Mana zelta Jeruzaleme. 6. diena

Šodien sestdiena, tātad – sabats, tātad – jārēķinās ar to, ka ebreju valdījumi šai pilsētā līdz saulrietam būs slēgti. Tāpēc esam iecerējuši veikt ilgi atlikto Izraēlas muzeja apmeklējumu. Vispār jau žēl silto un saulaino dienu pavadīt muzejā, bet, vairāku padomdevēju apskatos izlasot, ka šis muzejs ir obligāta Jeruzalemes vizītes sastāvdaļa, dodamies vien ceļā. Problēma ir šāda: kā tur nokļūt? Muzejs ir patālu no vecpilsētas, bet autobusi šodien nekursē – sabats taču! Nākas ķert taksīti. Par laimi, turpat līdzās Damaskas vārtiem šie jau spieto. Esam saklausījušies visādus šausmu stāstus par Austrumu taksometru šoferu paradumiem muļķot nabaga tūristus un prasīt nesamērīgās summas par netālu braucienu, tāpēc pirmais jautājums šoferim ir par cenu. Nosauktā summa ir samērīga, un arābu šoferītis mūs itin raiti aizvizina uz muzeju, kas patiešām atrodas labu gabalu no mums pazīstamajiem pilsētas rajoniem.

Muzejs izvietojies plašā teritorijā, kurā ir gan vairāki brīvdabas paviljoni, gan skulptūru dārzs, gan dažādiem Izraēlas vēstures aspektiem veltītas galerijas. Vispirms izpētām Rakstu svētnīcu – baltu kupolveida celtni, kurā apskatāma Nāves jūras tīstokļiem un citiem seniem manuskriptiem veltīta ekspozīcija un arī pašu manuskriptu fragmenti. Tālāk zem klajas debess ierīkots paprāvs (daždesmit kvadrātmetru) II Tempļa laika Jeruzalemes modelis, pārsteidzoši detalizēts – veidotāji nav piemirsuši nevienu sīkieliņu, nevienu vārtu vērtni, nevienu pauguriņu. Staigājam ap to labu pusstundu, meklēdami vietas, kuras atpazīstam no mūsdienu Jeruzalemes.

IMG_0240

Tālāk nāk Svētās Zemes arheoloģijai, vēsturei un ebreju tradicionālajai kultūrai veltītās ekspozīcijas – jo plašas un bagātīgas. No „ceļojuma cauri laikmetiem” arheoloģijas sadaļā rodas iespaids, ka Tuvie Austrumi jau pāris tūkstošu gadu pirms Kristus bijusi raibu raibā visai kareivīgu tautu un tautiņu jūra. Nu jā, nekas jau it kā nav mainījies… Interesanti, ka Jēzum Nācarietim veltīta īpaša paskaidrojoša plāksne, kurā teikts, ka šis cilvēks gājis bojā Jeruzalemē tad un tad savas „provokatīvās uzvedības” dēļ. Līdzās akmens plāksne, kurā daļēji saglabājies uzraksts ar Poncija Pilāta vārdu un titulu. Baznīcai gan ticis vairāk uzmanības nekā tās dibinātājam – atrodam gan kulta priekšmetus, gan krustnešu laikam veltītu ekspozīciju, gan nelielu pirmkristiešu baznīcas modeli (līdzās tādai pašai sinagogai). Ebreju dzīvesstāstiem veltītajā galerijā savukārt iebūvētas vairākas senas sinagogas, kas pilnā komplektā atgādātas no visdažādākajām pasaules vietām – Vācijas, Itālijas, Indijas un pat Dienvidamerikas. Krāšņa ir arī dažādajās ebreju mītnes zemēs (sākot ar Maroku un Tunisiju, beidzot ar Etiopiju un Ķīnu) valkāto nacionālo tērpu, rotu un galvassegu izstāde. Atsevišķas ekspozīcijas veltītas tradicionālajiem svētkiem – Pūrīm un Hanukkah (greznas dārgmetāla eļļas lampas un koši ilustrēti Esteres grāmatas tīstokļi). Vēl citā tumšā telpā izstādīti krāšņi iluminēti viduslaiku manuskripti, kuros aprakstīta iziešana no Ēģiptes…

(null)_1(7)

