Nāves deja bez vārdiem

443130

Gunti Bereli, iespējams, varētu dēvēt par vienu no noslēpumainākajiem latviešu prozaiķiem. Spoži ienācis literatūrā ar stāstu krājumiem „Mitomānija” un „Mīnotaura medības”, pa vidu visiem efektīvi sajaucis galvu ar sava alter ego, fiktīvā prozaiķa Viestura Reimera „šausmu stāstiem”, iedzinis deviņdesmit procentos latviešu literātu bijību ar savām asajām un trāpīgajām recenzijām, apmulsinājis vairāku paaudžu literatūras skolotājas ar savu “Latviešu literatūras vēsturi” (1999) publicējis romānu „Ugunīgi vērši ar zelta ragiem” (2007), beidzot Berelis iznirst kā vēsturnieks sērijas „Mēs. Latvija. XX gadsimts” ceturtajā publicētajā romānā „Vārdiem nebija vietas”.

Romāns aptver 1913. – 1916. gada periodu Latvijas vēsturē, tātad laiku, kad Eiropu un arī mūsu valsti plosa Pirmais pasaules karš, kuru negribas pat rakstīt ar lielo burtu. Taču Bereļa uzmanības centrā nav kaujas, lielās politiskās krīzes vai varonības cildenums. Berelis raksta par to, par ko neviens cits vismaz apzinātajā latviešu literatūrā nav atļāvies (uzdrošinājies?) izvērsti rakstīt – par kara otro Jānusa seju, par to, kas paveras, kad garām vai pāri pārgājuši varoņi, pūļi un lielgabali. Par cilvēku, kurš cenšas izdzīvot izdzīvošanas pēc, bez uzspiesta cildenuma un iepotētiem augstiem ideāliem. Tieši tāds ir Bereļa centrālais tēls Rūdolfs Tušs – vīrietis jau tuvu pusmūžam, kurš juceklīgajā vēstures audeklā velk savu dzīparu, mēģinādams izdzīvot pēc iespējas labāk, neko citu. Savdabīgi, ka kopš kāda zīmīga notikuma savā pagātnē Tušs ir apzināti zaudējis valodu – viņš vienkārši izvēlas nerunāt, neatbildēt, nepiesārņot ēteru ar vārdiem, kas, pēc viņa (un, iespējams, arī autora) domām, tikai jauc saprašanos un sabeidz jebkuras iespējamās attiecības. Vārdiem nav vietas viņa uztverē… un pakāpeniski arī lasītājs romānu sāk neviļus uztvert kā no darbībām, rīcībām virknētu, nevis vārdiem būvētu stāstījumu. Šis paņēmiens atsauc atmiņā arī Bereli kā izcilu postmodernisma teorētiķi un apgalvojumus, ka aiz vārdiem slēpjas visu lietu īstās nozīmes un beigu galā tikpat neko nav vērts teikt, jo nekas arī netiek pateikts/saprasts pareizi.

Romāna sižets ir vienlaikus reālistisks un sirreāls. Pirmās epizodes aizņem detalizēts izklāsts par Latvijā pirmās (un jau sen aizmirstībā nogrimušās) mākslas filmas uzņemšanu 1913. gadā – filmas, kura stāsta par divu ebreju jauniešu traģisko mīlu laikmetam atbilstošā patētiskā stilā. Filmas uzņemšanā kā dekorāciju meistars iesaistās arī nez no kurienes uzradies mēmais Tušs. Kādā vakarā pēc vairākām filmēšanas dienām, salietojies alkoholu, Tušs, pats nesaprotot, kāpēc un kā vadīts, nogalina nejauši pie restorāna uz ielas iznākušo vācieti Šneideru. Ļaunums un vardarbība uznirst vīrieša dvēselē it kā ne no kurienes – viņš pats nesaprot, kāds iracionāls spēks liek viņam ņemt akmeni un spert tos dažus soļus līdz neaizsargātajam upurim. Un – necik tālāk – autors ļauj ieskatīties arī Tuša nesenajā pagātnē, rādot, ar kādu orgasmisku tīksmi vīrietis savulaik piedalījies Piektā gada baronu muižu dedzināšanā, un kādas kaislīgas jūtas pret šo itin visa iznīcināšanu (vēlams – ar švunku un troksni) viņš sevī glabā joprojām.

