Otrais Arhimēda likums – pēc salda miega jāseko labām brokastīm! Ziņkārīgi dodamies atkal uz to pašu viesnīcas 5. restorānstāvu, lai paraudzītu, ko tad labu arābu pavāri piedāvā brokastīs. Zinām vien to, ka košera noteikumi šeit, visticamāk, nebūs spēkā. Tā arī ir: piedāvājumā ir gan siltie ēdieni, sākot no šakšukas (pikantā tomātu masā lēni vārītas olas bez čaumalas) līdz karstiem pīrādziņiem ar biezpienu un gaļu, no svaigajiem sieriem un mājas jogurta līdz laša šķēlēm, svaigai maizei un, protams, neiztrūkstošajam humusam. Pieejamas arī svaigas sulas, taču mums kaut kā prāts nesas uz zaļganu piparmētru limonādi, ko te gatavo uz vietas un kas garšo vienlaikus atspirdzinoši un (kas man īpaši tīk) nav pārāk salda, drīzāk viegli skābena.
Rīta vēsumā, bruņojušies ar somu, virsjaku (visādam gadījumam) un karti, dodamies uz pirmo vietu, kas nu par vietu, drīzāk – vietu kopumu, kas mūs intriģē – Eļļas jeb Olīvu kalnu. Sākumā, priecīgi veroties Latvijas retumā – saulē, aizejam nedaudz šķērsām, izbrienam cauri kādai visai laucinieciskai pilsētas daļai (grantsceļi, olīvkoku audzes un vistas, kas ganās turpat starp klintsgabaliem) un atraidām dažus čaklus taksistus, kas laiku pa laikam uzņem lēnu gaitu mums līdzās un par varītēm mēģina piedāvāt savus pakalpojumus aizvest tur, nezin kur – paldies, paši tiksim galā! Bet par labu ceļa rādītāju kalpo pāri nelielai ielejai redzamie pareizticīgo baznīcas zelta kupoli. Ejam un aizejam. Vispirms gan ieraugām kāpnes, kas uz kādu apskates objektu ved stipri vien lejup, zem ielas līmeņa. Esam noņēmušies skatīt visu, ko vien var, tāpēc brienam tik lejā. Pie platas gotiskas smilškrāsas fasādes redzam pāris cilvēku – ne gluži tūristi, ne gluži vietējie – kuri kaut ko mums uzsauc, bet ejam tik iekšā. Drošs paliek nedrošs, jau laikus uzsienu līdzpaņemto galvas lakatiņu – nekad tak nevar zināt, ar kādiem paradumiem būs darīšana.
Platas, tumšas akmens kāpnes ved vēl dziļāk lejup nomelnējušās velvēs, kuras apmirdz krāšņi kaltu eļļas lampiņu skopā gaisma. Pretim skan dobji a capella dziedājumi nepazīstamā valodā. Un… neviena cilvēka. Saraujamies mazi mazītiņi, bet kāpjam tālāk. Lejā ir neliela baznīca, kurā pie altāra rosās trīs (tagad atpazīstu) armēņu priesteri, pie apkvēpuša koka svētbilžu sienas klanās vēl viens vīrs mūka tērpā, bet draudzi visai šai kompānijai veido vēl viens iesānis sēdošs kungs. Kūp vīraks, skan daudzbalsīgi basi, tirpas skrien pār kauliem, bet neiesim tak tagad mukt! Bijīgi nostājamies tur, kur saskaņā ar mūsu priekšstatiem būtu jāatrodas draudzei. Priesteru saime nepievērš mums uzmanību, vien pēc brīža viens no kalpojošajiem piesoļo un apkūpina visu (mūs ieskaitot) ar smaržīgu vīraku. Kungs pie svētbildēm gan šķiet mūs pamanījis un atmuguriski dod mīklainu mājienu tam, iesānis sēdošajam. Tas tipu tapu dodas pie viena no skapīšiem, un pēkšņi kā uz burvju mājienu šim priekšā uzrodas sveču, svētbilžu un citu suvenīru kastītes…:) Ahā, katrs pelna, kā māk. Tomēr šoreiz pieklājīgi izlavāmies ārā.
