Stāsts par īstu cilvēku

300x0_caharijs

Vācu autora Burkharda Špinnera 2014. gadā izdotais romāns Caharijs Kacs ir teksts, kas visai efektīvi ved lasītāju ap stūri. Un pēc tam vēl vienu. Līdz kļūst par bezgalīgi stūrainu labirintu.

Teksts aizsākas kā klasisks atmiņu stāstījums, ievainotam Otrā pasaules kara dalībniekam 1945. gada pirmajos mēnešos lazaretē diktējot savu biogrāfiju nejaušiem palīgiem. Taču jau pirmajā lappusē lasītājs mazliet sastomās: uz vāka lasāms “Caharijs Kacs”, bet tekstā ir “Zakarijs Kacs”, pēc tam jau “Zaks Kacs” un vēl nedaudz tālāk – “Caharijs Kacvinkels Smits”. Sava vārda metamorfozes vēstītājs gan aši izskaidro, tomēr kaut kur apziņas dzīlēs nosēžas mazmazītiņa šaubu drupača, kas čukst, ka šis stāstītājs, kurš jau pirmajās lappusēs vismaz trīs reizes maina savu vārdu, varētu nebūt visai uzticams. Taču pagaidām ļausimies stāstījumam, kādu to atklāj Caharijs jeb Zaks.

Glābšanās uz kuģa

Rit divdesmitā gadsimta otrā desmitgade. Jauns vācu izcelsmes amerikānis izmisīgi vēlas izvairīties no savu vecāku monotonā likteņa un glābjas no izredzēm visu mūžu pavadīt, iznomājot lauksaimniecības tehniku; viņš meklē sevi rakstītā vārdā, uz kuru, kā šķiet, viņam ir nelielas dotības. Devies prom no mājām un kļuvis par ne visai talantīgu žurnālistu un ciešami apdāvinātu mūziklu libretu pārveidotāju, Zaks atļaujas sev uzsaukt atpūtas ceļojumu uz Kubu, kur pūlas iejusties tāda cilvēka ādā, kāds viņš patiesībā nav, – tādā, kurš pastaigājas baltā lina uzvalkā, kūpina cigārus un vakaros nesteidzīgi malko dārgus dzērienus. Taču visu sašūpo no Ņujorkas saņemtā telegramma, kurā izteikti nāves draudi: bailes liek jauneklim paniski bēgt un glābiņa meklējumos uzkāpt uz neliela pasažieru kuģīša Prezidents klāja; turpmākos mēnešus viņš kļūst par šī ūdenstransporta vienīgo ilglaicīgo pasažieri. Pārējais kuģa pasažieru sastāvs ritmiski nomainās, jo kuģītis kursē starp lielajām jūras ostām, nogādādams cilvēkus tuvāk okeānu laineriem. Tikai Zaks paliek uz klāja, jo pats apzinās, ka viņam nav kurp doties. Prezidents viņam kļūst par neitrālo teritoriju ārpus pasaules telpas un laika, kurā – tā viņš cer – varētu valdīt drošība un patstāvība. Taču – un to jau drīz apzinās arī lasītājs – veltīgi ir meklēt mieru, ja nemieru pats nes sev līdzi. Turklāt – ir 1914. gada vasara, kas sev līdzi atnesīs notikumus, kuros neitralitāte vairs nebūs iespējama.

Izlobās spokaina personība

Kuģa pasažieri kļūst par jaunā žurnālista aizraušanās objektu. Pareizāk sakot, par tādu kļūst viņu stāsti, kurus viņš uzzina, izvilina, noskaidro ar dažādiem paņēmieniem un cītīgi pieraksta savā piezīmju grāmatiņā.

Šie ir dīvaini, dēkaini, mazliet šaušalīgi stāsti, kurus izklāsta vai nu nakts tumsā, vai reibuma aizsegā, vai šķietamas neizbēgamības priekšā. Katrs ir vesela romāna vērts – tos stāsta daudzkārtējs slepkava, narkobarona atraitne, trauksmes un depresijas nomocīta šķietami laimīgas ģimenes māte, apkaunots kuģa kapteinis, rūpnieks hipohondriķis un citi.

Taču visos stāstos vīd kāds atspīdums, ko negribas banāli nodēvēt par caurviju motīvu: tas drīzāk ir kā vienā toņkārtā skanošs tālīns brīdinājuma signāls – visi šie cilvēki ārēji dzīvo vienu dzīvi, bet viņu patiesie stāsti ir gluži citādi. Pamazām kļūst skaidrs, ka arī Zaks pārsteigtās publikas acu priekšā vij meistarīgu, ļoti ticamu stāstu – ne tikai par visiem savas “kolekcijas” eksemplāriem, bet arī par sevi pašu. Jo Zaks (vai viņš vispār ir Zaks?) ir cilvēks, par kuru mēs jelko zinām tikai no viņa paša stāstījuma. Uzkrītoši daudz reižu viņš jau pašā stāstījuma sākumā uzsver, ka savā žurnālistikas praksē varbūt nav īpaši talantīgs, toties nevainojami uzticams un precīzs visās detaļās, taču ar šo niansi savukārt kontrastē Zaka “rīmēšanas” talants, kas būtībā ir teksta pārveidošana un uzlabošana labskanības nolūkos…

Pamazām lasītāja prātā no neapdāvinātā, gļēvā žurnālista tēla izlobās teju spokaina personība, kuru gandrīz nav iespējams iztēloties, jo, sīki raksturodams apkārtējos, viņš gandrīz pilnībā noklusē jebkādas fiziskas detaļas, kas ļautu citiem atpazīt viņu. Ne dokumenti, ne paziņas neapliecina viņa personību. Romāna beigās Zaks pazūd, tāpat kā uzradies, – gandrīz spokaini un bez pēdām. Vai Zaks Kacs vispār jebkad ir eksistējis? Un vai viņa stāstījums ir tikai “labskanības nolūkos uzlabots” teksts vai varbūt pat – izcili talantīga autora mistifikācija?

Pilnu recenzijas tekstu lasiet:

http://www.diena.lv/kd/recenzijas/gramatas-caharijs-kacs-recenzija-stasts-par-istu-cilveku-14145531

2 thoughts on “Stāsts par īstu cilvēku

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s