Nākamajā romāna daļā mēs ieraugām Tušu jau kā rūdītu marodieri, kas iemanījies izmantot Latviju plosošā kara pēdas saviem nolūkiem: atrodas taču mājas, kuru niecīgos uzkrājumus izlaupīt, atrodas arī pa kādam cilvēkam… Tiesa, pirmajā „piegājienā” Tušs cieš grandiozu sakāvi, nonākot divu sieviešu – mātes un meitas – rokās, pareizāk sakot, ķēdēs, tiekot kā suns piekalts šķūnītī lietderīgam darbam un teju nomērdēts badā. (Epizode atgādina kādreizējās Bereļa kaislības – amerikāņu rakstnieks Stīvena Kinga romānu „Mizerija”, kurā nelaimīgs lubeņu autors tieši tāpat nokļūst bezprātīgas sievietes varā, tiek „piekalts” gultai, un viņa izdzīvošana ir atkarīga vairs tikai no, sievietesprāt, derīga darba – rakstīšanas.) Taču, atbrīvojies no gūsta, Tušs pilnā mērā atmaksā nežēlību pret nežēlību citās karalauka „trasē” esošās mājās mītošajai melanholiskajai Lizetei. Par ēdienu, pajumti un atklātību, rādot bojā gājušās ģimenes fotogrāfijas (vēl viena baisa epizode – fotogrāfijās redzams jau mirušais, bet “dzīvi” nogrimētais dēlēns un sieva, kas turas pie vīra tukšā šineļa piedurknes – reāla nelaiķu fotografēšanas tradīcija, kas popularitāti iemantoja 19. gadsimtā), Tušs atmaksā ar izvarošanu, slepkavību un līķa sakropļošanu, noglabājot pavecās sievietes dzimumorgānus kā trofeju – tabakmaka ekvivalentu. Pēc šīs epizodes lasītājam par Tuša personību ilūziju vairs nav.

Un tomēr: kas īsti ir Tušs, šis ar hipertrofēto dzimumtieksmi, viduvējo piromāniju un pilnīgi „izļurkāto” priekšstatu par labo un ļauno apveltītais latviešu vīrietis? Romāna pirmajās epizodēs pirmās latviešu mākslas filmas režisors sapņo par filmu (kāda nedaudz vēlāk patiesi tiek arī uzņemta) „Makabriskā deja” (Danse Macabre), kurā būtu parādīts – pēc viduslaiku glezniecības tradīcijām – to, kā visas kārtas, profesijas un tautības vienādi dejo nāves valgos. Par šādu „nāves deju” izvēršas arī Tuša sekošana frontes pēdās, vācot un raušot pēc karaspēka pāri gājuma atstāto niecīgo guvumu un glābjot pašam savu ādu – bez vismazākās varonības vai cildenuma (ar ko šķiet inficēti teju vai visi kara stāsti, gan senākie, gan tagadējie) piesmakas. Kaila izdzīvošana, brutāla pamata vēlmju apmierināšana, Maslova piramīdas zemākās pakāpes – neko citu Tušam nevajag, neko citu viņš arī nekāro. Un viņš ir viens. Bet autors neuzkrītoši mudina uztvert Tušu kā simbolu, liekot apjaust, cik daudz tādu tušu visu karu laikos pārstaigājuši zemi… Vai Tušs ir banālais, primitīvais un tieši tāpēc šokējošais ļaunums, ko nav dēmoniskos tēlos ietērpuši romantiķi un nav apdziedājuši dekadenti, vai viņš ir tieši tas elementārais akmens pa galvu, nevis izsmalcinātais zobens krūtīs, ar ko saduras inteliģence, kultūra un apgaismība visos laikmetos?

Pilnu recenzijas tekstu lasiet 2015. gada jūnija izdevumā “Latvju Teksti”

Advertisements

7 thoughts on “Nāves deja bez vārdiem

    • Varbūt liksies interesanti – tās bildes, kas romānā aprakstītas, ir absolūti reālas, gan ar beigtā vīra šineli, gan ar mirušo puiku. Varbūt ne gluži tajā gadā un tajā vietā taisītas, bet, šā vai tā, tādas pastāv.

  1. Atpakaļ ziņojums: Vārdi par “Vārdiem nebija vietas” | Guntis Berelis vērtē:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s