Ziemeļfrancijas katedrāļu tūre. 4. diena

Sākotnējais plāns paredzēja, ka arī šo dienu pavadīsim Parīzē, bet manā prātā nostiprinājusies doma par “katedrāļu tūri” liek izteikt priekšlikumu doties uz pilsētiņu, ko neaplūkojām iepriekšējā Parīzes braucienā – Amjēnu, kurā arī, kā zināms, ir krāšņa gotiskā katedrāle un kura tādējādi lieliski iederētos mūsu “tūrē”. Domāts-darīts. Amjēna atrodas nedaudz vairāk kā stundas brauciena attālumā no Parīzes, tāpēc, lai tiktu turp daudzmaz laicīgi, ir vēlams paspēt uz agro vilcienu, kas atiet no Ziemeļu stacijas dažas minūtes pēc deviņiem rītā. Tas savukārt nozīmē, ka mums jāceļas sešos… Nu, neko darīt. Septiņos izgājuši no viesnīcas, prātojam, vai tuvumā esošās kafejnīcas maz būs vaļā tādā agrumā, bet jau pirmā, kuru lūkojam, izrādās atvērta un piedāvā arī brokastis. Cafe au lait un apelsīnu sula, kruasāns, bagātīgi apsviestota bagete un ievārījums, un esam gatavi turpmākiem varoņdarbiem. Paspējam pat uz iepriekšējo vilcienu pusdeviņos!

IMG_0898

Ceram, ka Amjēna mūs nesagaidīs ar lietu. Pagaidām izskatās labi: mākoņi pie debesīm gan pārvietojas visai žigli, bet uzspīd arī saulīte. Izkāpuši stacijā, sākumā īsti nesaprotam, uz kuru pusi doties, bet drīz vien īsto debespusi norāda jau no pirmās šķērsielas labi saskatāmais katedrāles tornis. Tagad tik turp! Izgājuši katedrāles laukumā, jau ierasti nopūšamies, jo pie šī skata laikam nevar pierast nekad – milzīgā celtne, liekas, iekāpusi nelielo namiņu vidū kā no kādas citas pasaules. Portāli un durvis, ja vien tas iespējams, izskatās greznākie no visiem līdz šim skatītajiem. Gargujas cilvēku, dzīvnieku un mītisku briesmoņu veidos slejas perpendikulāri pret sienu un rāda baismīgas grimases. Interesanta nianse: portālu sānmalās nelielos dekoratīvos ģeometriskos veidojumos attēlotas visas divpadsmit zodiaka zīmes, bet zem katras cilnis ataino, kādus lauku darbus attiecīgajā mēnesī paredzēts darīt viduslaiku zemniekam… Iekštelpas no pārējām skatītajām katedrālēm atšķiras ar to, ka te ir samērā labi saglabājies interjers, kurā redzamas arī laikmetu un atbilstošo stilu maiņas – redzam gan romānikas arkas, gan gotiskās velves un kapiteļus, gan 16. gadsimta figurālos ciļņus, gan baroka laika altārus ar zeltītiem izrotājumiem un vītajām kolonnām, gan mūsdienīgas skulptūras un gleznojumus. Viss kopumā gan rada nedaudz haotisku iespaidu: man laikam labāk patiktu kailāks, taču viendabīgāks interjers. Tak nevar noliegt, ka, ko skatīties, te ir bezgala daudz. Ko vērts jau vien ir uz grīdas izliktais flīžu labirints vai centrālais, zeltā mirdzošais altāris, kurā saskaņā ar leģendu glabājas Sv. Jāņa Kristītāja galva. Sānjomos krāsainos figurālos ciļņos varam izsekot gan šī svētā, gan cita Amjēnas aizbildņa – sv. Firmēna dzīves gājumam.

