Mana zelta Jeruzaleme. 3. diena

No rīta var labi just, ka kāju muskuļi varen brīnās par vakardienas lielo staigāšanu. Pa viesnīcas numuru pārvietojamies ar „au!” un „ai!” skaņām. Nekas, mīļie, pacietieties, šodien sagaidīsiet ne to vien. Brokastu piedāvājumā atkal jaunu brīnumi: ar sieru pildīti tomāti, ceptas aknas (jā, jā! Brokastīs!), pīrādziņi ar citiem pildījumiem. Pavārs acīmredzot cenšas. Vīrs apņēmīgi nogaršo no visa kā. Man pietiek ar maizi, svaigo jogurtu un humusu.

Pirmais pēcbrokastu uzdevums ir šķērsot visu vecpilsētu, lai atkal nonāktu pie Ciānas vārtiem un tur esošā mūs interesējošo vietu kompleksa, kurš vakar, kad tur nonācām, jau bija slēgts. Ieejot pilsētā pa Damaskas vārtiem, pārņem sajūta, kāda varētu būt laika mašīnā uz senajiem Austrumiem: vārtpriekšā un tālāk šauro ieliņu pašā vidū, kājas sakrustojušas, tup pavecas sievietes plīvuros ar zaļumu groziem, mums pa priekšu grab pārdevēja stumti koka rateļi, pilni ar reibinoši smaržīgām piparmētrām, visgarām ielai tirgoņi piedāvā patiesi karaliska izskata dārzeņus un augļus, visur rosīgi tekalē lakatotas sievietes ar pilniem groziem, virmo garšvielu un tējas smarža, apdullina skaļo sarunu troksnis. Protams, pārdevēji nevilcinās ķert arī tādus tūristus kā mēs. Galvenais triks ir smaidot māt ar galvu un iet tik garām, neielaižoties sarunās par tēmu: „No kurienes jūs esat?” (pirmā frāze gandrīz jebkura tirgotāja repertuārā) un „Nāciet tikai paskatīties, lēti, skaisti!” Atraidīti šie neapvainojas: nāks jauni, peļņa būs.

IMG_1728

Līdz Ciānas vārtiem, kā sākumā ieplānots, nemaz netiekam. Nonākuši līdz Jafas vārtiem, sākam pētīt pilsētas plānu, lai saprastu turpmāko ceļu, pie viena pabrīnoties par daudzajām oficiāla izskata mašīnām, kas sadrūzmējušās laukumā. Te mums piesitas kāds vīriņš, kurš sāk stāstīt briesmu lietas. Jeruzalemē viesojoties ASV ministrs (kautkādstur), teritoriju tūlīt, tūlīt, slēgšot, pilsētā esot nemieri, baumojot pat par upuriem, viņš mums parādīšot drošāko ceļu apkārt slēgtajam kvartālam. Nobrīnāmies, bet ejam ar’ līdzi. Kad esam jau tikuši armēņu kvartālā, kur nekādu melno limuzīnu vairs nav, sāk šķist maķenīt dīvaini, ka vīrelis vairs nerunā par drošāko ceļu, bet sāk bārstīt zināmus faktus par pilsētas iedalījumu, solās aizvest mūs uz Sv. Kapa baznīcu, Eļļas kalnu. Pamazām aptveram, ka šis ir tikai vēl viens biznesa plāns – uzmesties par gidu „neko nezinošajiem” tūristiem. Apstājamies un paziņojam, ka, paldies, bet gida pakalpojumi mums nav vajadzīgi. Vīrelis ir vīlies. Kā! Mēs staigāšot pa pilsētu divatā? Bet tas taču esot tik ļoti bīstami un sarežģīti! Tomēr neatkāpjamies, un, atšuvušies no nelūgtā pavadoņa, tavu brīnumu gluži bez kādas palīdzības (ha ha) atrodam sīriešu kristiešu kvartālu un Sv. Marka baznīcu. Diemžēl slēgtu. Nu neko darīt, nākamais pieturpunkts – Sv. Jēkaba katedrāle armēņu kvartālā. Mums neveicas – atkal ciet! Toties, aizejot līdz Ciānas vārtiem, Marijas Aizmigšanas baznīcu atrodam atvērtu. Simpātiska neoromānika ar bizantiska stila mozaīkām un senu kriptu. Šo Svētās Zemes katoļu arhitektūras iezīmi manījām arī iepriekšējā braucienā: vienkop savijies mūsdienu baznīcu būves stils ar senatnīgo, jaunā ēka bieži vien uzcelta uz tūkstoš gadu un senākiem pamatiem, grotas, kriptas un tamlīdzīgi. Pazemes telpas centrā guļoša Marijas figūra: šī baznīca celta vietā, kur saskaņā ar tradīciju mirusi Jaunava Marija. Apglabāta gan citur – mūsu vakar apmeklētajā pazemes armēņu baznīcā ar melnajām velvēm un dobji dziedošajiem priesteriem. Tiesa, saskaņā ar katolisko tradīciju Marija ar miesu un dvēseli uzņemta debesīs, tāpēc arī šai baznīcā redzams vien tukšs akmens sarkofāgs…