Esam nostaigājuši trīs stundas, iespaidu pilna galva. Taču atpakaļ uz pilsētu doties vēl ir pāragri, jo muzeja tuvumā ir vēl kāds apskates objekts, ko esam tīkojuši izpētīt – piektajā gadsimtā celtais Sv. Krusta klosteris, savulaik Jeruzalames gruzīnu kopienas īpašums, tagad – grieķu pareizticīgo valdījums. Ceļš uz klosteri ved pa grantētiem celiņiem caur plašu parku, kas apstādīts olīvkokiem. Šķiet, ka šī ir iecienīta teritorija, kur vietējiem svinēt sabatu – ik pa brīdim redzam zem kokiem izklātas segas, izliktus piknika piederumus un čalojošas ģimenes.

Klosteri atrodam ātri un viegli – masīvo celtni būtu grūti nepamanīt pat no lielāka attāluma. Aiz augsta mūra – ēku komplekss: baznīca, neliels pašiekārtots muzejs, klostera dzīvojamās telpas, pagalmiņš, utt. Baznīcas telpas rotā daudz senatnīgu fresku, zeltītu svētbilžu. Nelielā telpā aiz altāra vēl viens mazs altārītis, zem kura atverē atkal var aptaustīt klostera pamatos esošo klinti. Muzejā var aplūkot velvētu telpu, kas iekārtota kā sena dzīvojamā istaba – ar raibu dīvāniņu, zemiem sēdekļiem ap tējas galdiņu, pavardu. Otrajā stāvā redzama arī klostera virtuve un refektorijs (ēdamtelpa).

Izstaigājušies aizejam atpakaļ līdz muzejam un ķeram taksi uz vecpilsētu. Tur pa taisno dodamies uz tirgu, jo jāveic vēl viens obligātais pirkums – jāiegādā īstas Austrumu garšvielas. Tirgotājs pabrīnās, ka zinām, kas ir sumaks. Bikli pakaulējies, vīrs nodzen cenu no 70 uz 60 šekeļiem par trim garšvielu pakām.

(null)_8

Atvadu pusdienas no Jeruzalemes (jo jau agrā pievakarē ar viesnīcas sarūpēto busiņu jādodas uz lidostu) ieturam tai pašā armēņu restorāniņā, kurā pabijām otrajā ceļojuma vakarā. Nobaudām džadžun – gurķu un jogurta salātus – un dažādu tradicionāli gatavotu gaļas veidu izlasi – sudžuku, basturmu un citus. Atvadu foto pie krodziņa kolorītās ieejas, ceļš gar izgaismotajiem mūriem atpakaļ uz viesnīcu, un drīz vien arī busiņš mūs strauji ved uz lidostu.

 

Vēl dažas piezīmes.

Par drošību. Neraugoties uz to, ka Tuvie Austrumi ziņās tik bieži parādās ar visnotaļ negatīviem jaunumiem un to, ka nebraucām ar tūristu grupu, apdraudēta Jeruzalemē nejutos nevienu mirkli. Ielu tirgotāju aktīvā „piedāvāšanās” tiek adresēta visiem vienādi, bet neatskan neviena personiski aizskaroša piezīme man kā sievietei. Vakaros tirgus daļa kļūst tukša un klusa, bet nekādi asociāli elementi apkārt neklīst. Modernajā pilsētas daļā dzīve turpinās tāpat kā jebkurā metropolē. Neredzēju nevienu iereibušu cilvēku. Praktiski neredzēju cilvēkus smēķējam. Jebkurš vietējais labprāt parādīs ceļu, ja būsiet nomaldījušies. Somiņu turēju droši, bet ne krampjaini. Kā trāpīgi pateica viens ielu tirgotājs, ar kuru ilgāk papļāpājām: „We have no crime, we have political problems.” Ļoti daudz kur uz ielām redzami armijnieki pilnā bruņojumā. Savām acīm redzējām arī pāris vīriešu, kurus aizturēja un turpat arī rūpīgi pārbaudīja. Armijnieku klātbūtne rada papildu drošības sajūtu.

 

Ieteikumi ceļotājiem.

