Šodienas plānā sākotnēji bija doma izstaigāt viesnīcas apkārtni, kur arī rodami vairāki apskates objekti, bet, brokastu laikā ķimerējoties ar telefonu, top iegūta informācija, kas liek izvēlēties citu maršrutu. Proti, dodamies izpētīt vakar piedāvāto opciju “no tilta līdz pusdienlaikam”, tātad uz tikai noteiktos laikos un (nemusulmaņiem) tikai pa noteiktiem pilsētas vārtiem pieejamo Tempļa kalnu.
“Tilts” patiesi izrādās lēzens koka tiltiņš, kas sākas ebreju kvartālā pavisam netālu no Raudu mūra un burtiski pārved tam pāri – uz daļu, kur kādreiz atradies izraēliešu templis, bet šobrīd atrodas divas lielas mošejas un kas ir islāma trešā svētākā vieta. Ja pie Svētā Kapa baznīcas drošības kontroles nav vispār un, ejot uz Raudu mūri, tiek noskenēta soma līdzīgi kā lidostās, tad šeit pārbaude ir visai pamatīga. Ienest Tempļa kalnā nedrīkst nedz pārtikas produktus un dzērienus, nedz reliģiskus priekšmetus ar jūdaisma simboliku. Tā kā mums nekā tāda līdzi nav, tad kontroli izturam.
Tempļa kalns ir plaša, tīra un savādi svešāda teritorija. Balti mūri un mūru atliekas, zaļojošs parks un pāri visam Klints un Al Aksas mošeju grandiozie kupoli. Sievietes un vīrieši musulmaņu tradicionālajos apģērbos pulcējas bariņos (katrs dzimums, protams, atsevišķi), lasa – domājams, Korānu – un sarunājas. Klints kupola mošejā, protams, iekšā tikt neesam cerējuši, taču mazliet pārsteigti esam par to, ka arī otras mošejas durvis nemusulmaņiem ir slēgtas. Stambulā taču, ievērojot izskata prasības, varējām iet, kur vien tīk… Bet kurš saimnieks, tas uzstāda noteikumus.
Izklaiņojam plašo kompleksu – greznas strūklakas, minareti, medreses ēkas, apstādījumi… Pie Klints mošejas vairāki aktīvisti plijas virsū ar brošūriņām “Kas ir islāms?” un jūtas aizvainoti, ka negribam tās ņemt.
Atvēlētais laiks, kurā nemusulmaņi drīkst šeit uzturēties, drīz ir apritējis. Pa stundu esam arī visu apgājuši un dodamies atkal laukā pa Kokvilnas tirgus vārtiem. (Zīmīgi, ka iziet no šejienes drīkst pa visiem vārtiem, bet ienākt – tikai pa diviem.)
Kokvilnas tirgus ir tumša, segta eja, kurā tirgojas nepavisam ne ar kokvilnu, bet gan dažādu reliģiju svētlietām, turpat pie maziem galdiņiem vietējie malko stipru tēju no mazām krūzītēm. Izejam atkal gaismā un tirgus ņirboņā.
Diena ir silta un saulaina, tāpēc nolemjam īstenot iecerēto pastaigu pa Jeruzalemes mūriem. (Pa ceļam beidzot krītam kārdinājumā un nogaršojam svaigi spiestu granātābolu sulu. C vitamīna trieciendeva! Vīrs piekodina, lai savās piezīmēs obligāti pieminot arī kādu šedevru, ko pamanām dārzeņu tirgotāja piedāvājumā, bet neapstājamies aplūkot tuvāk – spilgti, pat indīgi rozā puķkāpostus! Kas tie, kā apstrādāti? To neuzzinājām.) Uz mūriem var nonākt pa pašaurām kāpnītēm, un tālāk seko “lielais loks” vai “mazais loks” gar mūru izroboto augšpusi. Jāsoļo pa visai nelīdzenu akmeņu klājumu, bet, par laimi, visur ir, kur pieturēties. Aplūkot var gan panorāmiskus skatus uz pilsētu “aiz mūru robežas”, gan uz iekšpusi, iemetot aci gan pagalmos un šaurās ieliņās, gan appētot jumtus, kupolus, pusmēnešus un krustus.
Vēl iestaigājuši arī Aleksandra pareizticīgo hospisā, tomēr krītam Jeruzalemes tirgus kārdinājumā. Tradīcija ir no katras apmeklētās pilsētas atvest mājās vienu, toties zīmīgu suvenīru. Šeit esam jau „uzmetuši” aci nelielām, no bronzas krāsas metāla darinātām eļļas lampiņām. Galu galā viss beidzas ar to, ka no runīga, bet ne visai uzbāzīga tirgoņa nopērkam ne tikai miniatūru lampiņu, bet arī košu koraļļu kaklarotu.
Pusdienot piestājam tai pašā Muristānas ielā un pasūtām šķīvi humusa un šķīvi svaigā siera + maizi. Iekoduši dodamies realizēt rīta plānu – izpētīt viesnīcas apkaimi. Pirmā vieta, ko vēlamies aplūkot, ir tā dēvētā alternatīvā Kristus apbedīšanas vieta jeb Dārza kapenes. Tās izrādās kluss, gleznains un rūpīgi iekopts dārzs, kas piekļaujas stāvai klints sienai, kurā savukārt izcirsta ala – tāda, kādās savulaik senajā Palestīnā glabāja mirušos. Protams, nav ziņu par to, ka šai kapā patiesi būtu guldīts Kristus, un mums personiski ticamāka šķiet Sv. Kapa baznīcas versija, taču nevar noliegt, ka šeit iespējams gūt priekšstatu, kā Kaps izskatījās tad, kad virs tā vēl nebija uzbūvēta daudzkupolota bazilika un tas vienkārši bija – kaps dārzā. Izskatās, ka šo vietu iecienījuši vairāk protestantu dievlūdzēji, vismaz vairākas grupas sastopam, bet te ne tuvu nav tā drūzma, kas Sv. Kapa baznīcā.
