Sieviete, turi muti!

300x0_kalpones_4_1

Tu esi sieviete. Tev ir jābūt derīgai.
Tev ir jādzemdē, vai nu tu to vēlies, vai ne. Ja nevari, esi vismaz noderīga mājsaimniecībā.
Tev ir jāklausa vīrietim, kuram ir valdīšana pār tevi.
Tev ir jāaizsedzas, rādoties ļaudīs.
Ja ar tevi uz ielas notiek kas nelāgs, tā ir tava vaina.
Tu esi sieviete. Tu esi lieta.

Nē, tas nav jaunāko ārvalstu ziņu izlaidums. Tā pat nav grāmata, kas būtu sarakstīta šinī vai pagājušajā gadā. Tas ir izcilās kanādietes Mārgaretas Atvudas Kalpones stāsts, kas šogad, tieši trīsdesmit gadu pēc oriģinālizdevuma laišanas klajā, beidzot ir sasniedzis arī latviešu lasītāju. Stāsts, kuru lasīt nebūs nedz patīkami, nedz jauki un piemīlīgi. Neomulīgi aktuāls tieši šobrīd.

Viss sabiedrības labā

ASV vairs neeksistē. To vietā ir Gileādas republika, militāra teokrātija. Vara, likumdošana, izglītība, politika un finanses ir vīriešu rokās. Sievietes, rūpīgi un prasmīgi sadalītas kastās, funkcionē kā priekšmeti, kā mašīnas. Dzemdējamās mašīnas jeb kalpones – tās, kurām kodolpiesārņojuma apstākļos vēl saglabājusies auglība. Martas jeb apkalpotājas – saimniecībā noderīgas mašīnas. Sievas, kuras kalpo reprezentācijai. Un pārējās, no kurām nav nekādas jēgas un kuras tiek nosūtītas smagā un nāvējošā darbā ārpus pilsētām. Viss, kā pieklājas. Viss sabiedrības labā.

Zemfreda, romāna vēstījošā balss, ir kalpone. Viņas vērtību pasaules acīs nu nosaka viņas bioloģiskās funkcijas – jo nekā cita viņai gluži vienkārši vairs nav. Darbs, izglītība, ģimene – tas viss ir zudis, zudis ir pat sievietes īstais vārds (uz to atrodam tikai vismiglainākās norādes romāna lappusēs). Tagad viņa ir Zemfreda. Zem Freda. Zem saimnieka. Metaforiski un reizi mēnesī arī gluži burtiski, jo tieši tad notiek rituālā apaugļošanas mēģinājumu procedūra, kurā Zemfredai ir jāatgulstas saimnieka sievas klēpī un jāļauj, lai saimnieks rīkojas ar viņas ķermeni pēc sava prāta. Viņas funkcijas saskaņā ar valdošā režīma pārliecību ir paredzētas jau Bībelē. “Kad Rahēle redzēja, ka viņa Jēkabam nedeva bērnus, tā sāka apskaust savu māsu un teica Jēkabam: “Gādā man bērnus, ja ne, es miršu.” Bet Jēkaba dusmas iekvēlojās pret Rahēli, un viņš sacīja: “Vai tad es esmu Dieva vietā, kas liedzis bērnus tavam klēpim?” Tad tā teica viņam: “Lūk, mana kalpone Bilha, ej pie tās, lai tā dzemdē uz maniem ceļiem, lai man rastos caur viņu dzimums.” Un viņa tam deva Bilhu, savu kalponi, par sievu, un Jēkabs gāja pie tās.” (1. Moz. 30:1-4) Un saimnieks gariem zobiem pilda šos norādījumus. Vai šāda legāla divsievība ir katra vīrieša sapnis? Arī par to Atvudai ir sava versija.

Prātam trūkst barības

Kā šādos apstākļos darbojas nevienam nevajadzīgais sievietes prāts un jūtas? Apbrīnojama ir Atvudas prasme atveidot dažādā ātrumā plūstošo domu, atmiņu un emociju straumi, kas apspiesta krājas Zemfredas dziļākajā būtībā, – atmiņas par vīru un meitu, par dzīvi, kādu tikai nesen pazina un baudīja, ne murgos neiedomājoties, ka sabiedrības nevainīgie centieni “atdot sievietei viņas īsto vietu” varētu beigties ar absolūtas kontroles režīmu un publiskiem nāvessodiem. Zemfredas stāstījumā mijas brīvu asociāciju plūsma, ķecerīgas iedomas, sarkastisks humors, reizumis kails un sastindzis izmisums, reizumis salta un no jebkādām sajūtām brīva novērotājas poza, kas tomēr šausmina ar to, cik patiesa tā izklausās. Zemfreda nav sieviete, pret kuru lasītājam rastos momentānas simpātijas, – viņa ir viegli histēriska, paranoiska, ciniska, nikna, bezcerīga, vienlaikus pārsteidzoši trausla un pašanalītiska. Atšķirībā no citām kalponēm, ar kurām sastopamies romāna lappusēs, viņa nav nedz pārgalvīga dumpiniece pret pastāvošo iekārtu (šādas sievietes, parasti nedzīvo īpaši ilgi), nedz viegli vadāma aita, kas ir sajūsmā par savas “sievišķīgās būtības realizāciju”. Viņa labi apzinās gan notiekošā cēloņus, gan sekas, jo vienkārši ir spiesta tos analizēt – viņas prātam trūkst barības, un tas piespiedu kārtā bezgalīgi apcer notiekošo, iesprūdis starp tagadnes un pagātnes fragmentiem.

Taču, protams, mēs nevaram ticēt visam Zemfredas vēstījumam. Uz jautājumu, kam tad var ticēt, daļēja atbilde slēpjas romāna pēdējā nodaļā, kuras būtību sižeta noslēpuma saglabāšanas vārdā neatklāšu. Tomēr arī šajā nodaļā ir zemūdens akmeņi, kas vērīgam lasītājam liek piešķiebt galvu un kaut vai domās apjautāties: “Vai tiešām?” Jo varbūt arī šis skaidrojums ir tikai vienas sabiedrības daļas interpretācija. Un varbūt Kalpones stāsts nemaz nav distopija. Varbūt šis ir lēnas (individuālas vai kolektīvas) prātā jukšanas apraksts. Jo prāts, kas piespiedu kārtā pievērsts tikai pašapcerei, kā tukšs kuņģis agrāk vai vēlāk sāk gremot pats sevi.

Pilnu recenzijas tekstu lasiet šeit:

http://www.diena.lv/kd/recenzijas/gramatas-kalpones-stasts-recenzija-sieviete-turi-muti-14115713

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s