Tālāk dodamies uz Sv. Vakarēdiena zāli jeb „augšistabu”, kur Jēzus ieturēja Savu pēdējo maltīti ar apustuļiem. Šajā telpā, kas patlaban tiek uzturēta kā visām reliģijām atvērta lūgšanu vieta, skaidri redzamas Jeruzalemes piederības maiņas zīmes – telpā ar gotiskām velvēm un kolonnām arkveida logus rotā vitrāžas ar Korāna sūrām… Pastaigājuši pa ēku jumtiem, kas, tāpat kā daudzviet pilsētā, šeit viegli pieejami pa nelielām kāpnītēm, dodamies lejup uz Pētera Galilieša baznīcu, kas atrodas kalna pakājē. Šī arī ir samērā jauna katoļu baznīca, pareizāk, vesels komplekss – klosteris, bazilika, pazemes grotas, kafejnīca un dārzs ar vairākām brīvdabas lūgšanu vietām. Pazemes grotās – Kristus cietums (atzīmēsim, jau otrais, ko redzam) un daļēji klintī iebūvēta Sv. Sakramenta kapela. Virszemē – tikai daļēji kopts dārzs, jaukas pastaigu takas pavasarīgā un neskartā zaļumā. Bet pašā augšā kā atgādinājums Pētera „negavit” – „Es Viņu nepazīstu”– bronzas skulptūra ar pārbiedēto apustuli un virs viņa galvas – nepielūdzamo gaili…

IMG_1590

Pa Ciānas vārtiem atgriežamies pilsētā un atkal spītīgi dodamies uz sīriešu baznīcu. Un mums laimējas! Dievnams ir atvērts, bet tajā notiek dievkalpojums. Bikli mīņājamies pie durvīm, līdz ārā iznāk melnā lakatā tērpta sieviete un aicina mūs iekšā. Ietipinām, es aši ietinos lakatā (sieviete saka „nevajag”, bet tā jūtos ērtāk) un piesēžam. Notiek lasījums man nezināmā valodā. Baznīcā pulcējusies tumšādaina draudze, daļa sieviešu tērpušās sari – tātad indieši. Lasījums pēc brīža tiek atkārtots angliski. Tad seko bezgalgara un, šķiet, improvizēta lūgšana, ko notur viens no draudzes vīriem. Pa starpu baznīcēni vienās zeķēs ķepo iekšā ārā no baznīcas, melnā sieviete dala visiem suvenīrus (miniatūras svētbildītes un „Svētās Zemes komplektiņu” – sudraba krustiņu kopā ar šķipsniņu zemes un izkaltētu olīvkoka lapiņu), daļa draudzes aktīvi atbild lūdzējam, daļa grozās, man līdzās tumša sieviete slauka asaras un kaut ko dedzīgi un skumji murmina.

