Divdesmitā gadsimta Latvijas vēstures mutuļi, kaut šķietami jau patālā pagātnē, pēdējos gados pamatīgi sakustinājuši arī jaunākās latviešu prozas ainavu. Jau divus gadus šī kustināšana sparīgi notiek topošajā romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts. Nu arī Juris Zvirgzdiņš, kuru vislabāk pazīstam kā dzīvespriecīgu un labestīgu bērnu grāmatu autoru, pēc ilgāka laika atkal ķēries pie pieaugušajiem adresēta darba – vēsturiska romāna Dancis uz virves. Zvirgzdiņa darbs, pie minētās romānu sērijas gan nepiederēdams, tomēr nevainojami iekļaujas to vēstījumu vidū, kuri par tuvā un labi atminamā gadsimta dinamiskajām norisēm vēsta nevis, kā skolas vēstures mācību grāmatās ierasts, no “lielo spēlētāju”, karavadoņu un prezidentu, bet mazā ikdienas cilvēka perspektīvas.
Sev raksturīgajā erudīcijā
Romāna darbība aptver piecus būtiskus gadus Latvijas vēsturē – proti, laikposmu no 1939. līdz 1944. gadam. Teksta struktūra veidota pēc mozaīkas principa (uz to norāda arī vāka piebilde “Gadsimta skices”); sižets virzās uz priekšu ar pārlēcieniem, katrai nodaļai iezīmējot svarīgu punktu laikā, bet šie punkti skatīti tāda cilvēka acīm, kurš visbiežāk nepamana lielo sociālpolitisko riteņu griešanos, bet nodarbojas ar gluži ko citu. Šāds laika punkts ir pirmajā nodaļā attēlotā epizode: 1939. gada 23. augusts – turīgas rīdzinieces Olgas dzimšanas dienas svinības, kuru idillisko atmosfēru rūgtenu dara lasītāja apjausma, ka labdzimtie viesi, gluži dabiski, ir svētlaimīgā neziņā par to, kas tobrīd risinās politiķu kabinetos un gaidāms nākotnē. Otrā nodaļa: 1940. gada 16./17. jūnijs, ko bohēmiski noskaņotais Haralds pavada nevis svētās trīsās par Latvijas nākotni, bet gan gluži banāli – vinnējot hipodromā un pēcāk pielillājoties un maldoties teju pa visiem Rīgas restorānpagrabiem. Trešā nodaļa: 1941. gada 14./15. jūnijs – gandrīz gadu pēc okupācijas, nedaudz vairāk par nedēļu pirms kara – ar ilūziju, ka šoreiz gan viss ir beidzies. Un tā tālāk.
Arnolds un Olga, Haralds un Helga, Eidis un Soņa – varoņu gandrīz tā kā drusku par daudz ne visai biezajam (188 lpp.) romānam. Atsevišķas epizodes autors apraksta visos sīkumos, bet citviet veseliem notikumu cikliem skrien pāri tādā kā galopā. Piebārstīdams tekstu ar precīzām vēsturiskām detaļām un laikmetu raksturojošām niansēm (kaut vai līdz sīkumiem precizēdams, kādus kosmētikas produktus dzimšanas dienā saņem Olga; tāpat jūtams, ka rūpīgi studēti dokumenti – no vēsturnieku pētījumiem līdz pat attiecīgā laikposma kinoteātru programmām, restorānu ēdienkartēm un pasēm), autors laiku pa laikam atļaujas arī smīnu laikmetīgu aktualitāšu virzienā, ieliekot, piemēram, kāda bijušā valstsvīra hrestomātisko izteicienu: “Ilgi neesat sisti, ja?” Eida mutē, kad tas uz ielas saķeras ar nacionāli noskaņotiem “zelta jauniešiem”. Sev raksturīgajā erudīcijā Zvirgzdiņš savij blīvu kultūratsauču slāni, kurā gar lasītāja acīm pazib gan Bulgakovs, gan Nīče, ik pa laikam pavīd arī vēsturiskas personas: gan Herberts Cukurs, gan pats Josifs Visarionovičs (tiesa, pēdējais – tik vien kā bilde avīzē, kurā tiek ietītas treknas zivis).
Firmas zīme – kaķi
Romāna nosaukums tekstu piesaka kā cirka metaforu, kas attiecināma uz visiem varoņiem: visi dejo, cenšoties noturēt līdzsvaru uz nedrošā pavediena starp laikmetiem, valdībām un varām – cits noturas, cits krīt, paspēj pieķerties, rāpjas atpakaļ. Tā nav līksma deja, bet izdzīvošanas spēle, izmisīgs flirts ar laikmeta nestabilitāti, kurai tā īsteni pielāgoties jebkurā situācijā (lasi – mainot kažoku, kā tikai ievajagas) laikam gan spēj tikai viens no varoņiem – Eidis. Un arī viņu Zvirgzdiņš netiesā, jo ļauj varoņiem darboties saskaņā ar visloģiskāko – izdzīvošanas – vēlmi, ne tikai cēliem principiem. Ja izdzīvošanas vārdā ir jākukuļo, jādraud un jāmelo – arī tad.
Pilnu recenzijas tekstu lasiet KDi: http://www.diena.lv/kd/recenzijas/gramatas-dancis-uz-virves-recenzija-vesturiska-akrobatika-14124973
durvjupele 