Vīzas iebraukšanai Izraēlā nav nepieciešamas. Gan pie ieceļošanas, gan izceļošanas jārēķinās ar ekstra rūpīgu pasu kontroli, kas abos gadījumos var aizņemt līdz pusstundai. Par to nav jādusmojas un jāuztraucas – cilvēki vienkārši dara savu darbu.

Atceļā lidostā ir jābūt trīs stundas pirms lidojuma – bez jokiem, jo visām kontrolēm tik tā vien pietiks laika. Ja pie pasu un drošības kontrolēm tiek uzdoti jautājumi, tie jāņem nopietni, šī nav vieta jociņiem par tēmu „man koferī ir bumba”.

„Shuttle” busiņu pakalpojumiem maršrutā Telavivas lidosta-Jeruzaleme un atpakaļ ir plusi un mīnusi. Pluss: pieved tieši pie viesnīcas / uzlasa no tās, nav ar bagāžu jākrāmējas vēl kādā sabiedriskajā transportā. Mīnusi: šoferis nebrauks ar pustukšu busiņu, tāpēc, iespējams, jārēķinās ar gaidīšanu.

Vecpilsētu iespējams līku loču izstaigāt kājām, tāpēc ērti, ja viesnīca ir vecpilsētas tuvumā.

Lielākā daļa no vietējiem, ar kuriem sarunāsities, uzdos jautājumus par jūsu izcelsmes valsti un, protams, tādu Latviju nezinās. Taču liela daļa iedzīvotāju prot un labprāt sazinās krieviski. Darbinieki baznīcās un citos apskates objektos, kā arī, protams, ielu tirgotāji labāk vai sliktāk runās arī angliski.

Cenu līmenis veikalos un restorānos līdzīgs Latvijas līmenim. Valūtas kurss: 1 eiro līdzvērtīgs 4 šekeļiem.

Ebreju restorānos visdrīzāk tiks ievēroti košera principi, arābu – visdrīzāk nē. Dažviet pavāri iztop rietumnieku gaumei un ēdienkartē iekļauj, piemēram, burgerus un ceptus kartupeļus, bet tas nu nebūtu tas, kas jābauda Izraēlā. Pie jebkura ēdiena tiks pasniegta svaigi cepta maize, kas nevis jāgriež ar nazi, bet jāplēš ar rokām. Iesaku to nobaudīt – tā vienmēr ir garda.

Kad vien iespējams, iesaku izvēlēties vietēja ražojuma vīnus. Bija priekšstats, ka Izraēlas vīni ir nomācoši saldi – tā nav, ja vien nepērkat, piemēram, Kānā tūristiem paredzētos sarkanvīnus. Restorānos pieejamie baltvīni ir kvalitatīvi, viegli, ar noslieci uz sausumu. (Vīrs apgalvo, ka dažos sagaršojis banānus un vēl nezin ko – es ne.) Labi sader ar nacionālo virtuvi.

Nevajag baidīties nogaršot turpat uz ielas nopērkamās svaigi spiestās sulas – tās tiek sagatavotas pircēja acu priekšā un ir patiesi baudāmas. Izcils atspirdzinošs dzēriens ir piparmētru limonāde.

Dreskods: par lakata neesamību uz ielas nav jāuztraucas, bet sievietes ērtāk jutīsies garos svārkos. Labāk neizvēlēties apģērbu, kas atsedz plecus un ceļgalus – neviens neko neteiks, bet tu pati nejutīsies komfortabli. Labi, ja lakats ir līdzi rokassomā, jo dažviet baznīcās lūdz to uzsiet (ja nu tāda nav līdzi, baznīcas darbinieks parasti piedāvās dežūrlakatu), bet dažviet lakatu prasās uzsiet pat tad, ja to neviens nelūdz darīt. Ortodoksālo ebreju pielūgsmes vietās galva jāapsedz nevis sievietēm, bet vīriešiem – šim nolūkam, piemēram, pie Raudu mūra un Dāvida kapenēm tiek izsniegtas „dežūrkipas”.

Ielu nosaukumi gandrīz visur ir trijās valodās: ivritā, arābu un angļu, tāpat arī norādes uz populārākajiem apskates objektiem.

Reliģiskā daudzveidība būs visur – tas jāuztver kā norma.

 

Ko vēl lai saka? Lle-shanah ha-ba’ah bi-Yerushalayim…

IMG_1596

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s