Pēc lūgšanas kārta ziedojumu vākšanai, bet draudze nekādi nevar atrast, cik saprotam, ziedojumiem paredzēto trauku. Beigu beigās izlīdzas ar viena lūdzēja košzilo naģeni. Kad naģene piepildīta un svinīgi pienesta pie altāra, atrodas arī īstais trauks, kurā priesteris bez samulsuma pārber cepurītes saturu… Sākas sprediķis mums nesaprotamajā Indijas dialektā. Kad priesteris jau labi ierunājies, viens no lūdzējiem šo pārtrauc un stiepj altāra virzienā kaut kādu koferi. Cik noprotam no aktīvās žestikulēšanas, balti tērptajam priesteris mugurā neesot pareizais tērps, un nu to aizdod sīriešu baznīcas kalpotāja. Sakrālais tērps tiek izvilkts, atmudžināts, un priesteris turpat altārī nesteidzīgi pārģērbjas. Nu varētu tā kā turpināt, bet atkal neraža – šķiet, ka aizmirsies vēl kaut kas, jo kaut kā neparasti ātri noskan „āmen” un draudze sāk rosīties. Vēlāk no melnās sīriešu kundzes uzzinām, ka aizmirsta bijusi arī liturģijas grāmata… Nu viena aizmāršīga Toma kristiešu draudze, neko teikt! Bet mums jau labi – esam noklausījušies indiešu dziesmas, mums aiztaupīts garš sprediķis nesaprotamā valodā, un pēc tam, kad baznīca tukša, kundze vēl mums noiet pagrabā, kur esot – saskaņā ar sīriešu tradīciju – īstā Sv. Vakarēdiena vieta. Lejā redzam divas senas velvētas telpas, nesaprotam gan, kura šeit skaitītos „augšistaba”, bet, tā kā Jeruzalemes svēto vietu pārbagātību jau pazīstam, īpaši par to nesatraucamies. Kad esam atgriezušies augšā, kundze atver priekškaru, kas pa mūsu prombūtnes laiku jau aizklājis krāšņi zeltīto altāri, ļauj to nofotografēt, bet pēc tam nepārprotami liek manīt, ka iestājies pusdienlaiks… Mēs visu saprotam un laipni atvadāmies.

(null)_3(2)

Ja jau pusdienlaiks, tad lai būtu arī mums viegla uzkoda! Vienīgā problēma: pēc vakardienas jau zinām, ka „vieglas uzkodas” austrumnieciskajā viesmīlībā nozīmē piebarošanu līdz stenēšanai… Meklējot autentisku ēstuvi, iestaigājam ebreju kvartālā, kas pēc 20. gadsimta kariem un nemieriem pārbūvēts no jauna, toties tā, lai nevainojami iekļautos kopējā pilsētas ainavā – glītas gaiša akmens celtnes, reliģisko piederumu veikaliņi, sinagogas… Aizstaigājam līdz Raudu mūrim, kur mums ar vīru atkal jāšķiras, jo sievietes un vīrieši iet lūgties atsevišķi. Sieviešu puse turklāt ir jūtami pilnāka, un man pat kādu brīdi jāpastāv „rindā”, lai varētu piekļaut plaukstas sīkiem dobumiņiem klātajai senajai sienai. Dobumiņi ir līdz pēdējai iespējai pieblīvēti ar saritinātām papīra zīmītēm – gan vietējiem, gan viesiem kļuvis par tradīciju šeit atstāt savus lūgumus. Man līdzās nepacietīgi mīņājas krievu kundze, kurai līdzi vesels pabiezs bloknotiņš. Pasmaidu un atbrīvoju lūgšanas vietu.

Jā, viss ir jauki, tikai nekādu ēšanai noderīgu vietu šeit gan nerodam. Lai nepārprastu: ātrās ieskrietuves un kaut kas līdzīgs kibucu ēdnīcām te gan ir, bet mēs, saprotams, sapņojam par mazu, jauku ebreju restorāniņu… Nekā. Laikam kārtīgi ebreji ēd tikai mājās gatavotu ēdienu.