Turpat blakus kāda grota, virs kuras rakstīts „Gethsemane”. Ejam tik iekšā. Tur – neliela baznīciņa ar dabiska akmens reljefa griestiem; pie ieejas uzraksts, ka saskaņā ar tradīciju šeit atradusies ala, kurā Jūda nodevis Jēzu romiešiem. Hm, cik atceros, tad tas notika dārzā, bet nu labi… Ārā ejot, pamanu mīlīgu suvenīru, ko var ņemt gluži bez maksas – groziņā salikti izkaltēti olīvzari.
Uzkāpjot maķenīt augstāk un atgriežoties ielas līmenī, mazliet atraujos no vīra, kurš palicis fotografēt. Kamēr lūkojos apkārt pēc kādas uzejas kalnā, klāt izpalīdzīgs, tumsnējs vīrs: „Vam nužen tuaļet?” „Ņet,” pārsteigta atbildu. „Togda v Gefsemaņiju?” „Spasibo, popožģe.” Vīrs ir laipnīgs un tālāk nepiesienas. Esam joprojām lieli un vareni, tāpēc nepieņemam arī piedāvātos taksīšu pakalpojumus un uz savu roku pa samērā stāvu asfaltētu ieliņu dodamies, kā paši domājam, augšup kalnā. Necik ilgi, un jāatvadās kā no virsjakas, tā no džempera – diena iesilst, fiziskas kustības dara savu. Beidzot, nedaudz elsojoši, sasniedzam virsotni un, ko domājies – esam atnākuši pareizi! Tur palīgā metas cits izpalīdzīgs vīriņš – svaigi spiesto sulu tirgotājs. Ko mēs meklējot? (Šoreiz angliski, nu gatavā Bābele kaut kāda.) Vīriņš norāda pareizo virzienu, un dodamies meklētās – Pater Noster – baznīcas virzienā. Pirms tam ielūkojamies arī Debesbraukšanas kapelā – miniatūrā baznīciņā, kuras iekštelpas rotā vien granīta plāksnē saglabājies (kā gan?) pēdu nospiedums. Debesbraukšanas kapelu gan tagad dēvē par Debesbraukšanas mošeju – turpat blakus slienas arī minarets, bet uzraksts vēsta, ka ieeja mošejā aizliegta.
Pa šo laiku sācis viegli līņāt. Glābjamies Pater Noster plašajā krustejā, gar kuras sienām – tas arī piešķīris šai celtnei nosaukumu – sarindotas plāksnes ar Mūsu Tēvs lūgšanas tulkojumu, šķiet, vai visās pasaules valodās. Interesanti, ka latviešu mēlei uzskrienam teju vai vienai no pirmajām, kur tā stūrītī stāv līdzās islandiešu valodai. Lietuviešu valoda izvietota pašā baznīciņā, bet igauņi – vēl citur. Nekāda ģeogrāfiskā principa! Toties es kā esoša un vīrs kā potenciālais valodnieks aizgrābti klīstam starp „tautu mēlēm” – kas tik viss te nav! Moskovītu (krievu) un koptu, velsiešu, aramiešu, osmaņu turku, eskimosu, siu cilts indiāņu, katalāņu, basku un kādas tik vēl ne valodas, turklāt vairākas plāksnītes ir arī Braila rakstā! Jā, kā nu bija ar to Bābeli, kā nebija, bet – skaistas tās sajauktās valodas, skaistas! Lietus pa šo laiku ir rimies, un vēl apstaigājam arī baznīcas sānā esošo olīvdārzu, kurā valda tāds miers, ka šķiet – šis nav lielas pilsētas viducis, bet kāda lauku ainava.