Pēc tam aizčāpojam apskatīt Sv. Jura (Džordža) anglikāņu katedrāli un Amerikāņu kolonijas pagalmu. Krāšņi.
Nākamais punkts mūsu plānā ir apmeklēt ortodoksālo jūdu kvartālu Mea Shearim, kas arī ir šajā pilsētas pusē. Pie kvartāla robežām mūs abus samulsina visur izlīmētie plakāti, kurā uzraksti lieliem burtiem ziņo, ka šai vietā apmeklētāji lūgti neierasties nepiedienīgā apģērbā. Pēc pašas priekšstatiem, mans apģērbs ir tīri piedienīgs – džinsi, tunika un krekliņš ar pusgarām piedurknēm – bet, lasot tālāk plakātā uzskaitītos piedienīgā apģērba gabalus, saprotu, ka bažas ir pamatotas. Sievietes un meitenes tiek lūgtas tērpties garos svārkos, blūzēs ar garām piedurknēm un nevalkāt “cieši pieguļošu” apģērbu. Nu neko darīt – likumi paliek likumi! Dodamies uz viesnīcu, lai es varētu pārģērbties.
Problēma problēmas galā! Gari svārki man it kā būtu, bet jaciņa – pieguļoša, džemperis ar garajām piedurknēm – puscaurspīdīgs… Kad beidzot esmu “nokomplektēta” un dodamies uz bargo kvartālu, jūtos neērti, jo džempera piedurknes ļauj ieraudzīt rokas lejpus elkoņiem, bet sandales atsedz kāju pirkstus. Un ne velti! Mea Shearim kvartālā patiesi jūtos kā baltais zvirbulis gan vārda pārnestajā, gan tiešajā nozīmē, jo mani svārki un jaciņa ir balti, bet ebreju sievietes lielākoties valkā melnus svārkus garumā zem ceļa, melnas, necaurspīdīgas zeķes, melnas, slēgtas kurpes, blūzes ar augstu apkaklīti un matus pārsedz ar lakatu. Tomēr neviens mums ne ko saka, ne aizrāda.
Mea Shearim kvartālā valda… haoss. Tas ir, cilvēki gan ir tīri ģērbti un pārvietojas visai organizēti, bet mājas ir izteikti noplukušas un uz ielām, šķiet, guļ vai viss, ko cilvēks savā sadzīvē spēj izmest laukā. Papīri, visvisādu veidu iesaiņojumi, tukšas pudeles, kastes… viss jukjukām biezā slānī guļ ielas malā. Neviens neliekas to manām. Starp atkritumu kaudzēm nosvērti soļo ebreju vīrieši savos garajos mēteļos un sievietes ar bērnu ratiņiem un jau staigājošu bērnu pulciņiem nopakaļ. Ielu malās rindojas veikaliņi, kuros pārdod „piedienīgu” apģērbu, sakrālo literatūru, košera pārtikas produktus – aši iemetot aci te vienā, te otrā, tie rādās visai tīri un sakopti, acīmredzot bezrūpība attiecībā uz tīrību skar tikai ielu… Bagātīgie svaigi mazgātās veļas kalni, kas rotā balkoniņus (no kuriem dažs labs izskatās tiktāl izrūsējis, ka bail iet apakšā) liecina, ka arī personiskā tīrība šeit nav problēma. Tikai tās ielas…
Atceļā no Mea Shearim rodas izdevība iemest aci arī etiopiešu baznīcā – no ārpuses savdabīga, apaļa celtne, iekšpusē – paklāju, spilgti krāsotu ikonu, drapēriju bagātība. Jau atkal, vērojot Jeruzalemē saplūdušo visu iespējamo konfesiju tradīcijas, aizdomājos, cik stabils ir pamats, kas savieno šīs tik ļoti atšķirīgās tautas un kultūras, rases un kontinentus.
Izstaigājušies atkal sajūtam apetīti. Sākumā ceļvedī bijām noskatījuši restorānu ebreju kvartālā, bet interneta avoti liecina, ka tas pieejams tikai vīriešiem… Arī nedaudz tālāk atrodamās etiopiešu ēstuves neliekas uzticamas, īpaši tāpēc, ka tukšas. Nolemjam doties atceļā uz viesnīcu, un pa ceļam tad „kas būs, tas būs”. Jau pieminētajā modes preču avēnijā mūs gluži negaidot „uzrunā” izkārtne „Happy Fish”. Zivju restorāns? Nu labi, lai būtu… Izrādās, ka restorāns ir ļoti pieklājīgs, bez tam vēl košers (to apliecina pie blakusgaldiņa sēdošais rabīns)! Jūras produktu izvēle ir plaša, apkalpošana – laipna, ēdiens – gards. Beigās paēdušie viesi pat samaldās restorāna labierīcību meklējumos, jo šis izrādās viesnīcas restorāns un no minētās telpas var iziet divos virzienos – uz viesnīcu vai uz restorānu. Protams, var trīsreiz minēt, kurš virziens tiek uzņemts…
Mājupceļā ir pārņēmusi vārdos grūti izsakāma labsajūta. To nerada tikai nostaigātie kilometri, patīkamie laikapstākļi vai gardās vakariņas. Tā ir Jeruzalemes nenosakāmā burvība, kura liek katru soli uz tās bruģa izbaudīt kā nepelnītu dāvanu.
durvjupele 