Tiem no mums, kuri pārkāpuši trīsdesmit gadu robežu, – un pārējiem, kuri interesējušies par PSRS vēsturi, – vārdi “Azerbaidžāna” un “Kalnu Karabaha” apziņā noteikti savijas ar vārdu “karš”. XX gadsimta 80. gadu beigu–90. gadu sākuma bruņotais konflikts no Latvijas tik tālajos – tomēr tās pašas brāļu tautu apvienotājas PSRS – reģionos atspoguļojās arī LPSR informatīvajā laukā. Tiem, kuri to aizmirsuši, to tagad atgādina azerbaidžāņu rakstnieka Eķrema Eilisli romāns Milzu sastrēgums. Netradicionāls romāns trīs vēstījumos. Tas sastāv no trim atsevišķiem (gar)stāstiem, kurus vienā veselumā apvieno tēma par Azerbaidžānu pārmaiņu laikā un diskusija par varas ēnas pusēm, kas dažādos vēstures posmos ir atšķirīgas, tomēr vienmēr vienlīdz nežēlīgas.
Šķietami panaiva, komiska ievirze
Pirmā stāsta darbība risinās 80. gadu beigās PSRS šķietamajā nesatricināmībā. Pusmūža muellims Sefali, kurš kādreiz vadījis lielu izglītības iestādi, bet tad politiski uzticamāku aktīvistu “izdzīvots” no darba, šķiet, vienlaikus dzīvo padomjzemes realitātē un kādā sapņainā pasaulē, kurā atkal un atkal ielaužas dzimtā ciema Buzbulaga tēls. Stāstu veido atsevišķas epizodes, kurās mijas realitāte un iedomas: piemēram, kādā epizodē Sefali spilgti atminas savu ceļojumu uz Jemenu (ceļā, starp citu, uz Meku – nav jābūt īpaši atjautīgam, lai apjaustu, ar kādu organizāciju starpniecību tas bija iespējams padomju inteliģences pārstāvim), kura laikā viņš neapdomīgi pamet viesnīcu, radot īstu paniku “atbildīgajā” ceļabiedrā Ali Zijā, kas nu dreb par savu ādu – ja nu Sefali lūdzis patvērumu Amerikas vēstniecībā?, – tas labi raksturo vidi, kādā “laimīgie pilsoņi” dzīvo.
Nerealitātes gaisotne savukārt caurstrāvo epizodes, kurās vīrietis domās atgriežas dzimtajā ciemā, saskata tēvoča vaibstus Viljama Folknera portretā vai iztēlē sarunājas ar Mēness iekarotāju Nīlu Ārmstrongu. Stāsts rakstīts šķietami panaivi komiskā ievirzē, kas rada maldīgu iespaidu par nekaitīgu, nepraktisku sapņotāju, kurš dzīvo tādā pašā nekaitīgu, nepraktisku sapņotāju valstī. (Ja iespējama nāciju saskaņa kosmosā, kāpēc gan ne uz Zemes?) Taču disonansi ar norādi uz pastāvošās iekārtas liekulību šai vīzijā ienes Sefali bēdpilnā apjausma, ka uz Mēness nav ziedošu dārzu, tikai tukšums un putekļi: norāde uz to, ka arī iztēlotā progresīvā nākotne nenesīs neko vairāk.
Vieglo smaidu ātri vien nodzēš otrais stāsts Akmens sapņi, kas ir ne tikai fiziskais, bet arī psiholoģiskais visas grāmatas centrs. Ne velti uzsvars uz to likts arī romāna anotācijā, kurā aprakstīts, ka tieši šī prozas darba dēļ Eķremam Eilisli atņemts Tautas rakstnieka goda nosaukums, pret viņu vērstas vajāšanas un nopēlumi, rīkotas demonstrācijas un publiski dedzinātas viņa grāmatas. Taču interesanti ir apjaust, ka iemesls, kāpēc Akmens sapņi satracināja azerbaidžāņus, ir tieši tas pats, kura dēļ 80.–90. gadu mijā risinājās azerbaidžāņu un armēņu attiecību vēsturiskās spriedzes izlāde, – proti, asiņainie notikumi 1989. gada decembrī Baku, kas ir stāsta sižeta pamatā.
Vardarbības histērija
Ievērojams azerbaidžāņu aktieris Sadajs Sadigli uz ielas tiek zvērīgi piekauts, jo iejaucies veca armēņa slepkavošanā. Vēstījumā pamīšus kārtojas ainas no 1989. gada beigu Baku, kuru pārņēmuši grautiņi un saukļus pret armēņiem kliedzoši pūļi, un komā guļošā Sadigli pusapzinātās atmiņu ainas no bērnības Eilisas ciemā, “mazajā paradīzē”, kas rakstnieka interpretācijā izveidojas par visas pret armēņu tautu vērstās netaisnības simbolisko epicentru. Jau 1919. gadā te tikuši brutāli apslaktēti vietējie armēņi, astoņdesmit gadu vēlāk kristiešu baznīcas brūk pamestībā un saspīlējums starp tautībām nav mazinājies: tagadnē vardarbības histērija arvien pieaug spēkā.
Kas to provocē, un kā apturēt pūli, ja reiz naida mašinērija tikusi veiksmīgi palaista? Vai pareizi rīkojas jau pieaugušais Sadajs, kurš, kā izpirkdams savas tautas grēkus, izlemj pāriet kristīgajā ticībā un regulāri dodas uz staciju sagaidīt no bērnības sāpīgi pazīstamo reisu Erevāna–Baku? Taču šī pretestība beidzas ar jau zināmo iznākumu – gan varonim, gan autoram, kurš stāsta dēļ ticis nievīgi nodēvēts par… armēni. Tomēr autors savu ir panācis: pierādījis, ka tautas neapmierinātības gaisotnē mākslīgi uzkurināt vienu jūtīgu tēmu un pasludināt vienu tautību par visu nācijas problēmu cēloni, protams, vienmēr ir vieglāk nekā šīs problēmas risināt un ka iespējamās nacionālās atmodas vietā nācijas spēks ticis novirzīts, lai “atrisinātu” “svešo” jautājumu. (Cik pazīstami, vai ne?)
Pilnu recenzijas tekstu lasiet:
durvjupele 