Lle-shanah ha-ba’ah bi-Yerushalayim. Ar šādiem vārdiem pirms pieciem gadiem devāmies atceļā no brauciena pa Svēto Zemi nedrošā cerībā, ka kādreiz šeit vēl atgriezīsimies. „Nākamgad Jeruzalemē,” tā tulko šo tradicionālo ebreju teicienu par pilsētu, kas kā magnēts pievelk visas tautas. Savā pirmajā ceļojumā pa Izraēlu neganti izjutām tieši „Jeruzalemes nepietiekamību organismā” – teju divu nedēļu garajā ekskursijā galvaspilsētai bija atvēlēta vien pusotra diena, bet mēs ar vecu ceļotāju nemaldīgo nojautu (ha, un, protams, arī ar visparastākās kultūrvēstures zināšanu un loģikas palīdzību) apjaušam, ka šī ir pilsēta, kuras rūpīgai izpētei pat ar mēnesi nepietiktu…
Nedrošā ticība uz atgriešanos šopavasar negaidīti manifestējās realitātē – kādā jūtu uzplūdā tiek nopirktas lidmašīnas biļetes reisam Rīga-Maskava-Telaviva, rezervēta viesnīca un… atkal jau pošamies, lai savām acīm skatītu Zelta pilsētu. Šoreiz mūsu mērķis tātad ir tikai Jeruzaleme, kurai esam apņēmušies veltīt visu nedēļu, turklāt ļoti iezīmīgu nedēļu: 2016. gada Lieldienu svētdienā tiek kravāti koferi un bažīgi pārbaudīta laika prognoze tālajā zemē.
Tak ceļojums, vēl lāga nesācies, draud izvērsties pārbaudījumu pilns. Ap vieniem naktī mums jādodas uz lidostu, lai sēstos reisā Rīga-Maskava, bet neilgi pēc 23:00, vēlreiz pārbaudot lidojumu grafiku, pārsteigti ieraugām, ka šāds reiss aviokompānijas Aeroflot sarakstos vispār neuzrādās… Bažīgs zvans uz lidostu… voila, kā konstatē operators, reiss ir atcelts! Paldies, ka paziņojāt! Bet rīta pusē Maskavā mūs gaidīs lidmašīna uz Telavivu… Pēc divdesmit satraukuma pilnām minūtēm, kuru laikā es visādam gadījumam aši pārskatu vēl pieejamos tiešos reisus uz Telavivu, bet vīrs sazvanās ar Aeroflot biroju Maskavā (Rīgas birojs, protams, šai stundā tukšs un kluss) tiek rasts risinājums: mūsu lidojumi tiek pārcelti uz rīta reisiem. Rīga-Maskava, šoreiz ar AirBaltic, izlidos 7:25. Nu ko, labs, kas labi beidzas… Un tikai tad, kad e-pastā jau operatīvi ir saņemtas biļetes uz pārceltajiem reisiem un esam veiksmīgi reģistrējušies abiem lidojumiem, beidzot atskan zvans no Rīgas lidostas par atcelto reisu…
Snaudai atliek pāris stundu. Miegaini, bet apņēmības pilni pulksten piecos esam lidostā. Reģistrācija, pasu kontrole, drošības kontrole – same old, same old. AirBaltic lidojums ar piedzīvojumiem neizceļas, sevišķi tāpēc, ka lielāko daļu pusotras stundas, ko pavadām gaisā, esmu ieslīgusi snaudā. Maskavā pēc īsas neskaidrības ar vietējā laika noteikšanu (Šeremetjevo lidostā vismaz mūsu sektorā nekur redzamā vietā nav pulksteņa, savukārt mobilie tālruņi spītīgi atsakās mainīt laika zonu) konstatējam, ka mums ir trīs brīvas stundas līdz nākamajam reisam.
Laiks brokastīm! Vēlams būtu kaut kas īsteni krievisks a’la blini s caviar and maybe even Russian vodka? Labi, labi, nu ne jau nu deviņos no rīta!:) Diemžēl autentisku krievu ēstuvi neatrodam. Ir burgernīcas, itāļu iestādījumi, utt. Beidzot izvēlamies tādu kā uzbeku Lido versiju, kur pasūtām tomātus ar brinzu, siltu plāceni un airānu (raudzēts piena dzēriens ar garšaugiem). Pēc tam nolemjam iebaudīt arī krievu alu. Jā, jā, bet vai tāds te maz atrodams? Vienīgais, ko piedāvā kāds bārs, ir kaut kas, ko sauc „Baltica nr 7”. Diez kas no tā alus nav… Bet, tā īsinot laiku, nu jau pienācis brīdis kāpt lidmašīnā. Rinda uz lidaparātu sastājusies jo kolorīta, neatstājot šaubas par ceļamērķi – raksturīgās melnās platmales un mēteļi, deniņu cirtas un kipas te ir pārstāvētas visāda vecuma ceļotājiem.