Nedaudz lejāk pamanām norādi uz „View of Jerusalem”. Protams, to mums vajag! Aiz ceļa līkuma patiesi paveras klasiskais skats, ko parasti fotografē tūristi – baltu ēku un jumtu klājums, kura vidū izceļas zeltītais Klints mošejas kupols. Tūristu šeit agrumā vēl ir pamaz, toties vietējie to apkalpošanai ir sagatavojušies – jūsu uzmanībai tiek piedāvāts gan garkājains un pēc visiem beduīnu likumiem apseglots kamielis, gan balts un rakstainu segu apklāts ēzelītis. Arābu vīrs, kurš, šķiet, „apsaimnieko” abus lopiņus, jokojot piedāvā izvēlēties starp „small taxi” un „big taxi”. Izvēlamies nemocīt lopiņu ar neprasmīgu mugurā sēšanos, bet dažas amizantas bildes ar trio: vīrs, arābs, ēzelītis – tomēr top. Arābs vēl smaidīgs stāsta, ka šis esot tas pats ēzelītis, uz kura Jēzus iejājis Jeruzalemē. Nu, ja nu mazmazmazmazmazmazmazmazmaz… labi, sajuka.
Dodoties uz nākamo apskates objektu, pamanām norādi uz Praviešu kapenēm. Kas tās tādas? Tās nu gan mums visādā ziņā jāinspicē! Nokāpjam (atkal!) vairākus desmitus metru pazemē, kur melnē augstas akmens velves un gaismu dod vien tievas vaska svecītes. Vīriņš, kurš uzmana alu, iedod katram pa svecītei un piekodina izstaigāt labirintu pašiem. Par laimi, tas nav liels, un dienasgaisma ir manāma no visiem punktiem. Vīriņš stāsta, ka šeit apbedīti vairāki Vecās Derības pravieši. Tiesa tas vai nē – ne mums spriest, bet par iespaidīgu skatu un labu stāstu vīriņš ir pelnījis pāris šekeļu.
Tālāk gar ortodoksālo ebreju kapu plākšņu klājumu (saskaņā ar tradīciju šī ir labākā vieta, kur tikt apglabātam īstenam jūdam) un garām dziedošu ebreju vīru pulciņam esam nonākuši nelielā katoļu baznīciņā Dominus Flevit (Kungs raudāja). Baznīciņa celta, lai pieminētu notikumu, kad Kristus ar mācekļiem apstājās kalna virsotnē un raudzījās uz Jeruzalemi un raudāja par tās gaidāmo izpostīšanu. Pie baznīcas durvīm sagaida franciskāņu mūks, naudu neprasa, vien norāda uz iespēju iegādāties kartiņas (ko arī labprāt darām). Baznīcas logs ir veidots kā melnu līniju rāmis, kas ierāmē klasisko skatu uz pilsētu. Toties apakšā pie altāra, atzīmējot nupat nosvinētās Lieldienas, izlikts groziņš ar vārītām olām un uzaicinājums: „Labu apetīti!” Starp fotografējošiem japāņiem baznīcā ielavās arī viens no Jeruzalemes kaķiem, saņem mūka glāstu un turpat apmierināts apguļas.
Vēl nedaudz lejāk uzcelta pareizticīgo Marijas Magdalēnas klostera baznīca ar labi koptu dārzu un ne mazāk labi koptiem kaķiem, kas tajā klaiņo. Baznīca ar zeltītu ikonu desmitiem, vaska sveču smaržu, melni tērptām sievietēm (bet neviens neraugās šķībi arī uz manu tuniku un džinsiem).
Tālāk ceļš ved lejup uz Ģetzemanes dārzu un tai līdzās 20. gadsimta sākumā celto Visu Nāciju baznīcu. Šoreiz baznīcā nenotiek dievkalpojums, bet izjūtas šai celtnē joprojām ir savādas un aizkustinošas – telpa grimst pastāvīgā zilganā pustumsā, zeltītām zvaigznēm izgleznota velve un priekšā pie altāra – ar dzelzs ērkšķu vainagu apvīts lēzens akmens… Bet sirmie un ķērpjainie olīvkoki ārpusē, šķiet, stāv mūžīgā divtūkstoš gadu senā bezvēja naktī.