Nākas atgriezties arābu kvartālā – uz Muristāna ielas, kur sarindojušās daudzas ielu kafejnīcas. Spēj tik izvēlēties! Piestājam vienā un pasūtām humusu ar malto gaļu (interesanta kombinācija!) Glāzi vīna gan viesmīlis nespēj piedāvāt (nu labi, par ko es brīnos), toties aši iesaka arābu alu. Tāds arī ir?! Nu labi, pamēģināsim! Kausiņš gaišā alus ir tīri garšīgs.

Neliela atkāpe. Viena no precēm, ko piedāvā praktiski visur, ir svaigi spiestas sulas – gan mums ierastās apelsīnu, mango, ābolu, burkānu, gan neierastākas – granātābolu un citas. Arī no mūsu viesnīcas jau pazīstamā gaišzaļā, mazliet tumīgā un ļoti atspirdzinošā „piparmētru limonāde” (mint lemonade) ir nopērkama visur.

(null)(4)

Pēc iekošanas uzmeklējam ielu, kas mūsu ceļvedī saucas Christian Quarter Road un atrodam Jāņa Kristītāja baznīcu, kas celta bizantiešu laikmetā. Koša, zeltīta, krāšņa, celta mums neierastā grieķu krusta veidā. Izmantojam iespēju tuvumā izpētīt pareizticīgo ikonas. Šeit neviens neskatās šķībi, ja neproti „pareizi” paklanīties un krustu met, kā jau Rietumu baznīcā ierasts – no labās puses uz kreiso. Baznīcā gan ik pa brīdim ietek klusas, lakatotas sievietes, noskūpsta ikonas un noliek svecītes, bet mums visi liek svētu mieru. Lakatu, protams, uzsienu, bet pie ieejas nemanu nekādas norādes, ka tas būtu obligāti vai ka mani džinsi te būtu nepiedienīgi. Mierīga līdzāspastāvēšana.

Vēl viena atkāpe. Arī arābu rajonā praktiski visas sievietes ir lakatos, taču, atskaitot vienu vai divus gadījumus, nemanu sievietes ar aizsegtām sejām. Manai neapsegtajai galvai arī neviens nepievērš uzmanību. Un, protams, nekādas personiska rakstura piezīmes no vietējiem vīriešiem neatskan. Šai ziņā, jāsaka, itāļu un citu Eiropas dienvidtautu vīrieši ir daudz ekspresīvāki.

Pēc Christian Quarter Road vēlreiz aizejam līdz Svētā Kapa baznīcai, kas galu galā ir tepat netālu. Vilktin velk uz šo vietu. Axis mundi… Šoreiz rindā nestāvam, bet pasēžam turpat blakus Sv. Kapa kapelai, elpojam vīraka tvaikus, baudām kaut kur tālu velvēs skanošos pareizticīgo dziedājumus. Daudzu ticīgo (vai varbūt vienkārši ziņkārīgo) vēlme taisīt selfijus uz Kapa fona man gan liekas, maigi izsakoties, neizprotama. Ko šie ļaudis pēc tam liks savos sociālo tīklu profilos? Vai tiešām „ES un Kristus Kaps”? Labi, nav mana darīšana…

Tā kā spītība attiecībā uz sīriešu baznīcu ir atmaksājusies, dodamies vēlreiz pārbaudīt laimi arī uz armēņu katedrāli. (Precīzāk sakot, katedrāles sargs mums jau no rīta paziņoja, ka dievnams būs atvērts no 15.00.) Un izdodas! Dzelzs vārti atveras, pie durvīm piekārtais paklājs uzritinās uz augšu, un mēs dabūjam noklausīties īstas armēņu vesperes ar satriecošiem semināristu kora dziedājumiem. Fotografēt gan kāds bārdains priesteris noliedz. Bet mēs paklusītēm…:)