Četras stundas vēlāk lidmašīna pieskaras Svētajai Zemei. 18’C un saule. Mudīgi atbrīvojamies no Rīgā savilktajiem džemperiem. Pēc īsas meklēšanas atrodam arī robežkontroles posteni un, sev par postu, iestājamies tieši tajā rindā, kas kustas vislēnāk un kuru aiz lodziņa sēdošā meiča kontrolē īpaši bargi. Katrs kandidāts uz iekļūšanu Izraēlā mīņājas pie lodziņa minūtes piecpadsmit: varētu domāt, ka šī kāda īpaši aizdomīgo tipāžu rinda. Mēs gan tiekam cauri ar pāris jautājumiem. Seko orientēšanās sports, mēģinot atrast bagāžas saņemšanas vietu. Tas ir, vieta jau gan atrodas uzreiz pēc robežkontroles, slīdlentes naski griežas, bet tablo, uz kuriem būtu jāparādās koferu izcelsmes vietām, pārsvarā ir mēmi un melni. Beidzot izmisumā metamies pie informācijas dienesta un, par laimi, atgūstam savu mantību.
Lai no Telavivas lidostas nokļūtu Jeruzalemē, jāizmanto „shuttle” busiņa pakalpojumi. Busiņi regulāri kursē starp abiem galamērķiem un pat nogādā pasažierus tieši viesnīcās. Transportlīdzekli atrodam ātri; problēma vien tāda, ka uz 10 vietām esam vien 5 braucēji, un šoferis nepakam negrib kursēt ar pustukšu kravu. Gaidām, mīņājamies, sākam pat dumpoties un meklēt taksi parasto, kad, par laimi, busiņā ieveļas paprāva flāmu kompānija un varam doties ceļā.
Jau satumst; gar ceļa malām zib palmas, cipreses un dzeltenbrūni klinšu atsegumi, līdz nonākam spoži apgaismotās ielās, kurās mudž varen daudz ortodoksālo ebreju vīriešu tradicionālajā ietērpā. Mūsu viesnīca atrodas pavisam blakus vecpilsētai, taču arābu kvartālā. Viesnīca ir ļoti pieklājīga – siltuma regulēšanas iespējas, šūšanas piederumu komplekts, tējas servīze, ūdens pudele (dāvana), halāti…
Diemžēl saraustītā un neizgulētā miega dēļ man piemetusies neganta migrēna. Guļu, sniegbaltajā halātā ietinusies, krata mežonīgi drebuļi. Būtu jādodas papētīt vismaz tuvākā apkaime, bet nav spēka… Jeruzaleme, Jeruzaleme, palīdzi man! Vai nu lūgums, vai tabletes nostrādā, bet sāpes maķenīt pierimst. Nav ko te sevi žēlot, jāiet. Pēc īsas atpūtas pauzes dodamies uz vecpilsētu.
Skats uz mūriem, ko apspīd dzeltenīgās ielu laternas, pret melnajām nakts debesīm, ir nudien iespaidīgs. Ielas patukšas – vēls. Milzīgi, naksnīgās gaismas apspīdēti ir 16. gadsimtā mūrētie Damaskas vārti; aiz tiem – šauru ieliņu mudžeklis, īsts labirints. Pārdevēji novāc augļu un dārzeņu stendus, pa bruģētajām ieliņām kuplā skaitā klīst šmaugi kaķi… Šī atkal ir pavisam citāda Jeruzaleme – ne tā, tūristiem rādāmā. Dzelteni izgaismotas sena mūra arkas, nelīdzens bruģis, palmu šalkoņa, dienvidniecisks vakara siltums, tāli soļi, noslēpumaini trokšņi… Esam maldījušies tik ilgi, ka esam pazaudējuši katru virziena izjūtu. Par laimi, vecpilsēta nav liela un to ieskauj mūri, kas kalpo par nemaldīgu orientieri atpakaļceļam.
Dienas tīkamais siltums vakarā vēršas visai vēss. Atkal noder tālredzīgi līdzpaņemtie džemperi. Jā, dienvidi…
Atkal atraduši vārtus, secinām, ka esam nopelnījuši vakariņas. Tā kā pagaidām nav ne jausmas par Jeruzalemes restorānu un kafejnīcu izvietojumu, dodamies pa vieglākās pretestības ceļu un atgriežamies ieturēt maltīti pašu viesnīcā, kur 5. stāvā iekārtots arābu restorāns. Tā kā vēl nepārzinām tradicionālo porciju lielumu, tad maltīte izvēršas pat bagātīgāka, nekā gaidīts. Uzkodu plati – meze – pazīstam jau no Stambulas laikiem. Falafeli (turku zirņu bumbiņas), tabulē (pētersīļu un kuskusa salāti), humuss, kārtainās mīklas rullīši ar gaļas pildījumu, sautēti baklažāni krējuma mērcē un pikanta tomātu masa plus silta, kraukšķīga maize ar olīveļļas piedevu… ar to visu jau vien pietiktu izsalkušiem latviešu vēderiem, bet mēs sev par postu esam pasūtījuši arī pamatēdienu! Uzzinu, ka „dolma” šeit nav vis vīnogu lapās ietīta gaļa ar rīsiem, bet atsevišķi pasniegts podiņš ar rīsiem, dārzeņiem un tomātu masu, atsevišķi – trīs brūni apcepti jēra stilbiņi… Sev par kaunu jāatzīst, ka nokopju divus… Un vēl klāt patiesi labs vietējā ražojuma baltvīns! Jā, labi, ka pēc šādas maltītes nekur tālu vairs nav jāiet – tikai divus stāvus lejāk uz numuru…
durvjupele 