Leišu vilka uznāciens

Vilka stunda_original

Pasaules fantāzijas un fantastikas rakstniecības ainavā laiku pa laikam rodas savi modes virzieni, “virpuļi”, kas izceļ saulītē kādu noteiktu nozarojumu vai pat tikai viena konkrēta tēla ekspluatāciju. Pirms dažiem gadiem visu pasauli, ieskaitot Latviju, pāršalca paranormālās romances popularitātes vilnis, un gan ārzemju, gan pašmāju autori, sekojot Krēslas sērijas fenomenam, sāka sacerēt romānu ciklus par romantiskiem piedzīvojumiem un mīlu parastu vidusskolnieču un pārdabisku būtņu starpā. Vēlāk sekoja Bada spēļu vilnis un modē nāca jauniešiem adresētas antiutopijas.

Pašlaik šī tendence šķiet nedaudz pierimusi, tomēr uzmanības vērts ir kāds interesants fakts tepat Baltijas valstu literatūrā: proti, Lietuvā un Latvijā ar divu gadu starpību nāk klajā pirmie darbi, kas sarakstīti zinātniskās fantastikas nozarojuma tvaikpanka (steampunk) nozarē, kura galvenā iezīme ir alternatīvas (visbiežāk XIX gadsimta) pasaules radīšana, balstoties uz citādu tehnoloģiju attīstības vēsturi – parasti tā arī neizgudrotu iekšdedzes dzinēju, attiecīgi balstot visu aprakstītā laikmeta tehniku uz tvaika dzinējiem, – no šejienes arī apakšvirziena nosaukums.

Latviešu rakstnieci Lauru Dreiži un viņas triloģiju Danse Macabre, kas klajā nāca 2015. gada rudenī, šoreiz apsteiguši brāļi lietuvieši ar 2013. gadā publicēto un Lietuvā plašu popularitāti iekarojušo Andrjus Tapina debijas romānu Vilka stunda, kas nu pieejams arī latviešu valodā.

Centrālais personāžs – Viļņa

Vilka stunda ir apjomīgs (vairāk nekā 500 lappušu, turklāt jāatceras, ka tā ir tikai cikla pirmā daļa) darbs, kurā meistarīgi savijas fantastikas romāna, detektīvromāna, politiskā romāna un kriptogrāfiskā romāna elementi. Atšķirībā no Lauras Dreižes, kura savu steampunk romānu darbību novieto alternatīvā Viktorijas laikmeta Londonā – tātad zemē, kuras industriālā revolūcija un gotiskās literatūras tradīcijas jau iepriekš nodrošina labu bāzi sižeta ritumam –, lietuviešu rakstnieks par Vilka stundas darbības vietu izvēlas 1905. gada Viļņu – protams, atbilstoši žanra kritērijiem tā ir alternatīva Viļņa. Viļņa, kurai gājusi secen revolūcija un sociāldemokrātiskās idejas, toties ripo ar tvaiku darbināmas karietes un tramvaji, lido dirižabļi un planieri, un burvji mehāniķi savās darbnīcās rada arvien komplicētākus izgudrojumus, cenšoties atklāt sava laika homunkulu.

Sižetiskā intriga ir savīta nevainojami – Viļņā gatavojas notikt svarīga starptautiska galotņu tikšanās, kurā piedalās gan Vācijas, gan Krievijas, gan Osmaņu impērijas un citu tālaika valstu ministri; šo tikšanos cenšas izjaukt politiskie spēki, kuri nav ieinteresēti saglabāt mieru, paralēli Viļņas legāts Antans Sudrabs izmeklē mīklainu slepkavību un dzen pēdas mistiskiem rasējumiem. Spēlē iesaistās gan noziedzīgās pasaules galva, gan slepenas apvienības, intriganti izgudrotāji un alķīmiķi, gan – kur nu bez viņām – divas daiļas un noslēpumainas sievietes.

Romānā virmo aizrautīgs, var pat teikt – zēnisks, piedzīvojumu un atklājumu gars – par spīti briesmām, kas dažbrīd manifestējas patiesa šausmu stāsta cienīgās ainās, – iezīme, kas skaidri apzīmē pasauli (un literatūru) pirms Pirmā pasaules kara. Zinot, ka paredzētā četrsējumu sāga turpinās, būs interesanti noskaidrot, vai un kā autora stils mainīsies, atainojot kara un pēckara pasauli, lai gan ar fantastam piešķirtajām licentia poetica tiesībām, protams, alternatīvās vēstures ietvaros ir iespējams šo notikumu izlaist vispār.

Andrjus Tapina romāna centrālais personāžs tomēr ir pati Viļņa – pilsēta, kurā latviešu lasītājs samanīs kaimiņvalsts galvaspilsētas vaibstus, kas tomēr ir pārgleznoti ar meistarīgu roku. Teju katram pilsētas rajonam ir veltīti kinematogrāfiski precīzi apraksti, sižeta pavedieni vijas no ielas uz krogu, no pagalma uz tuneli. Tiesa, šajās epizodēs autors vietumis iekrīt debitantiem raksturīgajā slazdā un aiz patiesas mīlestības pret aprakstāmo objektu ļauj sižetam izslīdēt no pirkstiem – kamēr lasām par Tvaikpilsētas, Bezdievnieku (a propos – zem šī nosaukuma slēpjas slavenā Užupe!) vai Bēdu rajona raksturīgajām iezīmēm, notikumi itin kā apstājas, lai ļautu autoram pateikt sakāmo. Tas īpaši labi redzams, ja salīdzinām aprakstu lēnumu ar sižetisko straujumu. Nezinot lietuviešu valodu, grūti pateikt, vai tā ir tulkojuma īpatnība vai sastopama arī oriģinālā, bet varoņi nemitīgi nevis kaut kur ieiet, bet “ieskrien”, nevis kaut ko paņem, bet “paķer” utt.

Pilnu recenzijas tekstu lasiet:

http://www.diena.lv/kd/recenzijas/gramatas-vilka-stunda-recenzija-leisu-vilka-uznaciens-14128705

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s