Savdabīga iezīme – kā novērojām citās katedrālēs, tur tiek visai cieši piedomāts pie tūristiem, ir iespēja iegādāties kartiņas, krustiņus, suvenīrus, utt. Amjēnā tā nav. Pat, izgājuši no katedrāles, veltīgi staipām kaklus, lūkodamies pēc kāda suvenīrkioska, lai varētu nopirkt tradicionālo pastkarti sūtīšanai uz mājām. Te vienkārši nekā tāda nav… vai tiešām?

IMG_0934

Apmetam līkumu ap katedrāles sāniem un caur nelieliem vārtiņiem dodamies lejup izpētīt vecpilsētu. Tā te ir ļoti īpatnēja un ne velti tiek saukta par „mazo Venēciju” – šauras, zemas, cieši kopā saspiedušās divstāvu mājiņas, bet ielas bieži aizstāj kanāli, kurus krusto nelieli tiltiņi. Mājiņas ir krāsotas patīkamos pasteļtoņos – spriežam: diez, vai šī krāsošana notiek centralizēti, t.i., mājiņas tonis jāsaskaņo ar vietējo arhitektu biroju? Lai vai kā, skats ir ļoti piemīlīgs un kopiespaids nedaudz atgādina kādu gluži citas valsts pilsētu, kuru arī esam apmeklējuši – Brigi. Mājiņas ir gan apmestas, gan pildrežģu, uz palodzēm – ģerāniju un citu puķu podi, ieliņas ir šauras, bruģētas, bet pāri kanālu malām karas kupli, ziedoši krūmi. Īsta mazpilsētas idille. Viena kanāla malu pilnībā aizņem lielāku un mazāku krodziņu virtene. Nu vismaz ir skaidrs, kur pusdienosim.

Vecpilsētas skati ir apburoši, bet kartiņu nav arī te, patiesībā vispār nav veikalu, atskaitot mazus restorāniņus. Atgriežamies pie katedrāles un dodamies izpētīt gājēju ielu. Te ir modes preču un uzkodu veikali, bet atkal… ne vēsts no suvenīriem. Nu gan! Parasti neesam šo preču patērētāji, bet vīram ir paradums ik dienu no katra ārzemju ceļojuma nosūtīt mājās pa kartiņai.

Vēlreiz metot loku ap katedrāli, mēs to tomēr pamanām – mazu grozāmo stendu ar pastkartēm, kas iekārtojies… starp diviem kafejnīcas galdiņiem ielas malā. Ejot iekšā telpās, saprotam, ka šis nu ir ilgi meklētais suvenīru veikals, kas tikai ārēji nezin kādu stratēģisku iemeslu dēļ nomaskējies par kafejnīcu. Nu arī kartiņa rokā, un varam doties meklēt pusdienu vietu.

IMGP7169

Starp visiem krastmalas krodziņiem uzmanību piesaista viens ar amizantu izkārtni, uz kuras attēlots ciešā vestē iespīlēts kuilēns, un balti ģērbtiem viesmīļiem. Kad esam iekārtojušies pie galdiņa un atveram ēdienkarti, secinām, ka ne jau bez pamata izkārtni un arī visas krodziņa telpas rotā cūciņas simbolika – dažādi lielāki un mazāki koka, plastmasas, plīša un citu materiālu lopiņi, jo ēdienkartē itin visi ēdieni šķiet pagatavoti ar cūkas gaļu! Cūkgaļa gan nav mūsu iecienītākā uzturviela, bet krodziņš ir omulīgs, ēdienkartes piedāvājums – labs un tāpēc joka pēc no mums ne visai saprotamajiem franciskajiem nosaukumiem izvēlamies pasūtījumu uz labu laimi. Kas būs, tas būs! Vispirms mums atnes aperitīva glāzi un uzkodām mazus, šķiet, marinētas cūkgaļas kumosiņus, tad seko entree – uzkoda, proti, podiņā sautēti subprodukti ar visai interesanti smaržojoša siera šķēli virsū…. Pamatēdienā vīrs saņem kārtīgu, klasiku cūkas cepeti ar visu speķādiņu, burkānu biezeni un ceptiem kartupeļiem, es – cūkgaļas galerta šķēli ar frī kartupeļiem un lielu daudzumu svaigo salātu. Salāti patiesi noder, jo ar gaļu, šķiet, esam „pilni” līdz ausīm. Savā starpā uzjautrināmies, domājot: žēl, ka netikām pievēruši vērību ēdienkartē rodamajiem desertiem; kādi, diez, tie šajā iestādījumā būtu? Pārlieti ar cūkas taukiem? Rotāti ar karamelizētiem cūkādiņu čipsiem?:)