Sasmēlušies saules (lasi: garīgās barības), turpinām klejojumus pa ebreju kvartālu, jo iecerētajam pārgājienam pa pilsētas mūriem jau ir par vēlu. Atrodam vācu Sv. Marijas hospitāļa baznīcas drupas, kurās krāšņiem violetiem ziediem zied kāds mums nepazīstams koks, patīksmināmies ap grandiozu zelta menoru līdzās kāpnēm, kas ved lejup uz Raudu mūri, papriecājamies par vecpilsētas panorāmu no neierasta rakursa. Pie šīm pašām kāpnēm dežurē viens ebrejs, kas neuzmanīgam tūristam žigli apsien ap delnas locītavu sarkanu dzijtiņu „labai veiksmei” (protams, ne jau par velti) un otrs, kurš piedāvā noskaitīt rabīnu svētību pār upura galvu – arī ne par velti. Dzijtiņu pieņemam, bet no svētības veikli izvairāmies; spriežam, ka varētu piedāvāt barteru –  rabīnu svētība pret kristiešu svētību, bet diez vai šis kungs kam tādam piekristu…

Ebreju sievietes manām retāk – varbūt tāpēc, ka viņas mazāk izceļas pūlī, – bet vīri ar tradicionālajām deniņu cirtām, lūgšanu pušķīšiem, platmalēm un melnbalto apģērbu ir manāmi visur. Klaiņojot pa šaurajām ieliņām, ieklīstam tūristu nepavisam neapmeklētās vietās – viena no tām ir laukums pie kādas ebreju skolas, kurā tobrīd tieši ir starpbrīdis – puisēni kipās skraida, brēkā, spēlē „laupītājos un policistos” gluži kā kuri katri bērni, meitenes arī jož uz riņķi, vienīgā atšķirībā no mums pazīstamajiem jaunuļiem – nevienam rokās nemana nedz mobilo tālruni, nedz planšeti. Nešķiet, ka moderno tehnoloģiju trūkums viņus apgrūtinātu.

(null)_1(4)

Vakarpusē vēl nolemjam izmēģināt laimi – varbūt varam tikt arī musulmaniskajā Tempļa kalnā? Tuvākā vieta, kur turp varam tikt, ir tā sauktie Ķēžu vārti. Dodamies turp, bet jau drīz mūs apstādina bruņota apsardze. Nevarot mēs tur tikt. Bet kur varam? Atbilde: „No tilta.” Un no cikiem? „Līdz pusdienlaikam.” Tad ta norāde – no tilta līdz pusdienlaikam! Nu nekas, mēģināsim atkal rīt…

Izmetuši līkumu līkumus, sākam morāli gatavoties vakariņām. Ceļvedī esam noskatījuši paglaunu sefardu (Spānijas ebreju pēcteču) restorānu pilsētas modernajā daļā. Nokļūšana kārotajā galamērķī gan izrādās visai laikietilpīga – jāiet pa garu modes preču veikalu izraibinātu avēniju, tad vēl vienu, un vēl… beigās atrodam gan ēku ar vajadzīgo numuru, bet nekādi nespējam ieraudzīt, ka šeit piemājotu tīkotais iestādījums! Kad jau grasāmies krist izmisumā, pamanu nelielu norādīti ar restorāna nosaukumu pie ejas, ko sākotnēji esam noturējuši par vārtrūmi. Mūsu skatam paveras iekšpagalms ar vairākiem restorāniem un – jā, klāt esam! Par visiem pūliņiem topam atalgoti ar patiesi gardu ēdienu – garneles ar baklažāniem, neiztrūkstošie falafeļi, bet šoreiz – zivju, zivs ar ķiplokiem, vistas gaļas bumbiņas citronu mērcē, laipna apkalpošana, labs vīns… Esam tā pieēdušies, ka plānojam saukt taksi, bet beigās pēc principa „vēl tikai līdz nākošajam ielas stūrim” tāpat nokļūstam viesnīcā.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s