Katram kritiķim savā pieredzē noteikti nācies sastapties ar literāriem darbiem, kuru lasīšana ietekmē minēto kritiķi ne tikai intelektuālā, bet pat tīri fizioloģiskā nozīmē. Šo patieso rindu autorei, piemēram, pēc Džona Faulza romāna Kolekcionārs izlasīšanas piemetās visai radikāla klaustrofobijas lēkme, kas arvien vēl liedz šo ģeniālo darbu paņemt rokās otru reizi. Savukārt nesen latviski klajā laistais Bukera prēmijas nominants – Ādama Foldsa romāns Bezizejas virpulī – lasīšanas laikā visai efektīvi rada neomulīgo sajūtu, ka ne tikai teju visi romāna varoņi, bet arī autors un lasītājs sirgst ar garīgām slimībām un/vai ir ieslodzīti trakonamā. (Starp citu, diez vai Bezizejas virpulī ir labākais variants, kā latviski atveidot romāna nosaukumu Quickening Maze – burtiski: Labirints, kurš atdzīvojas vai Labirints, kurš paātrinās –, jo oriģinālnosaukums daudz labāk atspoguļo tekstā pilnīgi reāli iemiesotās vertigo sajūtas.) Tematikas dēļ daudzi lasītāji un kritiķi šo romānu salīdzinājuši ar Kena Kīzija hrestomātisko Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu.
Vēlams iemest aci internetā
Romāna darbība patiesi notiek trakonamā, turklāt vēl XIX gadsimta pirmās puses trakonamā – teksta pamatā ir reāli notikumi, kas risinājušies Haibīčas iestādē garīgi slimajiem ap 1840. gadu. Patversmē savas dienas vada galvenais varonis – mūsdienās mazpazīstams, bet savulaik gana populārs “dabas un zemnieku dzīves apdzejotājs” Džons Klērs (1793–1864). Klēru nomoka depresija, alkohola atkarība un arī kritiķu negatīvie spriedumi par viņa darbu. Viņu aprūpē ekscentrisks, harismātisks ārsts Metjū Elens; iepazīstamies gan ar viņa izmantotajiem dziedniecības paņēmieniem, gan ģimeni un sadzīvi. Jāpiebilst, ka atšķirībā no daudziem romāniem par šādu ārstniecības iestāžu dzīvi agrākajos laikos Haibīča nebūt nav atainota kā necilvēcisku moku bedre, Elens ir savam laikam progresīvs dziednieks un izmēģina iespējami humānas metodes pacientu ārstēšanā.
Tajā pašā laikā netālu no patversmes īpašumu iegādājas cits dzejnieks – jaunais Alfreds Tenisons, kura dzīve pakāpeniski savijas ar patversmes iemītnieku dzīvi. Piezīme uz lappuses malas: pirms lasīšanas nenāktu par ļaunu pārlūkot Tenisona biogrāfiju un uzmest acis vismaz internetā atrodamajiem pārskatiem par Klēru, citādi romāns var samulsināt, jo daudzas epizodes rakstītas no pakāpeniski arvien vairāk sajūkošā Klēra skatpunkta un nošķīrums starp realitāti un sasprindzinātas slimīgas iztēles ainām ir visai nosacīts.
Interesanti vērot, kā romāns skrupulozi seko Klēra slimības gaitai, to imitējot arī tekstuāli: teksts, it īpaši sākuma daļā, ir sadrumstalots, it kā sastāvošs no daudziem savstarpēji nesaistītiem stāstiem, tas ataino psihiski slima cilvēka domu mētāšanos starp dažādiem tematiem. Šī mētāšanās tomēr ir izteikti poētiska, un tai ir sava, tikai sava iekšējā loģika. Tāda būtībā piemīt arī visai patversmei, kas atrodas meža vidū, lai pacienti pēc iespējas vairāk (saskaņā ar ārsta teorijām) izjustu dabas tuvumu – tātad patversme ir kā izolēta pasaule, kas pastāv neatkarīgi no pārējās realitātes.
Katrs lolo neiespējamas ilgas
Tekstā savijas gan Klēra, gan Tenisona – viņš pats nav patversmes pacients, bet tāds ir viņa brālis Septimuss –, gan vairāku garīgi slimo pacientu, ārsta Metjū Elena un viņa meitas Hannas dzīvesstāsts. Samērā nelielajā teksta apjomā visi šie stāstījumi šķiet sablīvēti tā, ka lasot mazliet trūkst gaisa, brīvas telpas starp dažādajiem sižeta pavedieniem, – tie vijas paralēli, saduras un atkal attālinās, un viss kopā veido visai nosacītu kopējo plūdumu. Katrai atsevišķajai epizodei ir sākums, kulminācija un noslēgums, un kopā tās saista gandrīz tikai autora klusinātais stils, it kā viņš pats būtu ārsts un sarunātos ar pacientu – iespējams, par tādu uz šo brīdi ir kļuvis lasītājs.
Pilnu recenzijas tekstu lasiet šeit:
durvjupele 