Pēc pusdienām izstaigājam vēl pāris lokus pa pilsētu un atceramies bukletu, ko mums iedeva tūrisma birojā. Tiek piedāvāts apskatīt „Les Hortillionages” jeb tā sauktos Amjēnas pilsētas ūdensdārzus turpat netālu no vecpilsētas – blīvā kanālu tīklā ierīkotus dārzus, kas aizsniedzami tikai ar laivām. Vispirms, tā kā laiva ir kādu laiciņu jāgaida, izstaigājamies pa tām dārzu teritorijām, kas aizsniedzamas kājām (burvīgas mazas, ziedošas saliņas, modernās skulptūras un kādā no dārziem pat izkārti šūpuļtīkli dārgo viesu relaksācijai), bet pēc tam gandrīz stundu garā braucienā ar rāmu elektrisko motoru aprīkotā laivā varam pēc sirds patikas vērot dažādos dārzu iekārtojumus, ziedu arkas un puķudobes, visai īpatnējus putnubiedēkļus un dārza mājiņu konstrukcijas, kā arī kanālu malās augošo koku maģiskos izvijumus un lapu kaskādes, kas novērojami tikai šādā rakursā.

IMG_0952

Un tad jau laiks atceļam uz Parīzi. Laiks, par laimi, ir noskaidrojies un saulains, un mūsu rīcībā vēl dažas stundas līdz tumsai. Ko iesākt? Viens variants ir doties uz koncertu Parīzes Dievmātes katedrālē: vakar pamanījām reklāmu. Otrs variants: vienkārši pastaigāties pa pilsētas centru. Izvēlamies otro variantu un no metro izkāpjam Sitē salā. Staigājot nemanāmi paiet stundas divas, jo ir jāapstaigā Tiesu pils, Sv. Severīna baznīca un jāpāriet Jaunajam tiltam, jāaiziet arī uz turpat blakus esošo Sv. Luī salu, jāiegriežas neskaitāmajos mazajos veikaliņos un jāapbrīno vīnu, sieru, saldumu un gaļas produktu dažādība… Uz viena no gājēju tiltiem pamanām interesantu skatu – pašā tilta vidū novietojies pianists ar visām klavierēm un laiž vaļā tādas virāžas, ka ap spēlētāju sapulcējies jau paprāvs melomānu pūlītis.

Un tad jau atkal kājas nes uz Latīņu kvartālu ieturēt atvadu maltīti no Parīzes. Saprotamu iemeslu dēļ izvēlamies vien nelielas uzkodas. Jāņu vakaru viesnīcā izvēlamies nosvinēt ar jau ierasto Parīzes diētu – šampanieti un ķiršiem –, bet nākamajā rītā agri jau jādodas uz Latviju. „Un atkal, atkal, jau kuro reizi…” jūtamies Francijas savaldzināti.

One thought on “Ziemeļfrancijas katedrāļu tūre. 4. diena

  1. Ļoti dzīvi, krāšņi , interesanti un garšīgi esi aprakstījusi savu Ziemeļfrancijas katedrāļu tūri, ļaujot dzīvi jo dzīvi atgriezties pasenā Reimsas un pavisam nesenā Amjēnas izstaigāšanā. Sakārdināji, ielūkošos arī citos Tavos ceļojumu stāstos, ļoti jauki!! Vien brīnījos, kā, tik acīga būdama, neievēroji paprāvo suvenīru veikaliņu pavisam līdzās Amjēnas katedrāles kreisajam tornim. Vai tiešām nebija vēl uzcelts?

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s