Šodien esam plānojuši doties ceļā agrāk nekā citas dienas un vispirms aiziet līdz Sv. Kapa baznīcai, lai varētu to mierīgi izstaigāt bez tūristu pūļiem. Plāns izdodas tai ziņā, ka baznīcā patiesi esam jau pulksten deviņos, bet, mums par pārsteigumu, priekšā jau ir vismaz divas paprāvas ekskursantu grupas, kuru āriene skaidri apliecina piederību islāmam. Pārsteigumu norijuši, ejam iekšā. Tagad kārta punktam par plāna neizdošanos. Sv. Kapa kapela nav pieejama – to no visām pusēm norobežo metāla režģu sētiņa, un vairāki vīri priesteru tērpos cītīgi sakopj norobežojuma iekšpusi – uzmazgā grīdu, apgriež sveču daktis, tīra nopilējušos taukus, utt. Arī svētumam vajadzīga uzkopšana… Toties gluži bez rindām un pūļiem tiekam klāt i pie Svaidīšanas akmens, i pie Golgātas altāra. Aiz katoļu „teritorijas” atrodam arī jauku privātās lūgšanas kapelu. Pie Golgātas daudzbalsīgi ducina pareizticīgo mūki. Vēl šorīt esam iecerējuši apmeklēt koptu baznīcu, bet tā izrādās ciet.
Tālāk arvien spožākajā un karstākajā saulē dodamies virzienā uz pilsētas mūri, kura iekšpusē tieši pirms Via Dolorosa sākuma atrodama krustnešu laika Sv. Annas baznīca, kas celta tieši blakus senā Bētesdas dziedniecisko dīķu senās apbūves drupām. Baznīcā tobrīd viesojas korejiešu svētceļnieku grupa, kas ar pazīstamu korāļu palīdzību izmēģina celtnes vareno akustiku. Krusta velves patiesi skaņu atbalso tik labi, ka, arī staigājot pa Bētesdas drupām teju simt metru no baznīcas, daudzbalsīgās dziesmas it kā viļņo no visām pusēm.
Vēlreiz izlīkumojam pa kristiešu kvartālu, vērodami tā raksturīgās iezīmes – dažāda materiāla krustus un Sv. Jura bareljefus virs ieejas, ielās izliktās un izlīmētās svētbilžu reprodukcijas. Kādā šaurā ieliņā aplūkojam mazu un, šķiet, pašu iedzīvotāju spēkiem iekārtotu baznīciņu, par ko pārvērsta visnotaļ parastas dzīvojamās ēkas daļa, pievienojot trīsstūrveida jumtiņu virs durvīm, krustu un svētbildes logos.
Pusdienas maltīti ieturam Quarter Cafe – ebreju kvartāla kafejnīcā, kas izvietojusies otrajā stāvā virs platformas, no kuras paveras skats uz Raudu mūri un Tempļa kalnu. Šoreiz ir izdevība nobaudīt Austrumeiropas gaumē gatavotus ēdienus, kuri arī mums ir labi pazīstami – kartupeļu latkes (pankūkas) un sēņu sacepumu. (Savdabīgi, ka kafejnīciņas kasierim pie sāna ir pistole, ko tas nemaz necenšas slēpt.)
Plkst. 15.00 esam iecerējuši piedalīties Krustaceļa procesijā, kuru katru piektdienu pa pilsētas ielām vada franciskāņu brāļi. Diemžēl, aizgājuši uz starta punktu – 1. Krustaceļa staciju – uzzinām, ka, tā kā turpinās Lieldienu oktāva (laikposms – astoņas dienas pēc Lieldienām, kas ir īpašs baznīcas svētku laiks), procesija šoreiz nenotiek. Labi, lai būtu. Taču neviens netraucē mums iziet šo ceļu vēlreiz pašu spēkiem. Šķiet, pie tāda paša secinājuma nonākušas vēl pāris svētceļnieku grupas: vismaz vairāku staciju garumā mēs negribot sekojam kādai horvātu grupai, kas dodas pa to pašu ceļu. Atkal ir iespēja piestāt, kur vēlamies, nerunāt, ja negribam, gremdēties pārdomās un apcerē. Krustaceļš galu galā ir – un tam jābūt – meditācijai. Ir iespēja aplūkot arī tās Krustaceļa stacijas, kas līdz šim bijušas slēgtas – dažās no tām ielavāmies kopā ar pieminēto grupu.
Ceļš noslēdzas, kā jau tam pienākas, Sv. Kapa baznīcā, kur šoreiz pie gala stacijas apmeklētāju rinda ir pārsteidzoši īsa. Jā, saule jau sliecas uz vakarpusi.
Sēžam baznīcas pagalmā uz saules sasildītajiem akmeņiem un jūtam piezogamies nogurumu. Nav arī brīnums – vairākas dienas ir visai aktīvi staigāts, skatīts un pētīts, uztvere jūtas pārpildīta. Nolemjam uz brīdi atgriezties viesnīcā, lai atvilktu elpu. Un beigu beigās sanāk tā, ka arī vakariņas ieturam turpat viesnīcas restorānā, pa logu vērojot Jeruzalemes nakts gaismas.
Ar maltīti nav ko pārspīlēt – to jau esam iegaumējuši. Ar tradicionālo mezi un vīnu pilnīgi pietiek. Ārā, kā vienmēr, satumsis, burtiski, dažu minūšu laikā. Tumsa, miers un piektdienas vakars – Jeruzalemē sākas sabats. Pilsēta mierīgi elpo. Arlabunakti!
durvjupele 