Gluži loģiski, ka tālāk dodamies atkal iekšā pilsētā (šoreiz pa Lauvu vārtiem) un uzejam uz Via Dolorosa jeb Sāpju ceļa. Izrādās, ka iepriekšējā pilsētas apmeklējumā ar šo ceļu esam iepazinušies vien daļēji, jo vairākas no pieturvietām (jeb stacijām) tolaik bija slēgtas. Šoreiz izmantojam iespēju nesteigties. Soļot lēnām, nepievērst uzmanību tirgotāju saucieniem, izpētīt, iedziļināties, izjust… Vēlreiz un no jauna – Šaustīšanas klosteris, Notiesāšanas kapela (“dodiet mums Barabu”), maza pazemes telpa ar mozaīkas grīdu, uz kuras iezīmētas aizkustinoši neliela izmēra sandaļu pāra pēdas – Kristus satiek Savu māti… Pa ceļam – Ecce Homo klosteris un pazemes ejas ar senas ielas akmens plāksnēm, grieķu pareizticīgo apsaimniekotais Kristus pazemes cietums – tiešām baisa akmens celle… un, jā visu laiku fonā ņirb arābu tirgus ar košumu, skaļumu, smaržām, kas, no vienas puses, atrauj uzmanību no tā, kam šobrīd veltām uzmanību, no otras puses, kalpo par ne ar kādiem citiem līdzekļiem neuzburamu kontrastu starp To, kurš gāja, un tiem, kuri skatījās.
Bez pavadoņa Krusta ceļa stacijas atrast nav viegli: bieži maldāmies, griežamies atpakaļ, pētām namu sienas. Kaut kur ceļā pazaudējam devīto staciju un no skaļas tirgus ieliņas pa nelielu vārtu eju nonākam tieši pie Svētā Kapa baznīcas pagalma. Tomēr iekšējā balss saka, ka nē, tā nevar, ceļš ir jānoiet pilnībā. Meklējam atpakaļceļu. Atceramies, ka pirmajā apmeklējuma reizē taka veda caur kaut kur jumta telpās izvietotu, patumšu etiopiešu klosteri. Mērojam soļus atpakaļ un izdodas – izejam uz kupoliem un slēgtām durvīm greznota baznīcas jumta: turpat blakus neliela koptu baznīciņa, uz vēl augstāka jumta lūgšanu skaita etiopiešu priesteris, atrodam savu devīto staciju un beidzot ienākam baznīcas pagalmā „pareizi”.
Kā vienmēr, ieejot baznīcā, mazliet nošokē svētceļnieku un vienkārši ziņkārīgo pūļi, kas satupuši pie Kristus Svaidīšanas akmens un cītīgi trin pret marmora virsmu sapirktās svētlietas, suvenīrus un, kā šķiet, arī visparastākos apģērba gabalus. No akmens pa labi ved šauras kāpnītes uz Desmito staciju – Golgātu. Arī tur tūristu ņirba. Nu, laikam tas loģiski. Bet nav jādomā un jāanalizē, ir jājūt. Un rindā stāvēšanas laiku uztversim kā meditāciju. Jā. Smagi zelta kroņlukturi pie pārsteidzoši zemas, mozaīkām izliktas griestu velves, neskaitāmu sveču līpināšanās un sašķeltās, miljonu plaukstu nopulētās klints sirdspuksti zem pastieptās rokas. Tas nav mainījies.
Rinda pie Kristus kapa kapelas garāka, nekā atceramies. Tomēr nav jautājums par to, vai stāvēt. Tur ir jābūt. Ik pa brīdim stāvētāju rindas kustību aptur un kapu ar vīraku apkvēpina grieķu pareizticīgo, armēņu un koptu priesteri. Neviens nesūdzas par kavēšanos. Šī nu reiz ir vieta, kur nevienam nav jāsteidzas. Un, protams, neatceros un nevaru aprakstīt neko no kapelas iekšienes. Priekštelpa ar marmorā ietverto akmens gabalu un sveci, jā. Bet Tur ir tikai gluda, silta akmens plāksne zem pieres un tāda pati akmens plāksne zem ceļiem… un priestera mudinājums pasteigties. Katram savs darbs. Neko darīt.
