkalpojuma apmeklētāju pulciņš nesteidzīgi izklaidējas ar sarunām, vīnu un uzkodām, bet mēs netraucējam viņus, viņi – mūs.

IMG_0815

Redzētā iedvesmoti, turpinām klīst pa pilsētu un atklājam, ka vecpilsētā ir izcili saglabājusies viduslaiku arhitektūra, kas sevī slēpj dažādus pārsteigumus – ēkas, baznīcas, kapelas un pat veselu 12. gadsimta ieliņu. Uzejam gan katedrāles krusteju, gan nelielu, kompaktu templiešu bruņinieku kapelu, kas izvietojusies ziedoša dārza vidū (Dena Brauna cienītāji, sarosās! Nekādus mistiskus noslēpumus gan šeit neatrodam. Jauka vaļēja kapela ar mozaīkas grīdu un senu gan cilvēku, gan mošķīšu „sejiņu” rotājumu uz ārsienām), gan pilsētas senos mūrus, kuros saglabājušies un joprojām tiek lietoti vecie vārti, gan „kanoniķu” namu ar visai pikantas formas skursteņiem (varbūt tas man tikai tā rādās?), atklājam skaistus skatus gan uz ieleju, kas apjož pilsētu, gan uz nocietinājumiem, virs kuriem slejas katedrāles un bīskapa pils torņi. Mūsu, viduslaiku cienītāju, dvēseles vai plūst pāri no sajūsmas. Te tev nu bija „pilsēta, kurā ir tikai katedrāle”!

Kad noklaiņotas jau vairākas stundas, savu prasa ne tikai dvēsele, bet arī miesa. Piestājam tai pašā krodziņā ar samtaino baritonu (kurš šobrīd gan virtuozi pūš mutes ermoņikas), pasūtām vieglu uzkodu – salātus un – galvenokārt Franciju vairāk apceļojušā vīra iespaidā – franču sidru. Sidrs ierodas māla krūzē un tiek dzerts, kā izrādās, nevis no glāzēm, bet nelielām māla pialām – atspirdzinošs un gards. (Turpmāk to, ko var nopirkt Latvijā plastmasas pudelēs, apņemos nesaukt par sidru.:)) Taču atnestās salātu porcijas – man ar ķemmīšgliemenēm (ko, izrādās, franciski sauc par sv. Jēkaba gliemežiem) un vīram „lauku salāti” ar kartupeļiem un bekonu – izrādās tik apjomīgas, ka tīri vai priecājamies, ka nepasūtījām vēl ko vairāk.

IMGP7127

Saule apmirdz katedrāles torņus, fonā dūdo dziedošais francūzis, sidrs patīkami veldzē, un man sāk izskatīties, ka šī ir viena lieliska diena.:) Pēc divām sidra krūzēm saprotam, ka jādodas turpināt pilsētas apskate, jo šādi sēdēt un relaksēties varētu arī bezgalīgi. Pa jau aprakstīto centrālo ielu dodamies uzmeklēt otru pilsētas lielāko baznīcu – Sv. Mārtiņa abatiju, pa ceļam uzmetot aci vairākiem klosteriem, kuros mūsdienās ierīkotas dzīvojamās ēkas. Nujā, acīmredzot klosteru populācija gājusi mazumā… Sv. Mārtiņa abatija ir krāšņa gotiski-romāniska celtne, diemžēl slēgta, toties varam pēc sirds patikas izstaigāt tai pieguļošo dārzu. Atceļā dodamies gar pilsētas mūru ārpusi, no kurienes paveras brīnišķīgi skati uz pilsētu.

Atgriezušies pie katedrāles, konstatējam, ka mūsu šansonu dziedātāju nomainījis cits repertuārs – uz ieliņas stūra pie restorāna iekārtojas četru ksilofonu, vairāku bungu un visāda vecuma spēlētāju grupa, kas drīz sāk atskaņot (pie tam visai meistarīgi) visādus sitaminstrumentiem radītus mūzikas gabalus. Ieklausāmies – šķiet, šiem ir arī konkurenti! Jā, turpat aiz stūra citā krodziņā „griež” viduslaiku mūziku! Un kas tie par aplausiem skan no katedrāles? Ejam lūkot un atrodam veselu stīgu orķestri kopā ar kori! Īsts muzikālais svētdienas vakars, spēj tik izvēlēties. Noklausāmies daļu kora un orķestra priekšnesuma un pēc tam, cienot ērtības, atgriežamies pie ksilofonistiem un baudām viņu priekšnesumu kopā ar vēl vienu krūzi sidra.

IMGP7134

Nemanāmi pienākusi pavēla pēcpusdiena, un jāpošas atceļā. Taču, nonākot Reimsā, mūs sagaida pārsteigums – izrādās, arī te ir „muzikālais vakars”! Gājēju iela, vakar vēl tik mierīga, tagad rīb dažādos – roka, popa un deju mūzikas – ritmos, bet blakus mūsu „Taukainajai Vistai” iekārtojies savdabīgs jauniešu pūtēju orķestris, kas ne tikai braši skandina visai daudzveidīgu repertuāru, bet pie viena arī lec un uzdejo, un uzdzied. Brīdi paklausījušies, izmetam vēl loku līdz katedrālei – tur gaisu savukārt tricina tehno ritmi no nelielas skatuvītes! – un atgriežamies gājēju ielā, jo pienācis laiks vakara uzkodai. Beigu beigās ierīkojamies tai pašā „Taukainajā Vistā”, tikai šoreiz iekšpusē. Esam tieši pie bāra letes, un aiz mums ņudz vēja ātrumā skrienošu baltkreklotu viesmīļu orda, džinkst pudeles un laiku pa laikam saplīst kāda glāze…. Bet mums ir katram savs „podiņš” ar baltvīnā sautētām gliemenēm un vakara noslēgumā – glāze īsta Šampaņas šampanieša. Bezrūpīgā atmosfēra ir mūs inficējusi, un krodziņā pavadām laiku teju līdz pusnaktij – starp citu, tāpat kā lielais vairums apmeklētāju, jo cilvēku rosība nerimst ne uz mirkli – ēdienu un dzērienus baudīt ierodas gan ģimenes ar bērniem, gan jaunu (un ne tik jaunu) draudzeņu bariņi, gan sirmi kungi un pārīši. Glāzes trinkšķ, mūzika skan, nemitīgi notiek franču sveicināšanās ar tradicionālo bučošanos uz abiem vaigiem, tiek uzņemts pa kādam „selfijam”, no virtuves tiek nesti jauni un jauni šķīvji, bārmeņi aiz letes virpuļo ar šeikeriem, bet mūsu latviskās un sagurušās dvēseles ir atveldzējis Francijas šarms.

Šo es saucu par izcili pavadītu dienu.:)

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s