Pēc visas šīs staigāšanas sajūtam pavisam prozaisku izsalkumu. Atceramies, ka līdzās Krusta ceļa ceturtajai stacijai manījām nelielu restorāniņu un šoreiz bez visādiem maldu ceļiem dodamies taisni turpu. Restorāniņš mazs un mīlīgs, bet sienu gan rotā visai ekspresīvs 20. gadsimta sākuma armēņu genocīdam veltīts zīmējums… Spriežam, kā tālaika nelaimju vaininieki diez vai šai krodziņā būtu gaidīti. Esam pasūtījuši tikai vieglas uzkodas, bet, ak vai, esam piemirsuši, ka vieglas uzkodas šajā pasaules malā nozīmē, ka tevi pieēdinās līdz ausīm un piedāvās vēl… Dārzeņi, humuss, falafeli, mērces un maize… neizprotamu iemeslu dēļ arī frī kartupeļi. Vai tiešām iztop tūristu gaumei? Lai uzturētu vietējo kolorītu spēkā, tos neaiztiekam.
Pēc maltītes dodamies izstaigāt pilsētas Jeruzalemes kristiešu kvartālu. Tas salīdzinājumā ar arābu trokšņaino košumu liekas kluss, patukšs un bezkrāsains. Atrodam grieķu katoļu patriarhāta ēku, franciskāņu valdījumu, kristiešu mājas ar raksturīgajiem Sv. Jura bareljefiem pie ieejas, izstaigājam armēņu kvartālu. Pulkstenis tuvojas sešiem, pilsēta pamazām (citviet) pieklust, (citviet) pošas vakara dzīvei: tirgotāji novāc preces, tūristi sabirst krodziņos. Laukumā netālu no Jafas vārtiem koncertam pošas trīs elektrisko vijoļu spēlmaņi, kafejnīcu īpašnieki aicina iekšā neatlaidīgāk kā jebkad.
Paejoties gar mūri, tiekam līdz Ciānas vārtiem, caur tiem aizejam līdz Dāvida kapenēm, kur notiek ebreju vakara lūgšana. Sieviešu un vīriešu daļas nošķirtas. Es klusi turos savā pusē, kamēr vīru viņa pusē kāds neatlaidīgs ebrejs iztaujā par potenciālajām izredzētās tautas saknēm varbūt vectētiņš? Varbūt kāds onkulis? Uzzinājis, ka nekā tāda nav, novēl svētību un liekas mierā, bet jau pēc brīža laižas lustīgā riņķa dejā ar trim ebreju jaunuļiem…
Kājas nostaigājušas ne vienu vien kilometru, galva iespaidu pilna. Izsalkumu nejūtam, bet pasēdēt un papļāpāt pie vīna glāzes iemaldāmies armēņu kvartāla krodziņā „Taverna”, ko sareklamējis mūsu ceļvedis. Sareklamējis, jāsaka, nudien ne velti – interjers ar eļļas lampiņām un superizmēra vīna krūkām atgādina kādu senatnīgu un visai glaunu iebraucamo vietu, apkalpojošie puiši ir tumšmataini un žigli, vīns un salāti – labi.
„Nesiet Jeruzalemei miera sveicienu. Lai tiem labi klājas, kas tevi mīl,” – teksts, kas atkārtojas gan dažādu baznīcu ziņojumos, gan kādas palestīniešu keramikas darbnīcas logā netālu no mūsu viesnīcas. Šī ir pilsēta, kurā mutuļo, šķiet, pats dzīvības atvars, un tā ir pelnījusi mieru.
Mieru esam pelnījuši arī mēs, un, kamēr gurdeni mērojam ceļu atpakaļ uz viesnīcu, atkal izbaudām vieglā pussnaudā ieslīgušās Jeruzalemes gaismu, skaņu, smaržu lēnos sirdspukstus.
durvjupele 
Atbalsojums: Interesantie raksti #4 |